Tautas mīlestības dārgais apliecinājums (10)

Tik skaistā, saulainā vietiņā…

Pērn 23. augustā Elzu Radziņu izvadīja no Nacionālā teātra un apglabāja I Meža kapos tā dēvētajā mākslinieku kalniņā. Tik skaista vietiņa, saules pusē, vienīgais še brīvais laukumiņš – priecājās kapu kopējas sieviņas, īsta karalienes cienīga atdusas vieta. Vienā pusē blakus Nacionālā teātra aktieris Jānis Osis ar dzīvesbiedri, otrā – "Gaismas pils" autora komponista Jāzepa Vītola dzimta.

Kad laiciņu pēc bērēm krāšņais ziedu kalns zaudēja svaigumu, kapu strādnieki aiz mīlestības un cieņas pret mākslinieci puķu pārpalikumu aizvāca saviem spēkiem un par baltu velti. Ar teātra karalienes cienīgās atdusas vietas "ēnas pusi" pirmais, protams, saskārās viņas dzīvesbiedrs Nacionālā teātra aktieris Oļģerts Šalkonis.

Kapu iekārtotājas privātfirmas "In Memoria" darbinieki pateica skaidri un gaiši: bez krietniem zemes darbiem, bez akmeņkaļa un mūrnieka līdzdalības zemes nostiprināšanā pat ierasto melnzemes kopiņu ar rāzīti te izveidot nevar. Pirmās lietusgāzes to pārvērtīs dubļu jūrā! Bet tādu meistaru akmeņkaļu firmai "In Memoria" nav.

Mākslinieces dzīvesbiedrs notikumu gaitu atceras tā: "Elzas Radziņas atdusas vieta ir starp divām slīpnēm pastāvā nogāzē. Kapuvietas ierīkošanai nepieciešami pamatīgāki darbi. Smiltis jānostiprina. Turpat pie kapu kantora jau uzradās arī kādas citas privātfirmas cilvēki, kuri teica – nav nekādu problēmu, tiksim ar visu galā dažu dienu laikā, tas maksās 1500 latus. Man tādas naudas nav. Jautāju arī – par ko tik dārgi? Nu re, nokaltusi egle, traucē. Zāģēšana maksāšot apmēram 50 latus. Melnzemes krava – 60. Kopā 110. Par ko tie pārēji 1390? Ja nu teātris nāktu talkā, man taču vajadzētu kādu tāmi. Tādu viņi nevarot dot… Teicu paldies. Pēc kāda laika atradu ar kādreizējo Bulduru sovhoztehnikumu saistītu firmu un profesionālus cilvēkus. Viņi prasīja uz pusi lētāk. Taču arī 700 latu man nav. Un teātrim tāpat neesot. To man nupat pateica. Tad nu man arī no šīs firmas pakalpojuma bija jāatsakās…"

Jā, kapu ierīkošana un kopšana vairs nav kā padomju laikos pašvaldības uzņēmumu ziņā. Ar to nodarbojas privātas firmas. Izdarīs viens divi, tikai samaksā. Dīvaini, ka neviens no "In Memoria" darbiniekiem Šalkoņa kungam nepateica, ka par nokaltušo un traucējošo koku nozāģēšanu gan nav jārūpējas ne viņam, ne kādai citai privātai vai juridiski Elzai Radziņai tuvai personai. Par to atbildīga Kapu pārvalde. Jā, latviešiem pieņemts padomāt par savu pēdīgo ritumu un arī atdusas vietu. Arī teātrī dzirdēju runājam, ka Elza Radziņa nebija no nabagajām. Kad par šīm izjūtām ierunājos Oļģertam Šalkonim, viņš sacīja: "To gan nevajag drukāt… Pēdējo pusgadu māksliniece pavadīja slimnīcās, kur katra diena maksāja 30 latus." Taču neskaitīsim naudu otra kabatā. Manuprāt, šajā gadījumā nav būtiski, cik turīgs vai ne ir aizgājējas dzīvesbiedrs. Ne jau viņa nopelnu dēļ Elzu Radziņu apglabāja mākslinieku kalniņā – tik skaistā, bet grūti iekārtojamā kapa vietā. Un ne jau viņa vainas dēļ dzīvesbiedres kopiņa nav iekārtojama līdzenā laukumiņā par simt latiem.

Uz sabiedrības vai piederīgo pleciem?

Liepājā nesen nomira visā Latvijā pazīstama tekstilmāksliniece Erna Ošele. Bēres rīkoja pilsētas dome, bet kapu ierīkoja piederīgie. Tiesa, tajā vietā, kur mākslinieci apglabāja, jau dusēja viņai tuvie. "Protams, ja sabiedrībā zināma mākslinieka piederīgie nāktu lūgt palīdzību kapavietas ierīkošanā, mēs droši vien neatteiktu," man sacīja Liepājas pilsētas Kultūras pārvaldes vadītāja Lelde Vīksna.

Rīgas Kapu pārvaldes priekšnieka vietnieks, bijušais Dailes teātra direktors Bērtulis Pizičs ir šādās domās: "Kapu pārvalde, jau kur tas laiks, nodarbojas tikai ar administrēšanu un saimnieciskām lietām. Kopiņu iekārtošana sen ir privātās rokās. Pirmkārt, tā ir piederīgo lieta. Bet, godīgi sakot, tāda ranga aktrises, kā bija Elza Radziņa, tuviniekiem vajadzētu nākt talkā teātrim vai sabiedriskām organizācijām. Arī es savā laikā krietni esmu ar šīm lietām nodarbojies."

Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja Lolita Cauka man stāsta, ka viņas vadītā organizācija pārraugot absolūti visu aizgājušo skatuves mākslinieku kapuvietas: "To mākslinieku apbedījumi, kuriem vairs nav tuvinieku, ir pilnīgā mūsu aprūpē. Mēģinājām kopt arī to mākslinieku kapus, kuru tuvinieki to nedara. Pēc tam esmu saņēmusi pat pārmetumus – neesam, lūk, izdarījuši pa prātam. Veras Baļunas kapu mēs ierīkojām par mazu naudiņu, 300 latiem. Tik, cik varējām atļauties. Bet ļoti grandiozu projektu atļauties nevaram. Taču mani nedaudz mulsina, ja nav izdarīts pat mazumiņš, ko veic ikviens piederīgais pie tuva aizgājēja kopiņas… Kad runa būs par pieminekli, tā, protams, cita lieta."

Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis ir līdzīgās domās: "Nacionālais teātris sedza visus ar mūsu skatuves karalienes izvadīšanu saistītos bēru izdevumus. Manuprāt, piederīgajiem viņas kapu kopiņa būtu jāsakopj tā, lai par to nebūtu neērti. Teātris šobrīd nevar atļauties tam veltīt tūkstoti vai pat sešsimt latus, turklāt, kā es sapratu, tas būtu tikai pagaidu darbs. Ir jādomā par Elzas Radziņas pieminekli un pēdējās atdusas vietas iekārtošanu. Mana ideja ir šāda: mēs dibinātu fondu, kurā gan teātris, gan aktieri privāti un jebkurš cits varētu sniegt savu artavu Elzas Radziņas piemiņas vietas iekārtošanai. Bet, lai tiktu galā ar to mazumiņu, ko var izdarīt uzreiz, esmu piedāvājis mūsu kolēģim Oļģertam Šalkonim, kuru ļoti cienu, sarīkot talku: iesim visi ar ķerrām, grābekļiem, iesēsim zālīti…"

Mazumiņa dārgā cena

Dienā, kad Oļģerts Šalkonis Nacionālajā teātrī par labāko atzītajai aktrisei Ilzei Rūdolfai pasniedza ceļojošo Elzas Radziņas kaklarotu, viņš man teica – tagad nekas cits neatliekot kā dzīvesbiedres atdusas vietā darīt vien tik, cik pats spēj. Nezinu, kā Elzas Radziņas kapavieta izskatījās tad, kad acīgas sieviņas to fotografēja un rakstīja vēstules avīzei. Tagad starp smilšainām slīpnēm nolīdzināta laukumiņa viducī izveidota kopiņa ar apmalīti no nezēmerētiem priedes dēlīšiem, virspuse noklāta ar priežu zariem un virsū lilijas zieds. Izskatās kārtīgi, taču tik trūcīgi, ka sirds iesmeldzas. Šķiet neticami, ka te guļ skatuves karaliene… Gribas jautāt: nu kā tad tā?

Ir tautas, kas tic – cilvēka dvēsele pēc viņa ķermeņa apbedīšanas zemē uzkavējas vēl četrdesmit dienas. Droši vien, lai līdz galam nokārtotu kādas šīszemes lietas. Un tad nu es iedomājos: ja nevis pie kāda apspriežu galda, bet šurp uz mākslinieku kalniņu kopā ar aizgājējas dzīvesbiedru atnāktu kāds no Nacionālā teātra un Teātra darbinieku savienības, vēl pieaicinātu klāt krietnu un zinīgu kapu kopēju klāt, kļūtu skaidrs, ka šai vietai ar mazumiņu, lai nebūtu neērti, kā sacīja Ojārs Rubenis, nepietiks.

Firmas "In Memoria" kapu kopēju brigadiere Zelma Kirkēvica, stāvot pie Elzas Radziņas atdusas vietas, sacīja: "Redz, kad tepat netālu glabāja Antru Liedskalniņu, bija vienkāršāk. Atdusas vietā jau kāds no tuviniekiem gulēja. Bet Elzai Radziņai viss jāiekārto pilnīgi no jauna. Patiesībā jau rudenī kādam viņai tuvam cilvēkam vai arī teātrim vajadzēja rakstīt Kapu pārvaldei iesniegumu par nokaltušā koka izraušanu. To faktiski vajadzēja izdarīt jau pērnajā ziemā. Un tad uzreiz jāķeras pie kapa vietas iekārtošanas tā, kā to vēlamies redzēt uz mūžīgiem laikiem. Es jau mākslinieces dzīvesbiedram uzreiz teicu – bez nopietniem akmeņkaļa darbiem te neko nevar iesākt."

Patiesību sakot, tas kļūst skaidrs ikvienam, ja vien ir vaļas līdz Elzas Radziņas atdusas vietai mākslinieku kalniņā atnākt. Diemžēl izskatās, ka mazumiņa vaļas un laika aktrises kolēģiem pietrūcis.

No kuras kabatas?

Tagad bijušā pašvaldības uzņēmuma par privātu firmu pārtapušā "In Memoria" vadītāja Aina Andersone stāsta: "Savā laikā kopām daudzu aktieru, ievērojamu cilvēku atdusas vietas. Mums bija liels mirušo saraksts, kuru atdusas vietu kopšanai un kapa labiekārtošanai bija iedalīta budžeta nauda. Tagad mums ir Jānis Čakste, Gunārs Meierovics…" Rīgas domes Komunālajam departamentam noslēgts līgums ar firmu "In Memoria" par astoņu kultūrvēsturisku pieminekļu kopšanu (sk. uzziņu).

Elzu Radziņu mīlēja ne vien viņas vīrs. Elzu Radziņu mīlēja ne vien viņas kolēģi un teātris. Viņu mīlēja, kā daudzkārt uzsvērts, visa tauta. Tad vai nevarētu gadīties, ka kāds no tautas Rīgas domē vai Saeimā ievēlētais ierosinātu mīlestību apliecināt arī "materiālā izteiksmē"? Kā man sacīja Rīgas domes Mākslas, zinātnes un reliģijas lietu komitejas vadītāja Helmī Stalte, pavisam nesen Rīgas dome piešķīrusi 11 000 latu mākslinieku kalniņa paplašināšanai. Runa ir par to pašu vietu, kur dus Elza Radziņa.

Nacionālā teātra jaunās sezonas atklāšanā kultūras ministre Helēna Demakova ar pilnu pārliecību solīja, ka Nacionālais teātris pavisam droši var cerēt uz 400 tūkstošiem latu papildu dotācijās. Un galu galā kā pašvaldības, tā valsts nauda nāk no mūsu maksātiem nodokļiem, no mūsu maciņiem. Vai nebūtu tikai godīgi, ja no šā maka kādu santīmu atlicinātu arī dižas aktrises piemiņas vietas ierīkošanai? Un runa te nav vienīgi par aktrisi Elzu Radziņu.

Jau dzirdu iebildumus: kurš tad izsvērs mākslinieku devumu un nopelnus? Varētu teikt pavisam vienkārši – mūsu pašu ievēlētie priekšstāvji domē, Saeimā.

Bet man prātā nāk kāda saruna cita sakarā. Nacionālā teātra seniors Kārlis Sebris sacīja, ka viņš gan no sava teātra neko neprasītu. Un to viņš arī pierādījis. Meža kapos jau ir piemineklis Kārlim Sebrim un viņa dzīvesbiedrei Nellijai Sebrei. Viss gatavs, akmenī brīva vietiņa atstāta tik pēdējam gadskaitlim. Cienījamais aktieris sacīja, ka viņš, vēl dzīvs būdams, gribot redzēt, kā nākamībā izskatīsies viņa atdusas vieta. Un lai tas ne no viena nebūtu atkarīgs. Nu ko lai dara, ja tādu pieredzi mūsu sabiedrība sagādājusi cienījamam māksliniekam.

Elzai Radziņai viņas pirmajā miršanas gadskārtā smiltis no tās trūcīgās kopiņas jau nekļūs smagākas. Bet kā būs ar mums, kas visi – tā taču izskatījās, vai ne? – tik ļoti mīlējām skatuves mākslinieci, bet neviens neattapa dzīvesbiedram pavaicāt: vai jums nevajag palīdzību? Starp citu, arī šis jautājums sēru brīdī pieder pie latviešu izslavētās kapu kultūras tradīcijām.

***

UZZIŅA

Rīgas domes Komunālajam departamentam noslēgts līgums ar firmu "In Memoria" par astoņu kultūrvēsturisku pieminekļu kopšanu. Šādā domes aprūpē ir

- Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste,

- pirmais ārlietu ministrs Gunārs Meierovics.

- Rīgas mērs Alfreds Andersons, kurš šajā amatā bija no 1921. līdz 1928. gadam.

mākslinieks, Latvijas karoga dizaina autors Ansis Cīrulis.

- Latvijas valsts trešais prezidents Alberts Kviesis.

- trīs 1991. gada janvāra barikādēs bojāgājušie – Andris Slapiņš, Edijs Riekstiņš un Sergejs Konoņenko.

Izņemot pēdējos trīs, pārējo pieminekļi ir Rīgas I Meža kapos.

Nupat Rīgas domes Dzīvokļu un komunālo lietu komiteja ir piešķīrusi 1400 latus Helēnas Tangijevas-Birznieces kapa labiekārtošanai. Iesniegumu rakstījusi Baletdejotāju asociācija. Lūgusi Lita Beiris.