Rīga pirms 100 gadiem — pasaules karstais punkts

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Krievijas impērijas carisma režīma varenība ārēji šķita nesatricināma. Žandarmērija uzmanīja nelegālo politisko opozīciju, cenzūra kontrolēja laikrakstu un citu izdevumu atbilstību režīma noteiktajām politiskajām un morāles prasībām, baznīca gādāja par pavalstnieku dvēselēm, un valdība nepieciešamības gadījumā nepaklausīgos dumpiniekus vienmēr varēja pārmācīt ar karaspēka palīdzību.

Tomēr Krievijas varas iestāžu veiktās uzraudzības ēnā sabiedrības liela daļa — inteliģence, strādnieki, zemnieki un arī daži uzņēmēji un muižnieki — sāka uzklausīt un arvien biežāk arī pieņemt dažādu politisku spēku paustās idejas par Krievijas politiskās sistēmas pārveidošanu, neizslēdzot arī vardarbīgas metodes. 1897. gadā Viļņā izveidojās Bunds (Vispārēja ebreju strādnieku savienība Lietuvā, Polijā un Krievijā), 1898. gadā — Krievijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija, 1901. gadā — Sociālistu revolucionāru jeb eseru partija un citas. Līdzīgas politiskās aktivitātes notika arī Latvijā.

1903. gadā izveidojās Latviešu sociāldemokrātu savienība (M. Valtera un E. Rolova partija), kura atzina individuālā terora ideju. Daži latvieši, piemēram, K. Traubergs, iesaistījās krievu eseru kaujas organizācijās. 1904. gadā nodibināja Latviešu sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Tā oficiāli norobežojās no individuālā terora taktikas, akcentējot masveida šķiru cīņu un sociālās reformas, lai izveidotu taisnīgu sabiedrību. Tomēr varas iestāžu un valdošo šķiru pretestības dēļ sociāldemokrātu izpratnē šķiru cīņa nebija iedomājama bez vardarbības.

Diskusijas par sabiedrības šķiru pretrunām un šķiru cīņu, neraugoties uz nelegālo politisko organizāciju atšķirībām, kļuva par 20. gadsimta sākuma politiskās modes lietu. Nelegālu propagandas materiālu izplatīšana, ekonomiska un politiska rakstura streiki, uzbrukumi Krievijas varas iestāžu ierēdņiem un rūpniecības uzņēmumu administrācijas pārstāvjiem un pēc tam sekojošās varas iestāžu represijas kļuva par ikdienišķu parādību Krievijā.

Revolūcijas sākums

Iekšpolitisko situāciju visā Krievijas impērijā būtiski ietekmēja Krievijas–Japānas karš 1904.–1905. gadā. Krievijas cara Nikolaja II režīma neveiksmes karā pret Japānu satricināja varas autoritāti. Cilvēki daudzos impērijas rajonos sāka uzdot sev jautājumu, kāpēc viņiem bez ierunām būtu jāklausa neefektīvas varas pavēlēm. Carisma autoritāte sevišķi sašķobījās tajās Krievijas impērijas guberņās, kurās dzīvoja pārsvarā nekrievu tautības: Baltijā, Aizkaukāzā, Polijā un citur.

Krievijas karaspēks 1905. gada 9. janvārī, šaujot uz cilvēkiem, izklīdināja demonstrāciju Pēterburgā. Nedaudz vēlāk, 1905. gada 13. janvārī, Rīgā, apšaujot demonstrācijas dalībniekus, bojā gāja 73 cilvēki, ievainoti tika vairāk nekā divi simti. Tas kļuva par 1905. gada revolūcijas sākumu. Šoreiz Krievijas impērijas karaspēka izmantošana pret demonstrantiem nevis iebiedēja opozīciju, bet — tieši pretēji — palielināja pretestību Krievijas impērijas varas iestādēm.

Latvijā lielāko nelegālo partiju LSDSP, LSS, KSDSP, kā arī citu organizāciju radikālākie dalībnieki pievērsās bruņotai cīņai pret cariskās Krievijas politisko sistēmu. Kaujinieku grupu organizēšanās norisinājās visās lielākajās nelegālajās partijās. Nelegālās kustības dalībnieki nevarēja iegūt pietiekami daudz ieroču, tāpēc kaujinieku grupas bija nelielas. Tām katrai atsevišķi nebija iespējams veikt lielus uzbrukumus Krievijas karaspēkam, kas radītu nopietnus zaudējumus kādai armijas vienībai. Līdz ar to taktisko iespēju un praktiskās darbības ziņā 1905. gada revolūcijas laikā organizēto kaujinieku grupu darbību mēs varam iekļaut terorisma jēdzienā.

Salīdzinot ar 1905. gada revolūcijas notikumos — demonstrācijās, mītiņos, streikos, pagastu rīcības komitejās, tautas milicijas vienībās un citās aktivitātēs — iesaistīto cilvēku kopējo daudzumu, kaujinieku skaits Latvijā nebija liels. Rīgā — Latvijā lielākajā pilsētā un rūpniecības centrā —1905. gada rudenī, pēc aptuvenām aplēsēm, aktīvi darbojās 150–200 kaujinieku. Faktiski tas nozīmēja, ka Rīgā un tās apkārtnē šādu kaujinieku grupu locekļi varēja uzbrukt tikai atsevišķiem policistiem, varas iestāžu ierēdņiem vai muižniekiem, kā arī streiklaužiem vai personām, kuras uzskatīja par revolucionārās cīņas nodevējiem un strādnieku šķiras ienaidniekiem.

Fēniksa lieta

1905. gada 2. maijā pulksten desmitos vakarā Rīgā, Pērnavas un Lauku ielas stūrī, pēkšņi nogranda sprādziens. Spridzekļa eksplozija ievainoja policijas apakšiecirkņa uzraugu Parfjonovu, bet gorodovojs Urtāns gāja bojā. Sekojošā apšaudē ar uzbrucējiem krita vēl viens policists — gorodovojs Ostrovskis. Šis sprādziens pie Grīziņkalna izraisīja vairāku notikumu ķēdi.

Sprādziena vietā policija atrada vairākas šķembas, kuras saliekot kopā noskaidroja, ka tās bija sfēriskas formas spridzekļa korpusa sastāvdaļas. Pieaicinātie eksperti secināja, ka šādu spridzekli varēja izgatavot tikai kādā no Rīgas fabrikām. Vēlāk izrādījās, ka uzbrukumā izmantoto bumbu bija izgatavojuši vagonu rūpnīcas Fēnikss metāllietuves ceha strādnieki. Apsūdzības tika izvirzītas pret 28 rūpnīcas Fēnikss cilvēkiem. LSDSP kaujinieki nolēma Centrālcietumā ieslodzītos cīņas biedrus atbrīvot. Lai šo akciju īstenotu, vairāku grupu dalībniekus un viņu rīcībā esošos cīņas līdzekļus apvienoja. 1905. gadā naktī uz 7. septembri notikušajā uzbrukumā no Rīgas Centrālcietuma izdevās atbrīvot divus ieslodzītos — Jāni Lāci un Jūliju Šleseru. Uzbrukuma īstenošanā piedalījās 52 kaujinieki. Viņu vidū bija pazīstami 1905. gada revolūcijas laika kaujinieki J. Čoke, R. Dēliņš, P. Lapsa, K. Legzdiņš, K. Salniņš un citi.

Kaujinieku grupu organizēšanā un uzbrukumu plānošanā aktīvi piedalījās F. Grīniņš. 1906. gada pavasarī Grīniņš izveda 10 000 rubļu uz Beļģiju, lai nodrošinātu ieroču iepirkšanu ārvalstīs. Šajā nolūkā viņš devās arī uz Šveici, lai atpirktu no apbruņojuma izņemtās šautenes. Tēlojot respektablu uzņēmēju, kas droši var slēgt nopietnus darījumus, Grīniņš papildināja revolucionāru ieroču krājumus. Atgriezies Rīgā, Grīniņš organizēja iepirkto ieroču saņemšanu. Tomēr policijai 1906. gada oktobrī izdevās Grīniņu arestēt. Sekojošā tiesas prāvā, kurā tiesāja 16 cilvēkus, apsūdzības tika izvirzītas par dažādiem uzbrukumiem, kopumā vismaz par 24 epizodēm. Šajā prāvā F. Grīniņam un O. Sniķeram piesprieda 15 gadu spaidu darbos. Tomēr notiesātie kaujinieki līdz soda izciešanas vietai netika aizvesti. Aizbildinoties ar abu apcietināto it kā veikto bēgšanas mēģinājumu, 1906. gada 27. decembrī konvojnieki Grīniņu un Sniķeri pa ceļam uz Koknesi nošāva. Starp policijas konfiscētajiem ieročiem līdzās modernajām Mauzera un Brauniņa sistēmas automātiskajām pistolēm, revolveriem un pašizgatavotiem spridzekļiem bija dunči un pat 19. gadsimta pistoles ar kapseles uzsitiena aizdedzi. Kaujinieku grupu dalībniekiem konfiscēja nelegālo literatūru: Vācijas sociāldemokrātu Erfurtes programmu, laikrakstu Cīņa, rakstu krājumu Liesma, dažādas skrejlapas un citus izdevumus.

Policijas un kaujinieku apšaudes pilsētas dzīvojamos namos lika policijai izmantot dažādus aizsarglīdzekļus. Krievijas impērijas Rīgas policijas kriminālās nodaļas darbinieki, cenšoties ieņemt kaujinieku grupu konspiratīvos dzīvokļos, slēpās tērauda vairoga aizsegā. Kaujinieki, kurus policija pārsteidza kādā konspiratīvā dzīvoklī, lai mēģinātu izvairīties no arestēšanas, bieži atklāja uguni, šaujot uz policistiem pa tikko atvērtām durvīm vai pat aizvērtām durvīm. Lodes arī šādā gadījumā varēja radīt nāvējošus ievainojumus. Neraugoties uz Krievijas policijas un karaspēka pārspēku, daudzos gadījumos ielenktie kaujinieki pretojās līdz nāvei. Viens šādu kauju piemērs bija A. Caunes un K. Ķeidas–Krieva bojā eja 1906. gada 14. augustā konspiratīvajā dzīvoklī Stabu ielā 65–27, Rīgā. Šādas apšaudes dzīvojamos namos radīja dzīvības briesmas mierīgajiem iedzīvotājiem.

Policijas darbinieki bieži pārģērbās civilajā apģērbā un uzdevās par citām personām, lai iefiltrētos revolucionārajās organizācijās un iegūtu operatīvo informāciju par to darbību. Aģentu darbība bija viena no efektīvākajām policijas cīņas metodēm pret nelegālo organizāciju kaujinieku grupām. Aģenta darbu varētu būt veicis arī Rīgas policijas Kriminālās nodaļas priekšnieks I. E. Greguss. Viņa vārds bieži ir minēts 1905. gada revolūcijas dalībnieku atmiņās saistībā ar visai nežēlīgām aizturēto revolucionāru nopratināšanas metodēm.

Uzbrukums slepenpolicijai

Nākamā lielākā kaujinieku veiktā akcija notika Rīgas centrā 1906. gada 17. janvārī. Vēstures literatūrā šī kaujinieku operācija tiek saukta par uzbrukumu Rīgas slepenpolicijai, lai gan faktiski tā tobrīd bija Rīgas Policijas pārvaldes ēka. Uzbrukumu organizēja, lai atbrīvotu arestētos LSDSP kaujiniekus. Apcietināto bēgšanas plāna ierosinātāji bija paši arestētie — J. Luters–Bobis un T. Kalniņš. Uzbrukumu īstenoja 14 cilvēku grupa. Pazīstamākie no šā uzbrukuma izpildītājiem bija J. Dubelšteins, R. Dēliņš, J. Čoke, Ģ. Eliass, K. Salniņš, J. Kulpe un A. Kalniņa. Pirms uzbrukuma īstenošanas apcietinātajiem izdevās saņemt pāris pistoļu. 17. janvāra rītā četri kaujinieki — Dubelšteins, Dēliņš, Eliass un Čoke — iegāja policijas pārvaldes ēkā, pārējie kaujinieki palika uz ielas, lai piesegtu tiešos uzbrukuma izpildītājus. Ēkas iekšpusē izcēlās apšaude, kurā tika nogalināts vismaz viens kareivis un vairāki policijas darbinieki ievainoti. Brīvībā izkļuva seši arestētie: J. Luters, T. Kalniņš, K. Dūmnieks, P. Krastiņš, M. Grundbergs un J. Paegle (Vāvers). Apcietināto atbrīvošanas operācija bija paveikta tik pārdomāti un ātri, ka tuvumā esošās karaspēka vienības nepaguva uzbrucējus aizkavēt vai nodarīt viņiem zaudējumus. Tā bija nopietna policijas neveiksme.

Latviešu kaujinieku cīņas pieredze un gūtie panākumi izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā, it sevišķi nelegālo organizāciju un partiju biedros. Kaujinieku Rīgā gūto pieredzi un prasmi pieprasīja arī Krievijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija. No Rīgas policijas pārvaldes atbrīvotais J. Luters–Bobis kopā ar pārējiem latviešu kaujiniekiem J. Dubelšteinu, A. Buševicu, J. Žākli, brāļiem Čokēm un citiem iesaistījās Krievijas Valsts bankas Helsingforsas nodaļas ekspropriācijas operācijas sagatavošanā un izpildīšanā 1906. gada 13. februārī. Akcijas laikā no bankas kases izņēma 150 000 rubļu. Nolaupīto naudu bija paredzēts izmantot partijas nelegālās darbības finansēšanai.

Šādas kaujinieku operācijas bija ļoti nepatīkamas Krievijas impērijas varas iestādēm, jo to veiksmīgā realizācija grāva carisma iekšpolitisko autoritāti un radīja šaubas ārvalstīs par Krievijas varas iestāžu spēju kontrolēt stāvokli nemieru pārņemtajā valstī. Tomēr no bruņotās cīņas viedokļa šādas operācijas neradīja tādus zaudējumus, kas spētu mazināt carisma režīma veikto represīvo pasākumu apjomu un efektivitāti. Krievijas varas iestādēm izdevās apspiest 1905. gada revolūciju, veicot atsevišķas politiskas un ekonomiskas reformas kombinācijā ar plašām represijām. 1907. gadā KSDSP 5. Londonas kongresā tika pieņemts lēmums pārtraukt kaujinieku darbību. Pie Latvijas sociāldemokrātijas piederīgie kaujinieki, ievērojot šo lēmumu, arī pārtrauca savu darbību. Samazinājās arī pārējo organizāciju kaujinieku aktivitāte, jo Krievijas impērijas varas iestādēm izdevās apspiest plašos nemierus, izmantojot represīvas metodes kombinācijā ar ierobežota mēroga politiskajām reformām.

Uz augšu