Savukārt citi intelektuāļi, politiķi un bonvivāni iecienīja eleganto La Tavern Pousse. Kopš tiem laikiem teju visā pasaulē savairojies tūkstošiem līdzīgu iestādījumu, kur nāk nevis tikai iebaudīt kafiju vai kādu “drinku” un uzkodu, bet galvenokārt tikties savējo vidē, “uzvārīt” idejas un domas, iegriezt informācijas karuseli... Tagad to visu sākuši dēvēt par “tusiņu”.

Arī Rīgā jau izsenis šādas vietas bijušas. Pirmajā brīvvalstī – “Romas pagrabs”, “Sukubs”... Padomju gados – “Kaza”, “Skapis”, “Putnu dārzs”, “Dieva auss”, “Allegro”... Aiz katra šī vārda slēpjas leģendas, nostāsti, sava laika mākslinieciskās pasaules ritējums. Arī atjaunotajā Latvijā nākušas klāt kafejnīcas ar intelektuālu putojumu. Un, šķiet, tieši café “Osīriss” ir jaunā viļņa pionieris, kas savā popularitātes līmenī noturējies jau vairāk nekā desmit gadus.

Iesākumā bija ideja. Un tā dzima toreizējās Sorosa fonda–Latvija (SFL) izpilddirektores Vitas Matīsas prātā. Norisei bija savi fona apstākļi. 1992. gadā SFL iemājoja Krišjāņa Barona un Lāčplēša ielas stūrī – tā dēvētajā Dailes namā. No sākuma pāris istabiņās, bet tad jau itin drīz fonds izpletās pa visu otro stāvu. Vitai Matīsai bija vērienīgi plāni attīstīt šo vietu par Latvijā ievērojamu sabiedriskās aktivitātes un kultūras centru ar rietumnieciski aristokrātiska līmeņa eleganci. Savukārt nama saimnieku interesēja ienesīgi īrnieki. Tas jau arī tā rietumnieciski, bet savukārt komerciālā aspektā. Un viņš plānoja pirmo stāvu, kur padomjlaikos atradās “Mākslas grāmata”, izīrēt kādam popsīgam un paskaļam veikalam, kas draudēja izcelties ar rietumnieciskuma plebejisko galu. Vita Matīsa uzkatīja, ka tas nu būtu pārāk disonējoši ar smalko SFL vidi. Un nobrieda ideja par Sorosa fonda iniciētu uzņēmējdarbību augstas kultūras gultnē – grāmatveikalu un kafejnīcu. Tā radās akadēmiskā grāmatnīca Aperto libro. Un tā radās arī “Osīriss”.

Atbilstoši sākotnējai iecerei kafejnīca bija kā piedeva grāmatnīcai – tāds draudzīgs tandēms SFL paspārnē. Bet pakāpeniski abi uzņēmumi nodalījās atsevišķās vienībās. “Osīrisu” izdomāja Vita Matīsa, bet finansēja Soross. Uzņēmējdarbība gan neatbilda fonda statūtiem, taču šajā ar Ņujorku saskaņotajā izņēmuma gadījumā fonda līdzekļi tika izmantoti kā aizdots starta kapitāls. Tur izpilddirektore demonstrēja noteiktas “caursišanas” spējas. Pašu uzņēmuma vadīšanu uzticēja aktierim Andrejam Žagaram, kas jau toreiz atklājās kā talantīgs menedžeris citā viņam piederošā kafejnīcā. Nav īsti skaidra nosaukuma “Osīriss” izvēles motivācija. Jo šis dievs galvenokārt pazīstams kā senēģiptiešu mirušo valstības valdnieks, kurš pēc nonāvēšanas šajā saulē atkal atdzimis, bet gan tikai dzīvei pazemē un tur tad izvērtē mirušo dvēseles, vai tās cienīgas mūžīgai dzīvošanai vai arī pazudināmas peklē. Vai šī café līdz ar to būtu arī kā tāda izvērtēšanas vieta?

Savā ziņā noteikti jā. Vai arī kā norāde uz savveida memento mori – priecājies vēl, bet atceries nāvi? Vai cilvēka kļūdu un nepilnību pilnās dzīves atgādinājums? Varētu būt arī tas. Vai arī tika domāts minētā dieva atdzimšanas faktors (kaut aizkapa valstībā) kā mājiens uz Latvijas atjaunotni? Nemaz nejautāsim – kur? Te mums ir iespējamas dažādas interpretācijas, lai arī gauži nekafejnīciskas, toties intelektuāli filozofiskas. Kā še piedienas. Tomēr nav manīts, ka kāds latvju vai nelatvju intelektuālis še būtu baisi notrīcējis, sajūtot augstāko spēku vēso elpu. Tālab gribētos izteikt bažas, ka varbūt tikai katrs desmitais vai simtais “Osīrisa” apmeklētājs kā tāds rietumnieciski paviršs tūrists Ēģiptē apjauš, cik nopietnā vietā ienācis. Bet senēģiptiešu dieva visuredzošā acs gluži kā Lielais brālis mūs visus modri vēro dienu un nakti... jau virs jaukās café ieejas.

Jāpiebilst, ka šajā virzienā Rīgā ir bijušas daudz radikālākas idejas. Vēl pie padomēm, kaut kad 20. gs. 70. gados, slēdzot Lielos kapus, pilsētas vadoņiem radās doma tur esošajās kapličās, lai tās paglābtu no iznīcības, ierīkot mini bārus un kafejnīcas. Zobgaļi ironizēja: bārs “Pie skeletiņa”, kafejnīca “Jautrais mironītis”... Tauta ieceri nesaprata, un kapličas tā arī tika atstātas uzkodā laikazobam.

Ja vēl pakavējamies pie nosaukuma, tad visai amizantu jezgu tolaik sagādāja modrā valodas inspekcija. Sākotnēji jaunveidoto iestādījumu bija iecerēts nosaukt – café Osiris. Tā īsti ārzemnieciski. Bet nodoms saņēma visiem vienādā likuma valstiski tautisku pretsparu. Tika strikti paģērēts to saukt tikai un vienīgi par kafejnīcu “Osīriss”. Komiskais, bet Latvijai tik raksturīgais paradokss atklājās apstāklī, ka turpat diagonāli aiz krustojuma “visiem vienādais likums” pilnīgi ignorēja café Cinema esamību. Un nemaz nesāksim uzskaitīt uz visiem citiem stūriem un ielu laidumiem manifestēto minētā likuma aklumu un nekonsekvenci. Toties osīrisiešus likuma spēks piežmiedza galīgi.

“Osīrisa” telpisko veidolu dizainēja mākslinieki Varis Dzērve un Dace Zeltiņa. Visai atturīgajā interjerā kā dominante iezaigojās galdu un bāra letes zaļās akmens virsmas. Kā centrālais akcents bija iecerēts kantains un stiklots kamīns. Taču degam tas redzēts gauži reti. Bija pat gadījumi, kad liesmu virpulis izraisīja pažarnieku signalizācijas trauksmi. Var tikai priecāties, ka viesi nepakļuva zem pēkšņām dzēsēju ūdens šaltīm vai putu strūklām. Kā reiz gadījās Latvijas TV Jaungada raidījuma ieraksta laikā.

Krietni padārgais dizainēšanas prieks tomēr sniedza visai noturīgu rezultātu, un kafejnīca savā veidolā līdz šim neko būtiski nav mainījusi. Mūsu difūzajā laikā, kad apkārt nemitīgi tik daudz kas plīst kā ziepju burbuļi, šāds konservatīvisms vieš tīkamu stabilitātes sajūtu un pat ticību vismaz dažām nedaudz mūžīgākām vērtībām.

Tā vai citādi “Osīriss” tika atklāts 1994. gada maijā ar smalku mielastu, ko pagodināja pats fonda lielais boss Džordžs Soross. Tas netieši norādīja uz iecerēto kafejnīcas līmeni jeb, zinātniski izsakoties, uz mērķauditoriju – kultūrai piederīgiem vai līdzās stāvošiem cilvēkiem. Savā ziņā šī vieta veidojās arī kā jauns rietumnieciska servisa un kafejnīcu kultūras etalons, kā pretmets visam izbijušajam padomiskajam un kooperatīvu laikmeta vulgaritātei. Tā bija pirmā un tolaik gandrīz vienīgā vieta Rīgā, kur apmeklētāji varēja sarunāties un cits citu arī sadzirdēt, skaļas un krampjainas mūzikas dārdu nenomākti. Tā bija pirmā un vienīgā vieta Rīgā, kur kafejnīcā skanēja tikai un vienīgi izmeklēta un iepriekš programmēta mūzika, galvenokārt klasika. Laba mūzika izrādījās kā mirušo valstības valdnieka tēla galvenā iezīme. To ik dienu rūpīgi uzraudzīja Vita Matīsa personīgi. Jo nevar noliegt arī faktu, ka vienam otram no personāla palaikam būtu gribējies kāda tur Mocarta vietā klausīties, teiksim, arī Boney M. Tāpēc “Osīriss” Rīgā bija arī kā pirmais atgādinājums, ka personāls kalpo apmeklētājiem, nevis savām iegribām.

Protams, līdzi nāca arī apkalpošanas stils. Arī eiropeiskais ēdienu gatavošanas un pasnieguma veids. Arī pastāvīgi mainīgās Latvijas mākslinieku miniizstādes pie sienām. Iesākumā tur visbiežāk “viesojās” fondā sevišķi iecienītā autora Ilmāra Blumberga grafikas. Tas viss tolaik bija jauns un nebijis. Tikai vēlāk uzradās sekotāju virkne, kafejnīcas – domubiedri...

“Osīrisā” daudzus gadus – līdz pat aiziešanai uz Alberta ielu – notika teju visi SFL galvenie saviesīgie vietēja un internacionāla mēroga pasākumi, Ziemassvētku banketi, svinības un jubilejas. Arī vadonis Soross še ieradās ne vienu vien reizi. Faktiski “Osīrisā” ir apgrozījies gandrīz viss Latvijas sabiedrības krējums. Un ne tikai svētku reizēs.

“Osīrisa” savdabība tika ātri pamanīta, un šī vieta uz ilgiem gadiem kļuva trendy. Pirmkārt tur regulāri sāka pulcēties Rīgā dzīvojošie ārzemnieki, kā arī bijušie ārlatvieši. Un, protams, – visu veidu pašmāju intelektuāļi. Šajā nozīmē kafejnīca savu mērķi saniedza vienā jonī. Taču 90. gados Rīgā bija bēdīgi iegājies, ka jebkuru jaunu un jauku vietiņu ātri nomāca vulgāri lumpeņi, semikrimināli ēnu ekonomikas “biznesmeņi” un prasti bandīti. Tāpēc cīņai ar šādu attīstību “Osīrisā” tika izstrādāta noteikta ”klimatiskās izspiešanas” taktika. Kafejnīcas kultivētā vide lika tiem justies, “ne savā šķīvī” iekāpušiem. Un atkal – galvenā skūtgalvjiem nepārvaramā barjera izrādījās tieši mūzika. Viņu pacietība ātri izšķīda Vivaldi skaņās. Un pieprasīto mambu-lumbu šeit vienkārši nevarēja dabūt.

“Osīrisa” aprīšanas mēģinājumi kulminēja kādā nu jau leģendārā atgadījumā. Kādu dienu 90. gadu vidū kafejnīcā ienāca divi melnās ādas jakās tērpti bokseru tipi. Vajagot parunāt par “jumtu”. Uz sarunu ieradās fonda menedžere Brigita Borga. “Ziniet – nē, jūsu pakalpojumi mums nav vajadzīgi, jumts šai mājai pavisam nesen tika labots.”

Uz to tipi iebilda, ka ne par labošanu, bļin, ir runa.

“Naivā” Borga: “Ā, jūs gribat pieteikties uz projektu konkursu? Kādā programmā? Varu jums tūdaļ izsniegt pieteikumu veidlapas... ”

Skūtie tipi: “Nē, nē, nē taču. Mēs gribam apspriest jūsu aizsardzības jautājumu...”

Borga: “Ak to! Nē, tas mums nerūp. Ja kas, mēs saucam no ASV vēstniecības jūras kājniekus... ”

Jumta veči paliek nikni: “Nē, jūs galīgi neko nesaprotat. Kas te ir īstais saimnieks?”

Borga: “Džordžs Soross.”

Skūtie: “Nu tad ātri pasauciet viņu!”

Borga: “A viņš tagad Ņujorkā.”

Skūtie: “A kad ta būs Rīgā?”

Borga: “Parasti viņš te gadā reizi iebrauc...”

Skūtie: “A kas viņš tāds? Ar ko nodarbojas?”

Borga: “Nu kā jūs Sorosu nepazīstat! Aizejiet uz bibliotēku, palasiet...”

Tipi: “Nu labi, mums jāiet apspriesties... Tad atnāksim atkal...”

Un tā viņi, kā gāja, tā vēl līdz šai dienai nav rādījušies. Un nabaga “Osīriss” stāv, kā stāvējis, – pilnīgi bez “jumta”.

“Osīriss” pakāpeniski pārgāja pilnīgā Andreja Žagara valdījumā. Viņa spožo uzņēmumu zvaigznājā parādījās vēl divi izcili restorāni Berga bazārā. Un meistars Žagars tapa par Rīgas izcilāko “restoratoru”. Taču, aizejot Nacionālās operas augstienēs un atsakoties no iekoptā biznesa, viņš atstāja aiz sevis arī zināmas bažas par bijušo lolojumu likteni. Katrā ziņā un par laimi, “Osīriss” izdzīvoja un pilnībā saglabāja savu šarmu un leģendas pēc abu bijušo saimnieku – SFL un Andreja Žagara – aiziešanas.

Ir jau ierasts tā apmeklētājus uzlūkot kā mākslas un intelekta pasaulei piederošus. Tas ir daudzkārt apcerēts un kļuvis par savveida patētisku banalitāti. Tāpēc, šķiet, pienācis laiks tālākos iespējamos pētījumos šo vietu aplūkot arī citos rakursos, veikt citus sociālos šķērsgriezumus. Teiksim, pieņemot, ka Rīga ir ne tikai mākslas un hokeja pilsēta, bet atkal arī starptautisks specdienestu mudžeklis un kontrastainu specinterešu arēna, varētu “Osīrisu” aplūkot, piemēram, kā spiegu tikšanās vietu. Galu galā arī intelektuāla būšana, un kāpēc šiem citam cits būtu jāzondē un jātausta tikai kaut kādos ārpilsētas krūmājos. Vai arī – “Osīriss” kā no latviskās homofobijas brīva zona. Seksuālajām minoritātēm piederošajiem cilvēkiem piemīt īpaši izkopts estētisms, tālab “Osīriss” ir arī viņu iecienīta vieta.

Kultūras snieguma rakursā šīs sociālās grupas raksturojums un pētījums saprotamu iemeslu dēļ Latvijā vēl klīrīgi nav cilāts un gaismots. “Osīrisa” apmeklētāju kopa ir daudzslāņaināka un krāsaināka, nekā tas pirmajā acumirklī varētu likties. To var grozīt kā Rubika kubu un aizvien rast kādu jaunu šķautni.

Un “Osīrisa” īstie stāsti vēl nemaz nav uzrakstīti. Bet mums paliek tikai gaistošais baudījums.