Nenoliegsim, ka pēdējā laika notikumi un apstākļi ir likuši mūsu sabiedrībai mainīties... Pat ja arī esam spējuši pielāgoties krīzei, mūsu apziņā paliek daudz neatbildētu jautājumu. Straujās izmaiņas neskaitāmās dzīves jomās mūsu sejas ir savilkušas drūmā un aizdomīgā grimasē, brīžiem šķiet, ka pat bērnus ir pārņēmušas bažas un nemiers. Par to arī runāsim jaunajā rakstu sērijā “Kādi esam?”, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Psihoterapeitu biedrību. Lasi, iepazīsti, palīdzi sev un citiem!
Ikdienā TVNETā dzīvojot aktuālākajos valsts notikumos, valstsvīru viedokļos un cilvēku komentāros, skaidri redzams apkārt notiekošais haoss un problēmu gūzma, ar kuru tikt galā cilvēkiem ik dienas kļūst aizvien grūtāk. Tāpēc TVNET sadarbībā ar Latvijas Psihoterapeitu biedrību sāk jaunu rakstu sēriju “Kādi esam?”, kurā pārrunāsim svarīgākās aktuālās problēmas, kā arī mēģināsim rast to risinājumu.
Pirmajā raksta sērijas publikācijā aicinām uz iepazīšanās sarunu Latvijas Psihoterapeitu biedrības valdes locekli, Austrumeiropas Eksistenciālās terapijas asociācijas Ētikas komisijas vadītāju psihoterapeiti Elitu Kreisleri. Šoreiz, ievadam, parunāsim par mums pašiem...
Jūsu profesija, atļaušos teikt, ir noslēpumiem pilna, kas nereti cilvēkus biedē pacelt klausuli un pieteikt sevi vizītē... Kam jānotiek cilvēka prātā, lai viņš atnāktu? Vienkāršākā atbilde būtu – cilvēkam jāvēlas kaut ko mainīt savā dzīvē. Ja mēs salīdzinātu cilvēku ar ēku, tad saprotams, ka jebkurā mājā regulāri kaut kas jādara, lai to uzturētu kārtībā. Psihoterapija ir tāda iespēja – savest sevi, savas dzīves ēku kārtībā. Vienam cilvēkam nepieciešams liels remonts, jo no viņa mājas pēc pārdzīvotā ugunsgrēka ir palikušas vien mūra sienas un pamati. Turpretī citā mājā vajag remontu tādēļ, ka tur vienkārši sen nekas nav darīts – jāmaina apkures sistēma u.tml. Bet ir arī mājas, kurām nepieciešams vien kosmētiskais remonts, jo iemītnieks nevēlas dzīvot mājā, kurā ir atlipušas tapešu sloksnes... Kādam problēma ir apdrupis mājas stūris, kamēr cits vēl domā pie sadegušas mājas grausta. Cik dažādi cilvēki, tik dažādas problēmas un attieksme pret tām. Iespējams, psihoterapijai tas ir pārāk mehānisks salīdzinājums, taču man tas ļoti patīk, jo parāda to vajadzību dažādību, kāds var būt cilvēkiem, meklējot ceļu pie psihoterapeita.
Kas tad īsti ir psihoterapija? Tas ir process, kurā klients un psihoterapeits pēc savstarpējas brīvprātīgas un labprātīgas vienošanās kopā strādā, lai uzlabotu klienta dzīves kvalitāti, to, kā cilvēks dzīvē jūtas. Tāpat kā mūzikā, pavārmākslā, medicīnā vai dārzkopībā, arī psihoterapijā ir dažādi virzieni, dažādi skatījumi uz cilvēku un viņa grūtībām, tāpēc ir atšķirīga tā forma, kā notiek psihoterapija, Ja mēs ņemtu dažādus psihoterapijas virzienus, darbību kopums, kuru uzskata par palīdzīgiem, kā saka Vinnijs Pūks, varētu būt atšķirīgs, tomēr mērķis ir viens – pēc psihoterapijas cilvēkam dzīvot brīvāk, priecīgāk, pilnvērtīgāk, atbildīgāk.
Ar ko psihoterapija atšķiras no vienkāršas sarunas? Tas ir tas sarežģītais, kāpēc mums, cilvēcei, psihoterapija ir vispār ir vajadzīga? Ideālā pasaulē tādai lietai uz zemes vispār nebūtu jābūt. Taču reālajā dzīvē mums ir apzināta vai neapzināta vēlme pamukt no otra cilvēka grūtībām un sāpīgajām atklāsmēm, jo to uzklausīt nav viegli... un, pat ja jūs to vēlaties, jūs nezināt, ko darīt, ja sieviete stāsta, kā viņa tikusi izvarota, vai kāds nezin kādēļ mēnesi raud pēc miruša sunīša, vai kāds vienmēr visu uztver kā traģēdiju. Jūs sakāt: „Saņemies, būs labi” - bet tas pilnīgi neko nemaina tam cilvēkam, kurš cieš... Psihoterapeits ir izgājis ilgu, pamatīgu praktisku un teorētisku apmācību, lai spētu būt tuvumā visām cilvēku grūtībām. Psihoterapeitam ir jāzina, kā šo sāpi pieņemt, ko ar to darīt, kā palīdzēt klientam to nest... Bez tam sekmīga psihoterapija nav iespējama, ja starp klientu un psihoterapeitu neizveidojas uzticības pilnas attiecības. Bieži vien tas ir arī psihoterapeita darba lielākais izaicinājums – nodibināt šādas attiecības ar cilvēkiem, kas bieži vien neuzticas pat sev, kur nu vēl psihoterapeitam....
Vai nav tā, ka daudziem šādas apzinātas izmaiņas ieviest savā dzīvē ir pārāk grūts uzdevums? Situācijā, kurā visi esam pašlaik, Latvijas Psihoterapeitu biedrība ir izlēmusi ieņemt aktīvāku pozīciju attiecībā pret sabiedrību. Mēs esam izlēmuši, ka viens no veidiem, kā varam piedalīties šajā procesā, ir sniegt savas zināšanas. Iestājoties šim “karstajam” laikam, esam sapratuši, ka sabiedrībā ļoti trūkst elementāru zināšanu. Piemēram, kā pazīt cilvēku, kurš ir depresijā, un laikus sniegt palīdzību... Kā pazīt cilvēku, kuram ir nosliece uz pašnāvību... Kā pazīt bērnu, kurš ir dziļi nelaimīgs? Kā pazīt politiķi, kurš melo? Latvijas Psihoterapeitu biedrība savu artavu šo procesu virzīšanai uz gaišāku pusi. Mēs būtu priecīgi, ja kaut par nelielu daļu palielinātos mīlestības daudzums mūsu savstarpējās attiecībās. Tāpat uzmanības un sapratnes daudzums. Tā rezultātā mēs iegūtu visi.
Es vēlētos aicināt cilvēkus, ja viņi jūt, ka pielāgošanās spējas ir izsmeltas, meklēt palīdzību! Vēl Latvijā ir iespējas to izdarīt gan par maksu, gan arī bez maksas. Daudzās Latvijas pilsētās ir gan psiholoģiskie krīžu centri, gan dažādas atbalsta grupas, gan cita veida iespējas meklēt palīdzību. Tā pat daudzās draudzēs aktīvi darbojas diakonijas centri, kas ļaudīm palīdz praktiskās un sociāla rakstura grūtībās. Latvijas Psihoterapeitu biedrības mājas lapā jūs varat atrast sertificētu psihoterapeitu reģistru http://psihoterapija.lv/psihoterapeitu_registrs/ Tur apkopota informācija par speciālistiem, kas pieņem dažādās Latvijas pilsētās. Bet pašam cilvēkam ir jāgrib, jāatver savi vārtiņi un jāatzīst, ka viņam ir slikti. Un jātic, ka kāds nāks pretī un varēs palīdzēt!
Jau nākamajās rakstu sērijas “Kādi esam?” publikācijās lasi par “krīžu latviešiem” un to izteiktākajām rakstu īpašībām. Ja tev ir kas mums sakāms vai vēlies dalīties savās pārdomās, raksti atspulgs@tvnet.lv
/nginx/o/2021/09/09/14056802t1h7348.jpg)