Kur liela vara un bagātība, tur parasti līdzās mājo arī lielas bailes šo varu zaudēt. Bieži tiek izmantotas arī dažādas viltības, lai pasargātu sevi no negaidītiem "pārsteigumiem". Nereti tam tiek izmantoti dubultnieki.
5 Staļini. Variācijas par dubultnieku tēmu (9)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dubultnieki esot bijuši jau Senās Ēģiptes faraoniem, arī Senās Ķīnas imperatoriem un Indijas radžām. Vēsture stāsta, ka tādi "dvīņi" eksistējuši arī Kleopatrai, Kaligulam, Neronam, Čingishanam, Tamerlanam (Timuram), Luijam XIV, Marijai Tjūdorai Asiņainajai, Elizabetei I, Napoleonam utt. 20. gadsimtā daudz rakstīja, ka dubultnieki bijuši, piemēram, Rasputinam un, protams, lielākajiem un asiņainākajiem tirāniem un despotiem — Hitleram, Staļinam, Mao Dzedunam, Musolīni. Vēl nesen daudz runāja par Sadāma Huseina dubultniekiem. Pārlapojot hronikas, rodas iespaids: katram sevi daudzmaz cienošam tirānam vai tronī tikušam bendesmaisam bijis vismaz viens "aizvietotājs". Ja ne vairāki…
Aizvietotāji — tikai tirāniem
Tēma — dubultnieki parasti apaug ar dažādām leģendām, mītiem. Taču reti kad tiek stāstīts, kā īsti valdnieku dubultnieki tiek atrasti vai izraudzīti, apmācīti utt. Vēsture parasti klusē arī par "dvīņu" privāto dzīvi, un, pats galvenais, kas īsti ar viņiem notiek pēc īsto valdnieku (visbiežāk varmācīgās) nāves. Vai viņus arī nogalina un norok kapos līdzi? Vai varbūt palaiž brīvībā? Tas gan šķiet maz ticami — ja nu sadomā rakstīt memuārus un publicēt atmaskojošas liecības. Iespējams, dubultniekus gaida vairāk vai mazāk stingrs ieslodzījums. Bet varbūt apvērsumos nogalina dubultniekus, un tie īstie turpina dzīvot, cepures kuldami, tālās zemēs un ar citiem vārdiem. Vairums no viņiem vienmēr kaut ko ir atlicinājuši nebaltai dienai.
Iespējams, tieši ar dubultniekiem skaidrojamas, piemēram, leģendas par Dzelzs masku (pēc vienas versijas viņš bija Francijas Saules karaļa Luija XIV dvīņubrālis, pēc citas — dubultnieks), kā arī daudzu viltvāržu parādīšanās. Vēsture stāsta pat par, piemēram, vairākiem viltus Kaligulām, Neroniem, Dimitrijiem. Varbūt tā skaidrojamas baumas un minējumi, ka, piemēram, Hitlers, Eva Brauna–Hitlere, Berija patiesībā palikuši dzīvi un vēlāk redzēti saulainajā Dienvidamerikā.
Taču būtiski ir tas, ka vēsture parasti nemin faktus, ka dubultnieki ir bijuši humāniem vai drosmīgiem valdniekiem vai arī demokrātisko valstu līderiem. Piemēram: šo rindu autors neko nav dzirdējis par Maķedonijas Aleksandra Lielā, Čērčila, Rūzvelta dubultniekiem.
Kas meklē, tas atrod
Otrajā pasaules karā nacistiskā Vācija karoja ar komunistisko PSRS. Divas ļaunuma impērijas, divi totalitāri režīmi cīnījās uz dzīvību un nāvi, vienlaikus savstarpēji atmaskojot viens otru. Abu režīmu propagandas un kontrpropagandas iecienīts temats bija to līderu — Hitlera un Staļina — dubultnieki. Piedāvāju laikraksta Tēvija variācijas par tēmu "5 Staļini" jeb Staļins un viņa dubultnieki. Šis ir fragments no topošās grāmatas Vācu laiks Latvijā 1941—1945. Laikmeta hronikas skice.
T, atsaucoties uz vācu žurnāli Die Woche, raksta, ka 1938. gada februārī Vīnes pazīstamais sirds slimību ārsts profesors Vennebahs pēc ilgas vilcināšanās paklausījis padomju diplomātu aicinājumam un devies uz Maskavu, lai… pārbaudītu Staļina veselību. (Ārsta vilcināšanās saprotama, jo notikumi risinājās PSRS Lielā terora pašā kulminācijas laikā, kad kā ārzemju spiegus, tautas nodevējus un kaitniekus notiesāja arī vadošos Kremļa ārstus. Citu apsūdzību vidū bija arī pasaulslavenā komunistu rakstnieka Maksima Gorkija un viņa dēla "noģiftēšana".) Par ceļojuma gaitu un rezultātiem publisku ziņu nebija.
Tomēr pēc kāda laika Vīnes ārstu aprindās sāka klejot nostāsti par dažām šā notikuma epizodēm. Piemēram, profesoram Maskavā paziņots, ka viņam būs jāizmeklē piecas personas. Staļins būšot viens no tām. Par lielu izbrīnu ārstam Kremlī uz izmeklēšanu arī ieradušies pieci Staļini. Piecas personas — līdzīgas kā piecas ūdens piles. Visiem vīriem bijusi Staļina seja, mati, ūsas, augums. Tātad Kremlim piederēja četras lelles — ļoti apzinīgas dresūras, laba friziera un grimētāja ražojums.
Četras līdzīgas lelles
Die Woche raksta: "Tā kā gribētos šo fenomenu apcerēt mazliet tuvāk…
Kādu dienu daži "inteliģenti" čekas komisāri saņēma pavēli visā slepenībā atrast Staļina dubultniekus. Viņi apceļoja plašo zemi, sēdēja krogos un stacijās, pētīja cilvēkus. Pēc diezgan ilgas meklēšanas čekisti atrada dažus cilvēkus, kurus, viņuprāt, bija vērts aizvākt uz Maskavu.
Tiem bija jābūt vīriem, kas jau tuvojas 60 gadu slieksnim, tātad vecumam, kad cilvēki nereti kļūst bailīgi un neuzticīgi. Izvēlētie izbiedēti jautāja: ko no viņiem grib? Jo laipnāk čekisti ar tiem runā, jo tramīgāki šie ļaudis kļūst. Varbūt, lai sākumā izvairītos no pretestības, tos ieslēdz dzelžos.
Bet šos cilvēkus baro, palaikam nosver. Arī frizieri dara savu darbu labi. Kādu dienu viņi, raugoties spoguļos, sāk saprast noslēpumainās norises. Un nu sākas dresūra…
Jo: ja Staļins, ierodoties ārstam no Vīnes, atradās starp četriem neīstiem Staļiniem, tad, lai nemanītu nekādu atšķirību piecu personu vidū, viltojumam jeb imitācijai bija jābūt ļoti labai. Tātad visi šie četri cilvēki bija savām lomām jāsagatavo ļoti rūpīgi. Turklāt lomas neiestudēja aktieri, kuriem prieks par katru pārvēršanos, bet neveikli, iebaidīti sešdesmitgadīgi vīri, kam nav lielas jēgas par izlikšanās mākslu.
Un kā lai viņi iemācās pietiekami ticami kopēt Staļina gaitu, kustības, smieklus vai dusmas? Vai tad viņiem būtu iespējams pa kādu īpašu lodziņu vērot sarkano varasvīru viņa rīta pastaigās? Domājams tak, ka viņš kā manekens šo leļļu priekšā nemaršēja.
Iespējams, ka "mācības" notika zālē ar augstiem un platiem spoguļiem. Varbūt lelles mācījās kopā, varbūt atsevišķi. Un — ja nu kāds varbūt ietraucās šais telpās, ieraudzīja neveikli staigājošos Staļinus, kas brīžiem palika stāvot, tad sakrustoja rokas, paši pie sevis smīnēja, apsēdās utt., tam likās, ka tas nokļuvis trako namā.
Viens otrs no mācekļiem droši vien izrādījās nederīgs. Varbūt to palaida brīvībā? Bet varbūt arī ne. Un tomēr: spītējot visām grūtībām, izrādās, ka izveidoti četri derīgi Staļini. Tie cits citam tik līdzīgi kā ola olai, kaut arī tās ir vanckari. Viņiem bija jāveic dīvaini un groteski uzdevumi.
Arī tas ir upuris
Mūsu vienkāršā iztēle, protams, visu uzreiz nespēj aptvert. Mums jāaizmirst, ka īsts tautas tēvs ar mierīgu prātu ļauj katram pavalstniekam atsliet galvu savā klēpī. Mums jāiedomājas tirāns, kas katram pavalstniekam iegādājies spiegu. Valdnieks, kas spiegam liek izsekot spiegu, un arī tad vēl sarkanais varasvīrs nejūtas drošs.
Varbūt sarkanos varasvīrus pirms kāda sarīkojuma, pirmizrādes vai parādes brīdina. Varbūt arī ne. Un pirmizrādē ložā sēdošā vai automašīnā braucošā lelle, mehāniski smaidot, mehāniski paceļ roku. Bet šī lelle nedrīkst izkliegt satrauktajām, aizgrābtajām masām, ka tās īstais vārds ir pavisam cits. Jo tai sava loma jātēlo līdz galam. Tai aiz muguras iet šķietami pakalpīgi pavadoņi, kas nenolaiž pirkstus no revolveriem… Arī tas ir upuris… Šā vai tā…
Nav otras valsts, kuras vēsturē tik bieži sastopami tik daudzi asinskāri despoti, revolucionāri, uzdzīvotāji, nihilisti, atentātu rīkotāji un slepkavas…
Bet neaizmirsīsim "falšos" Staļinus. Vai kāds no tiem vai viņu priekštečiem savu lomu arī nospēlējis līdz galam? Un kā viņi dzīvo?…
Vai viņi dzīvo vienā un tajā pašā telpā, stīvi raugoties cits citam sejā? Un šī seja liekas kā spoguļi, no kuriem nemūžam neizbēgt… Varbūt viņi dzīvo šķirti?
Varbūt kādreiz joka pēc tos sakūda citu pret citu, stāstot, ka katram no tiem stāv pretī īstais Staļins?… Diez kā tad viņi izturas? Vai viņi kļūst nedroši? Vai arī kļūst lepni un iedomīgi?
Vai viņiem vispār ir privāta dzīve, privātas kustības, domas, skati, jūtas? Varbūt viņiem zūd saprāts un tie iedomājas, ka tiešām ir Staļini.
Varbūt atgadās tāds smieklīgs notikums, ka, uz brīdi neapsargāts palicis, neīstais Staļins dod pavēli, ko uzklausa par īstu un arī izpilda?… Piemēram, šādu pavēli: tūlīt visi pārējie dubultnieki jāiesloga cietumā… Varbūt tak ir iespējama tik liela līdzība, ka liktenīgā brīdī neīstais Staļins notriec īsto Staļinu no troņa un sagrābj varu?
Bet varbūt īstajam Staļinam, piemēram, pogcaurumā ir sarkans vilnas pavediens, pēc kura noslēpuma zinātāji viņu pazīst?
Mēs neticam tam. Šādas fantāzijas mums tālas. Mēs tikai pārvērtējam domas, kuras varbūt radušās Staļina smadzenēs. Mēs pat nejautājam: vai vesels prāts atzīst, ka šādas domas realizējamas un jātur gatavībā vesels bars dubultnieku, kuri "lietojami" īpašos gadījumos.
Tiešām, barbariska doma. Arī mirušais Čingishans, apzinoties savas nāves tuvumu, pavēlēja savam draugam — ķīnietim Peliu Čuzajam — pēc valdnieka nāves izlikties par Čingishanu un dzīvot tālāk. Krievu vēsture pazīst vairākus viltus Dimitrijus… Sarkanais varasvīrs Staļins vēl dzīvo!
Mēs šādu muļķību pat neaplūkotu, ja tā neiejauktos mūsu lietās. Sarkanais cars varētu mierīgi dzīvot kā aiz Ķīnas mūra noslēgtā valstī. Viņš varētu tur dzīvot, cik ilgi tam tīk. Bet Staļins bez joka ar četrām lellēm, kuras uzticēja izmeklēt ārstam no Vīnes, pierādīja arī to, ka tam netrūkst reālas jēgas lieliski apbruņot armiju un sagatavot aiz savām šķietami slēgtām sienām labi maskētus vārtus uzbrukumam pret ārpasauli. Var jau būt arī, ka lelles bija vajadzīgas, lai ārpasaule austu pasaciņas par sarkanā cara slimībām un nespēku…
Un galīgā patiesība izrādījās pavisam citāda."
T, 1941.27.10.