Latviešu gēns – mūžīgā pielāgošanās

“Latviešiem ir kāda no vienas puses laba, no otras varbūt ne tik laba īpašība - spēja visam pielāgoties, arī negatīviem apstākļiem. Mēs esam deformēti gan kā atsevišķas personības, gan kā tauta kopumā. Tādējādi šī pielāgošanās spēja ir kļuvusi par vienu no būtiskākajām mūsu nacionālajām iezīmēm,” secina psihoterapeite Elita Kreislere.

Turpinot rakstu sērijas “Kādi esam?” sadarbību ar Latvijas Psihoterapeitu biedrību, šoreiz sarunā ar Latvijas Psihoterapeitu biedrības valdes locekli, Austrumeiropas Eksistenciālās terapijas asociācijas Ētikas komisijas vadītāju psihoterapeiti Elitu Kreisleri atklāsim, kas notiek mūsu sabiedrībā, kas ir mainījies...

Jums kā psihoterapeitei noteikti ir savs skatījums uz šodienas cilvēkiem. Jautāšu atklāti: kas mums, “krīžu latviešiem”, šobrīd notiek prātos?

Man būtu grūti spriest, kā sabiedrība ir mainījusies kopumā, es par to varētu spriest individuālāk. Psihoterapeitu zināšanas ir vairāk mērāmas nevis plašumā, bet dziļumā... Tomēr, protams, ir savi novērojumi... Cilvēki ir zaudējuši to iluzoro stabilitāti, kāda tā bijusi iepriekš. Jā, iluzoro, jo mūsu sabiedrības stabilitāte iepriekš balstījās uz ārkārtīgi plānu tauku kārtiņu, kas bija sacietējusi virs liesas zupas... Tagad, kad zupa ir uzsildīta, tauku kārtiņa kūst un paši tagad “jauki” grimstam... Un tomēr mums ir labas izredzes!

Labas izredzes iemācīties peldēt vai noslīkt...

Latviešiem ir kāda no vienas puses laba, no otras varbūt ne tik laba īpašība - spēja visam pielāgoties, arī negatīviem apstākļiem. Šī spēja, protams, mūs kaitina, it sevišķi, ja uz šo procesu veramies no malas. Mūsu sabiedrības attīstība nekad ilgstoši nav risinājusies brīvības apstākļos. Arī PSRS laiki šeit bija viena totāla pielāgošanās, tagad atkal jāpielāgojas mežonīgajam kapitālismam... Ja pielāgošanās ir ilga, tā, protams, atstāj paliekošu iespaidu. Ilgstoša pielāgošanās neļauj cilvēkam atgriezties pie sava “es”, mūsu raksturs tiek deformēts. Mēs esam deformēti gan kā atsevišķas personības, gan kā tauta kopumā. Tādējādi šī pielāgošanās spēja ir kļuvusi par vienu no būtiskākajām mūsu nacionālajām iezīmēm. Pozitīvās puses pielāgošanās spējai izpaužas tieši tad, kad ir nepatikšanas, kad ir krīze, izsūtījums, emigrācija. Tāpēc latvieši tik labi “izsitas” svešās zemēs, bet savā dzimtenē, kur varētu brīvi realizēt savas iespējas, bieži sašļūk pagurumā un bezspēcībā – izmantot savu brīvību, kad nav pretvaras, mēs, mēs protam ļoti, ļoti vāji.

Un tomēr šobrīd tas mums var noderēt - tā ir adaptācija, kas mums palīdz pārdzīvot krīzi. Mēs esam jau dresēti saprast, ka rīt tev var nebūt nekā. Lai gan paši vaimanājam, tas arī ir tāds veids, kā mazināt stresu, kā pielāgoties. Protams, ne visi to spēj, par ko diemžēl liecina lielais pašnāvību skaita pieaugums šogad.

Tomēr, kā minējāt, krīze ir arī iespēja! Koks ar diviem galiem...

Mūsu pielāgošanās spēja patiesi ir arī iespēja. Tā ir spēja būt situācijā. Šo situāciju akceptēt kā apdzīvojamu un mēģināt rast veidus, kā šo dzīvošanu realizēt. Alternatīva ir protests un nepakļaušanās, kas, iespējams, dažreiz mums ir nepieciešama, bet domāju, ka esam par vājiem... Mums ir ļoti vāji attīstīts individuālisms, nevis norobežošanās ziņā, bet gan sava individuālā spēka, savas personības spēka izjūtas ziņā. Tā mums trūkst katram individuāli un līdz ar to arī tautai kopumā. Tam nav nekāda sakara ar egoismu, tā ir sajūta, ka “es” stāvu pats uz savām kājām, savā vietā dzīvē, ģimenē, darbā, mājās. Savā jēgā un esamības nozīmībā. Man šķiet, ka jebkurai audzināšanai ģimenē, jebkurai reformai mūsu izglītības sistēmā būtu jābūt vērstai uz vienu vienīgu mērķi – audzināt spēcīgus un godprātīgus cilvēkus, kas tic sev un prot produktīvi izmantot savas iespējas. Atmiņas veicināšana un dažādu zinību sablīvēšana galvās ir tik mazsvarīga lieta. Tad gan psihoterapeitiem būtu mazāk darba, gan mūsu hokejisti un tenisisti gūtu vairāk uzvaru. Un tad varbūt Latvijā vienreiz iestātos „latviešu laiki”.

Vai mēs sabiedrības vienaldzību arī varam dēvēt par pielāgošanās veidu?

Nē, tā ir daudz ļaunāka lieta. Tas ir dvēseles sasalums. Mīlestībai pretējais ir nevis naids, bet tieši vienaldzība. Bet, ja man jāsaka, ka mūsdienu latvieši ir vienaldzīgi, – es to tā nevarētu teikt. Cilvēki ir dziļi izmisuši par to, kas notiek ar valsti. Viņi jūtas personiski iesaistīti un pat atbildīgi par notiekošo, bet tajā pašā laikā arī bezpalīdzīgi. Ja cilvēks jūt, ka vairs nespēj ietekmēt situāciju, viņš slīgst bezpalīdzībā, kas vienmēr draudzējas ar dusmām. Tās iet roku rokā! Lai gan ārēji mēs esam bezpalīdzīgi un vāji, iekšējā agresija mums aug. Un tad izeja tiek rasta divos variantos: vai nu es esmu upuris, vai pats esmu agresors un varmāka. Tā tas turpinās bezgalīgi. Mēs rotējam kā kāmīši pa riteni – tad esam upuri, tad varmākas... Varmākas, piemēram, pret savu bērnu, pret pircēju, pret saviem politiķiem, pret dabu.

Ir arī cilvēku daļa, kas pret notiekošo izturas ciniski.

Cinisms korelē ar iekšēju tukšumu. Tu tāds kļūsti, kad tev dvēselē ir tāds nepatīkams, garīgs tukšums. Tu esi izžuvis sauss, tad tu kļūsti cinisks.

Kāda tad ir izeja no tā visa?

Es teiktu pavisam vienkārši: mazliet vairāk mīlestības! Iemīli vispirms kaut pats sevi! Mīlestība iznīcina gan cinismu, vienaldzību, gan arī bezpalīdzību, kas ir cīņas zaudēšanas sekas. Un cīņa vienmēr jau ir zaudējums – vienalga, vai tu uzvari vai ne. Tā ir falša sajūta, ka tu dzīvo! Īstenībā jau dzīves jēga būtu dzīvot harmonijā, laimē un mīlestībā. Šodien Latvijā mīlestības katastrofāli pietrūkst, kam būtu jābūt ikdienas nepieciešamības precei – mātei pret bērnu, skolotājam pret audzēkņiem, pārdevējai pret pircēju, bankai pret kreditoru... Mīlestība ir vienīgais, kas liek pa īstam atvērties pret pasauli. Iedomājamies, ka cilvēks dzīvo pilī, kurai apkārt ir grāvis un aizsargvaļņi. Pili no krasta atdala paceļami tilti – tad, lūk, mīlestība ir tā, kas ir vienīgais iemesls, lai šo tiltu nolaistu. Tomēr, lai cilvēks to darītu, viņam ir jābūt drošam par sevi, ka spēs izturēt jebkādu „ciemiņu”, jo, kad mīli, tu esi atvērts! Jūra tev ir līdz ceļiem. Tu neapzināti esi gatavs gan labajam, gan ne tik labajam, kas varētu nākt. Grūti taču pat iztēloties mīlošu cilvēku, kurš izskatītos bezspēcīgs un sašļucis. Jautājums gan cik ilgi kurš ir spējīgs paciest šo atvērtību pret otru, pret pasauli, un vai visai drīz atkal nenolaidīsies tas paceļamais tilts, kurš no malas izskatās pēc vienaldzības, cinisma, bezpalīdzības.

Kas mums spētu dot spēku? Kur ir atslēga?

Es aicinātu, paskatīties katram uz sevi. Neskandināt vien to, ka kāds ir lēmis sliktu manu likteni. Uzņemties atbildību par sevi un tad kaut vismazāko lietiņu savā dzīvē izmainīt uz to pusi, kā gribētos. Kad cilvēks pa īstam, ne tā virspusīgi un patmīlīgi pievēršas pats sev, viņš ne tikai labāk sāk saprast, kur pats atrodas un ko viņš tur dara, bet arī brīnumainā kārtā sāk labāk saprast citus cilvēkus.

Es vēlētos aicināt cilvēkus, ja viņi jūt, ka pielāgošanās spējas ir izsmeltas, meklēt palīdzību! Vēl Latvijā ir iespējas to izdarīt gan par maksu, gan arī bez maksas. Daudzās Latvijas pilsētās ir gan psiholoģiskie krīžu centri, gan dažādas atbalsta grupas, gan cita veida iespējas meklēt palīdzību. Tā pat daudzās draudzēs aktīvi darbojas diakonijas centri, kas ļaudīm palīdz praktiskās un sociāla rakstura grūtībās. Latvijas Psihoterapeitu biedrības mājas lapā jūs varat atrast sertificētu psihoterapeitu reģistru http://psihoterapija.lv/psihoterapeitu_registrs/ Tur apkopota informācija par speciālistiem, kas pieņem dažādās Latvijas pilsētās. Bet pašam cilvēkam ir jāgrib, jāatver savi vārtiņi un jāatzīst, ka viņam ir slikti. Un jātic, ka kāds nāks pretī un varēs palīdzēt!

Jau nākamajās rakstu sērijas "Kādi esam?" publikācijās lasi par “krīžu pašnāvībām” un kā pamanīt noslieci uz to blakusesošajos cilvēkos laicīgi... Ja tev ir kas mums sakāms vai vēlies dalīties savās pārdomās, raksti atspulgs@tvnet.lv.

Uz augšu