Binnija: es savas kāzas gandrīz nokavēju (16)

Stāsta Binnija: “Man, tāpat kā jebkurai meitenei, līdz astoņpadsmit gadiem šķita, ka apprecēties – tas ir dzīves piepildījums. Bet pagāja laiks un vīzija mainījās – kļuvu arvien pašpietiekamāka, un laulības man sāka šķist kā lieka butaforija, tāpēc sapratu, ka man tās vispār nav vajadzīgas. Līdz brīdim, kad satiku Džilindžeru, par kāzām vispār nedomāju. Mūsu attiecības jau no paša sākuma bija vieglas un tādas ir joprojām – mēs viens otram neko neuzspiežam, esam draudzīgi un saprotoši viens pret otru.

Pirmo reizi jautājums par precēšanos tika skarts drīz pēc mūsu tikšanās. Toreiz sēdējām Parīzes krodziņā ar skatu uz operu, skanēja mūzika no “Karmenas”, dzērām šampanieti, klusējām, skatījāmies apkārt un viens uz otru un Džilis teica – es tevi noteikti precēšu! Viņš to pateica apgalvojuma formā, un es atbildēju – tu domā, ka es tev ļaušos? Un viss. Pēc tam šī tēma netika aizskarta kādus divus gadus.

Man liekas, tā bija apstākļu sakritība, pieļauju, ka nostrādāja izrāde “Dāma bez kamēlijām”, ko Džilis iestudēja Liepājas teātrī. Tur bija runa par sievieti, kura ir izvēles priekšā – precēties vai neprecēties. Tā kā Džilis savos darbos ļoti iedziļinās, varbūt viņam “parāva vaļā” kaut kādas sajūtas un viņš mani bildināja. Todien aizbraucu viņam pretī uz autoostu, aizgājām uz restorānu paēst vakariņas un viņš man atkal it kā starp citu teica – precamies? Es iepauzēju, galvā bija milzīgs haoss, un tad teicu – jā. Šīs laulības nebija gribas akts. Grupai “Dzelzs vilks” ir dziesma “Mīlu, nemīlu”. Ir tikai divi varianti – mīlēt vai nemīlēt –, tāpēc domāju, ka tajā brīdī būtu muļķīgi pateikt “nē”.

Nākamajā dienā piecēlāmies, pabrokastojām un aizbraucām uz zagsu. Teicām, ka gribam precēties. Mums atbildēja – izvēlieties datumu pēc mēneša. Džilis teica – nē, mēs gribam šodien! Bet tika dots mēnesis pārdomām. Man šajā laikā bija iespēja izdomāt, kādu kāzu tērpu vēlos. Tajā brīdī negribēju garu princešu kleitu ar plīvuru līdz zemei. Izvēlējos savu vismīļāko apģērba gabalu – korseti – un īsus bruncīšus ar volāniņiem. Tobrīd jutos gaisīga kā taurenītis. Ir tāda krievu dziesma – я как бабочка порхаю над всем, и всe без проблем, я просто тебя съем (es kā tauriņš lidinos pār visu, un nav nekādu problēmu, es tevi vienkārši apēdīšu – krievu val.). Es jutos kā taurenītis, kurš lidinās. Arī tagad laulības neuztveru kā smagu nastu, nejūtu, ka man būtu uzliktas važas. Joprojām jūtos viegli un labi. Priecājos, ka man ir iespēja būt kopā ar tādu cilvēku, kāds ir Džilis.

Visspilgtāk man palicis atmiņā tas, ka mēs nokavējām savas kāzas. Pirms tam es Džilim jautāju – kā mēs kāzu dienā nokļūsim līdz zagsam? Viņš atbildēja, ka tagad bez problēmām var dabūt mašīnas. Jautāju to pašu dienu pirms kāzām. Džilis teica – paskatīsimies internetā! Sākām zvanīties un meklēt, līdz sapratām, ka tik vienkārši nemaz nav. Galu galā no “Limuzīnu servisa” dabūjām “bembi”, kas absolūti neasociējās ar kāzu mašīnu. Kāzu dienā mašīna mūs gaidīja pie mājas, bet mēs aizrāvāmies ar šampanieša dzeršanu un runāšanos. Mums pat zvanīja no zagsa un vaicāja, vai esam pārdomājuši un neplānojam precēties. Tad ārprātīgi ātri braucām, šoferis brauca pat pa ietvi, lai mēs pagūtu apprecēties.

Mūsu kāzu liecinieki bija mans brālis ar savu draudzeni. Vienīgie viesi bija no “dzeltenās” preses. Mums bija mazas kāzas, devāmies pusdienās uz restorānu “Vincents”, kur pats Mārtiņš Rītiņš mums pagatavoja maltīti. Pēc tam līdz rīta gaismai staigājām pa krogiem, neprātīgi dejojām, pat Džilis dejoja, kaut arī viņš saka, ka sliktie puiši nedejo. Un, starp citu, mums nav laulību gredzenu, jo Džilis tos uzskata par liekiem atribūtiem. Viņa vecāki teica – ja dēls ir tik nesaprātīgs, tad viņi man nopirks gredzenu un tā arī izdarīja.

Tas, ka esmu precējusies, ir paradokss, jo esmu no tiem cilvēkiem, kam viss ļoti ātri apnīk. Kāds tuvs draugs man reiz teica – agrāk nevarēju saprast, kāpēc beidzas tavas attiecības ar vīriešiem, bet tagad saprotu, ka tu no viņiem visiem izaugi kā bērns no zeķēm, bet no Džiļa izaugt ir pagrūti. Tik interesantu dzīvi, kāda ir ar viņu, es nevarēju iedomāties, tā ir nepārtraukta katarse.”

Lasi vairāk žurnāla UNA īpašajā KĀZU rubrikā – aizraujoši stāsti, noderīgi padomi līgavām un līgavās māsām, karstākās stila un modes tendences!