"Man nebija svarīgi uzvarēt – daudz svarīgāk bija, ko iemācījos, veidojot šo īsfilmu," atzīst jaunais režisors Didzis Eglītis. Desmit režisoru konkurencē tieši viņš atzīts par visveiksmīgāko starptautiskajā īsfilmu tīkla Future Shorts organizētajā īsfilmu konkursā Future Shorts.
Vajag, lai ir interesanti (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Neuzliek pienākumu
Konkurss Future Shorts Latvijā notika pirmo reizi, un tajā tika vērtēti desmit jaunu īsfilmu režisoru darbi par tēmu Pašrealizācija. Katram konkursa dalībniekam īsfilmas izveidei tika piešķirti divi tūkstoši latu, un nopietnā žūrija – kinokritiķe Dita Rietuma, asociētais profesors Viktors Freibergs, režisors Pēteris Krilovs, režisors Boriss Frumins un konkursa dibinātājs Fabians Rigals (Lielbritānija) –, ņemot vērā iesniegto darbu atbilstību tēmai, tehnisko izpildījumu, oriģinalitāti un spēju trāpīgi izklāstīt spēlfilmas galveno ideju trīs minūšu formātā, nobalsoja par Didža Eglīša veikumu. "Nedomāju, ka uzvara šajā konkursā tagad uzliek kādu pienākumu. Man nav svarīgi uzvarēt kādā konkursā, es vienkārši gribu taisīt labu kino," smaida jaunais režisors, piebilstot: ja nu vienīgi šāda uzvara palīdz dabūt naudu nākamajai filmai.
Par uzvaru konkursā Didzis Eglītis balvā saņēma piecus tūkstošus latu, un viņš priecājas, ka daļu naudas varēs ieguldīt savā nākamajā – diplomdarba filmā. "Man jau šogad vajadzēja beigt Kultūras akadēmiju, bet es nepabeidzu – nesekmīgs esmu... Palikuši parādi akadēmiskajos priekšmetos un vēl diplomdarba filma. Tagad tā jātaisa par savu naudu, jo nokavēju termiņus, kad bija jāiesniedz scenārijs un filmēšanas plāns. Un to naudiņu, kas bija piešķirta diplomdarba filmām, sadalīja tiem, kas to izdarīja."
Vēl tagad zaļš gurķis
Uzvara Future Shorts nav vienīgais jaunā režisora lielais panākums kino lauciņā – arī šā gada maijā viņa filma Sērkociņi ieguva Grand prix starptautiskajā jauniešu īsfilmu festivālā 2 Annas. Bet par savu līdz šim lielāko sasniegumu režijā Didzis uzskata mūziķa Mārtiņa Freimaņa un Kārļa Anitena mūziklu Autoplanēta. "Tas bija visvērienīgākais projekts, kurā esmu piedalījies kā režisors," viņš saka un sauc sevi par multirežisoru. "Varu strādāt gan teātrī, gan kino, gan šovbiznesā. Vēl neesmu iemēģinājis roku televīzijā – tas man vēl tāds kvadrātiņš bez ķeksīša," viņš piebilst.
Līdzīgs "kvadrātiņš bez ķeksīša" palicis arī kāds projekts Valmieras drāmas teātrī, kas sadarbībā ar United Intimacy tika izsapņots jau pirms pieciem gadiem. "Šim projektam jau bija dabūta nauda, taču Valmieras teātris neakceptēja manas trakās idejas," viņš smaida un stāsta, ka bija ieplānojis ļoti vērienīgu projektu no novitātes viedokļa – teātrī nekas tāds vēl nebija bijis. "Bet teātris nobijās vai nesaprata, vai es nemācēju pārliecināt par savu ideju. Katrā ziņā tad vēl biju zaļš gurķis. Es jau vēl tagad esmu zaļš gurķis, neko daudz jau vēl neesmu izdarījis," viņš saka. Un neslēpj, ka kādreiz tomēr gribētu šo projektu realizēt. "Nu, jā, ir tādi daži kvadrātiņi, kuros tos ķeksīšus gribas ievilkt." Starp citu, vēl viens "ķeksītis kādā kvadrātiņā" tiks ievilkts svētdien, kad kinoteātrī K. Suns dokumentālā kino nedēļas laikā tiks izrādīta viņa pērn uzņemtā filma Kaut kas tur pil!
Aktieros iestājās netīšām
Mācoties vidusskolā, Didzis izlēma, ka studēs programmētāja specialitātē. Pat iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē, bet ātri saprata, ka viņu neinteresē ne civilā aizsardzība, ne fizika un ķīmija. "Pametu šo skolu un netīšām iestājos aktieros. Patiešām nebiju par to domājis – domāju, ka strādāšu datoru nozarē. Taču mans brālēns, ieraudzījis sludinājumu, ka Kultūras akadēmijā uzņem aktieru kursu, ierosināja pamēģināt. Domājām: mēs abi tādi prikolīgie džeki, ejam paākstīties... Pirms tam pat bijām mācījušies aktiermeistarību pie Lidijas Stiebras. Brālēnu diemžēl neuzņēma. Mācījos pie Pētera Krilova, un tā bija ļoti laba skola." Vēlāk dažādos projektos viņš nospēlēja dažas lomiņas, taču, jau mācoties par aktieri, Didzim bija skaidrs, ka viņš gribētu būt režisors. Viņš sāka kaut ko iestudēt ar saviem kursabiedriem, arī pasniedzēji atbalstīja un palīdzēja.
Sākotnēji viņa mērķis bija teātra režija, un tad Didzis nopirka kameru... "Uzfilmēju vienas kāzas par simts latiem, un man sanāca ļoti labi. Vismaz pašam patika un jaunajam pārim arī. Un tā ar to kameru saslimu."
Šodien Didzis nesaka, ka turpmāk gribētu būt tikai skatuves vai kameras otrā pusē – viņš labprāt pieņemtu uzaicinājumu arī nospēlēt kādu lomu. "Bet nav tā, ka par visu varu gribu būt uz skatuves – man vajag, lai ir interesanti. Mans dzīves moto ir: "Es daru tikai to, kas man ir interesanti. Diezgan neekonomiski, bet ir okei, es esmu laimīgs."
***
Didzis Eglītis
- Aktieris un režisors
- Dzimis 1980. gada 10. februārī
- Beidzis Rīgas Hanzas vidusskolu (1988); Latvijas Kultūras akadēmiju (LKA) (2003, humanitāro zinātņu bakalaura grāds dramatiskā teātra aktiera specialitātē); 2004. gads – studijas LKA teātra mākslas (režijas) maģistrantūrā; no 2005. gada – studijas LKA audio vizuālās mākslas (filmu režijas) maģistrantūrā
- Filmas: Sērkociņi (spēlfilma), Kaut kas tur pil! (dokumentālā filma), Pie blakus galdiņa (spēlfilma) un dejas spēlfilma Veiting norba (2007)
- Režisora asistents A. Krieva režisētajā filmā Man patīk, ja meitene skumst (2002); režisors M. Ravela operas iestudējumam Bērns un burvības (2004, Latvijas Nacionālajā operā); režisora asistents filmā Tumšie brieži (2005, režisors V. Kairišs); galvenais režisors K. Anitena un M. Freimaņa mūziklā Autoplanēta (2005, Skonto hallē)
- Raidījuma Teātra suflē veidotājs un vadītājs Radio NABA 96,2 FM (2002–2005)
- Apbalvojumi: starptautiskais jauniešu īsfilmu festivāls 2 Annas – Grand prix filmai Sērkociņi un 2 Annu statuete filmai Pie blakus galdiņa; galvenā balva filmai Veiting norba īsfilmu konkursā Future Shorts (2007)
- Draudzene Evita Ruža, abu meitiņai Lottei ir nepilni četri mēneši
***
Pēteris KRILOVS, režisors:
– Kad Didzis iestājās aktieru kursā, jau otrajā gadā pamanīju, ka viņam ir ļoti laba galva uz režiju. Kaut gan viņš labi spēlēja, es viņu tomēr mudināju neaizrauties ar aktiermeistarību. Jau studiju laikā viņš sāka taisīt dažādus režijas darbus un, kad pabeidza Teātra fakultāti, iestājās teātra režijas maģistrantūrā. Vienu gadu nomācījās un iestājās filmu režijas maģistrantūrā – tas mani pārsteidza, jo es uzskatīju, ka viņš ir teātra cilvēks. Vispār vairs nevaru objektīvi viņu vērtēt – Didzis man kļuvis jau kā dēls. Bieži vien es viņu lamāju, ne tāpēc, ka viņš dara kaut ko nepareizi, bet tāpēc, ka zinu, ko no viņa var prasīt. Un es gribu arvien vairāk un vairāk. Pirmo gadu filmu režijā pavadījām diezgan saspīlēti, bet viņš pamazām ķepurojās un, patiesību sakot, ļoti labi aug. Tas ir patīkami. Didzis ir ārkārtīgi strādīgs, viņš ir gudrs, un viņam galvā, kā tagad saka, ir pašam savas fiškas. Viņš ļoti labi jūt kadru, un šai darbā, kurš tika apbalvots Future Shorts konkursā, ir pazīmes, kas norāda, ka viņš saprot, ko dara, ka tas nav netīšām. Un kino tas ir ļoti svarīgi.