Seno un jauno laiku kulta vietas Lietuvā

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Lietuvas dienvidos var atrast gan kaimiņvalsts valstiskuma reprezentācijas objektu Traķu pili, kas savulaik bija Lietuvas valdnieku rezidence, gan valsts okupācijas liecības Grutas parkā. Pa ceļam – mākslas kolekcijas un etnogrāfisku klasiku.

Valsts senā liecība

Iespējams, ka visi ceļi patiešām ved uz Romu, bet Traķu pils ir stāvgrūdām pilna un, šķiet, ka vasarās Lietuvā visi ceļi ved uz Traķiem. Netālu no Viļņas, Galves ezera krastā, atrodas kādreizējā Lietuvas galvaspilsēta Traķi – pilsēta starp trim ezeriem un bijusī valdnieku rezidence. Traķu pils ir Austrumeiropā vienīgā pils, kas atrodas uz salas. Pilī, kas celta 14.–15. gadsimtā, karos izpostīta (visvairāk Ziemeļu kara laikā 1655. gadā) un atkal atjaunota, 1962. gadā ierīkots vēstures muzejs. Joprojām tur tiek veidotas dažādas izstādes (šobrīd apskatāmas divas unikālas kolekcijas – pīpju un zīmogu) un koncerti, tāpēc nevar teikt, ka šī vieta saista tikai ar savām vēsturiskajām regālijām. Tas ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Lietuvā. Starp citu, izpētes darbi un rekonstrukcija pilī norit joprojām, tāpēc ne visas zāles ir atvērtas apmeklētājiem. Lietuvieši nemaz neslēpj, ka Traķu novadu, kurš atrodas tikai 28 kilometrus no galvaspilsētas Viļņas un kurā izveidots valstī vienīgais Nacionālais vēstures parks, uzskata par savas valsts reprezentācijas reģionu.

Pirms mēneša Traķu akcijas cēlās vēl vairāk – Traķu baznīcā tika atrasti unikāli 15. gadsimta bizantiešu stila freskas fragmenti, kuriem Lietuvā nav analoga. Atsegtajā sienu gleznojumā vislabāk saglabājusies figurāla kompozīcija ar svētā tēlu un vīna koku fonā, bet koka zaros saskatāms uzraksts kirilicā: "Un šis ir Jēkabs". Pirms divdesmit gadiem Viļņas katedrālē tika atsegts bizantiešu stila glezniecības sienu gleznojumu fragments, kurā redzami krustā sistā Pestītāja, Jaunavas Marijas un evaņģēlista Jāņa tēli. Lai gan 15. gadsimtā Lietuvā šādu gleznojumu bija daudz, arī Traķu pils sienas bijušas apgleznotas bizantiešu stilā. Nesen atrastie dižkunigaiša Vītauta laiku gleznojumi pielīdzināmi pasaules kultūras mantojuma objektam – uzskata Lietuvas eksperti. Viņi arī izsaka cerību, ka izdosies atrast paša dižkunigaiša Vītauta portertu, jo 15. gadsimta poļu hronikās ir ziņas, ka tāds Traķos esot bijis. Lietuviešiem tas būtu nenovērtējams ieguvums, jo tieši Vītauts pabeidzis celt Traķu pili, ko 14. gadsimta beigās iesāka būvēt viņa tēvs Ķēstutis.

Dzīvie viduslaiki

Nav nekas neparasts, ka Traķos ik pa laikam notiek kāda filmēšana, arī šoreiz valda uzņemšanas laukuma noteikumi. Tas gan nenozīmē, ka tūristiem pils slēgta, taču klīstot pa pils laukumu un pietuvojoties kādai robežai, saņemsi instrukciju, ka tālāk doties aizliegts. Izrādās, ka viduslaiku tērpos ģērbtie statisti piedalās kādā reklāmas tapšanā. Diemžēl "lielā kino" vērošana todien iet secen, toties viduslaiku gaisotnes izjušanai šis negaidītais pasākums noder itin labi un piestāv Traķu pilij. Galvenie aktieri, režisori un operatori atrodas absolūti nepieejamā teritorijā, bet pēc viņiem tūristi nemaz nekāro, jo viņiem daudz interesantāki šķiet statisti, kuriem filmēšanas pārtraukumos dzīve rit savu gaitu – kāds uzkož sviestmaizi, kāds runā pa mobilo telefonu, kāds smēķē un laipni atsaucas aicinājumam kopīgi nofotografēties. Šim atraktīvajam notikumam netiek žēloti ne rekvizīti, ne emocijas, nedz ignorētas tūrista vēlmes, kad, viņaprāt, bildes kompozīcija būtu labāka, ja "viduslaiku dāma" notuptos priekšplānā. Jā, šāda nesavtīga darbošanās par baltu velti vēl kaut kur ir iespējama, jo tūrisma industrijas kapitālisma likumi jau sen daudzviet pasaulē, it īpaši austrumzemēs, likuši apjaust, ka vislabākā konvertējamā valūta ir seja – gribi mani bildēt, maksā?!

Tiem, kas Traķu pils apskatīšanu vēlas apvienot ar dabas baudīšanu un aktīvu atpūtu uz ūdens, šis reģions ir kā radīts, jo tur atrodas ap 200 ezeru un pie daudziem no tiem izveidotas visdažādākās atpūtas bāzes.

Neparakstītās gleznas

Lietuvas tēlotāja māksla no 16. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam apkopota Viļnas gleznu galerijā, kas ir viens no jaunākajiem muzejiem Lietuvā – atklāts tikai 1994. gadā. Galerija izveidota vienā no ievērojamākajiem vēlā klasicisma ansambļiem – Chodkeviču pilī, kas atrodas Viļņas vecpilsētā. Mikaloja Konstantīna Čurloņa darbu tur gan nav – tie sakoncentrēti gleznotājam veltītajā muzejā Kauņā – lielākajā un vecākajā mākslas muzejā Lietuvā. Tur atrodas tikai 100 mākslinieka gleznas, lai gan savā 36 gadu ilgajā mūžā viņš radījis aptuveni 230. Aptuveni tāpēc, ka Čurļonis ir parakstījis tikai divas no savām gleznām. Arī savu pēdējo gleznu REX, kas datēta ar 1909. gadu un vienlaikus ir arī viņa vislielākais darbs un gleznots uz vislabākā materiāla. Tulkojumā no latīņu valodas, darba nosaukums ir "valdnieks, karalis". Reliģiozā mākslinieka dzīves gājuma vētītāji to uzskata par zīmīgu faktu – kā testamentu, kā vēstījumu. Muzejā fonā skan Čurļona mūzika, tāpēc, ja vien apmeklētāji nolēmuši iepazīt vienu no lietuviešu kultūras slavenākajiem pārstāvjiem, ir vērts šī muzeja apmeklējumam atvēlēt ilgu laiku.

Vēsture klajumā

Par etnogrāfiskā brīvdabas muzeja nepieciešamību lietuvieši sākuši domāt jau 1966. gadā, tomēr bija nepieciešami turpat desmit gadi, kad tas patiešām sācis funkcionēt. Tāpēc, ka ilgi un rūpīgi tikusi meklēta vieta, kas būtu raksturīga Lietuvas dabas reljefam un ainavai. Rezultātā muzejs ierīkots 175 hektāru platībā netālu no Kauņas, Rumšišķos. Tajā apskatāmas celtnes un sadzīves priekšmeti no Lietuvas ciemiem, sētām un mazpilsētām. Arī šajā muzejā darbojas mūsdienu kultūras mārketinga principi – ja ir vēlēšanās, var pasūtīt gidu, kas izvadās pa sētām, kas, protams, raksturo visus četrus Lietuvas novadus, bet tikpat labi var doties apskatē, izmantojot riteņus. Piedāvājumu klāstā ir arī "etnogrāfiska maltīte un pašbrūvētais". Izrādās, ka šīs gastronomiskās atrakcijas ir ļoti pieprasītas, tāpat kā izklaide brīvā dabā, kad apmeklētāji tiek kārtīgi nokausēti ar senajām spēlēm un sacensībām, kurās tiek testēts ļautiņu ātrums, atjautība, precizitāte... Muzejā top arī "jauno laiku" objekts – 15 celtnes 19. gadsimta mazpilsētas stilā, krogu un baznīcu ieskaitot.

Ja ir vēlēšanās iepazīt jaunāko laiku vēstures liecību, ir vērts doties tālāk uz dienvidiem, uz Druskininkiem. Nē, ne uz slaveno minerālūdens avotu kūrortu, šoreiz galamērķis varētu būt Grūtas parks, kurā apskatāmi padomju laika pieminekļi, kas Lietuvā tika demontēti laika posmā no 1989. līdz 1991. gadam. Šīs unikālās brīvdabas ekspozīcijas īpašnieks ir Viļums Maļinausks, un parks tika atvērts 2001. gada 1. aprīlī. Tomēr Grūtas parks neesot jāuztver kā joks, jo "smieties par vēsturi nevajag" – uzsver Maļinausks, kura tēvs desmit gadus pavadījis izsūtījumā Irkutskā. Pats Maļinausks arī dabūjis trūkties no padomju varas – astoņdesmito gadu vidū, kā viņš pats apgalvo, "gribējis ieviest kapitālismu kolhozā. Piemēram, mēs laikam bijām vienīgais kolhozs, kurā pat sējas bija normālas brīvdienas. Tad mani izsauca un pateica, ka tas ir pretrunā ar padomju principiem..."

Savulaik Maļinausks bija Lietuvā slavens kā kolhoza Komunārs priekšsēdētājs, vēlākajos gados – kā "sēņu un ogu karalis" (viņa privātais bizness balstīts uz "meža veltēm" – uzņēmums Hesona pārdod svaigas meža sēnes un ogas, kā arī no tām ražo visdažādāko produkciju, kas gandrīz pilnībā tiek realizēta Eiropas valstīs), bet šobrīd viņa vārds visbiežāk tiek minēts Grūtas parka sakarā. Apmēram 200 hektāru platībā, kur atrodas arī meži un purvi, izvietoti 90 pieminekļi, skulptūras, statujas, bareljefi un kompozīcijas, bet parka iekārtojums pēc tā autoru ieceres atgādina gulagu. Parkā ir arī muzejs, bibliotēka, gleznu galerija, kinotēka. Baisi. Laba ziņa tūristiem ir tā, ka te pieejams audiogids, kas pagaidām ir liels retums Lietuvas kultūras objektos, kuros informācija, skaitļi un fakti ir īpaši būtiski, lai muzeja apmeklējuma lietderības koeficients nebūtu mērāms vien kā pastaiga svaigā gaisā. 13 ļeņini, 2 staļini, 2 dzeržinski... un vēl citi, kas izgatavoti pagājušā gadsimta otrajā pusē, ir valsts īpašums, kas Grūtas parkam nodoti lietošanā uz 20 gadiem.

Joprojām nenoskaidrotas ir Grūtas parka attiecības ar Lietuvas Autortiesību aizsardzības aģentūru, kas šī gada sākumā nāca klajā ar paziņojumu, ka tā, aizstāvot padomju laiku skulptoru intereses, pieprasa atlīdzību par Ļeņinam, Staļinam, Marksam un citiem komunistiskās ideoloģijas varoņiem veltīto skulptūru demonstrēšanu. Maļinausks to atsakās darīt, tieši tāpat kā parkā izstādītos pieminekļus saukt par mākslas darbiem, jo vairums veltīti "īstiem noziedzniekiem". Strīdā neiesaistītās personas šo sauc nevis par tiesību, bet principu strīdu. Tieši tāpat kā Lietuvā jau izskanējušajām runām par padomju simbolikas aizliegšanu. Ja tā notiktu, Grūtas parkam būtu nopietni jālauza galva, kā izbalansēt starp aizliegumu un tūristu vēlmi apskatīt Grūtas parku, kas līdz ar Klaipēdas jūras muzeju, ir ceļotāju iecienītākais objekts Lietuvā.

***

ESI PRECĪZS

Loka šaušana ir viena no ekstrēmajām un saturiski motivētām atrakcijām, ko var izmēģināt Traķu pilī. Lai tiktu pie savu spēku un precizitātes izmēģināšanas, jānoklausās neliela instrukcija un tikai pēc tam, profesionāla loka šāvēja Karoļa Balsa vadībā, tiek uzticēts loks. Ir iespēja izvēlēties starp tā sauktajiem vecā un jaunā tipa lokiem. Atšķirība ir tā, ka šaušana ar veco loku prasa lielāku spēku, toties rezultāts izdodas precīzāks, savukārt ar jaunajiem lokiem šaušana ir salīdzinoši vieglāka, toties bultas ceļi mēdz būt neizdibināmi...

***

DZĪVIE REKVIZĪTI. Filmēšanas vajadzībām tika atbilstoši ģērbti ne tikai ļaudis, bet arī dzīvnieki.

***

ATCERIES TRADĪCIJAS. Grūtas parka ēdnīcā tiek pasniegts padomju tradīcijās izturēts kulināriski alkoholisks cienasts – šņabis un ķilavas ar sīpoliem un maizi. Uz glāzes ir iedaļas – par dzimteni, par partiju, par Staļinu. Var minēt, cik gramu vērts ir kurš tosts. Taču ir vēl citi tosti, respektīvi, piepildot glāzi, kurai dots simbolisks nosaukums Padomju darbinieki, līdz 50 gramu iedaļai, tiek dzerts par 1917. gadu un par Ļeņinu, 100 gramu iedaļa vēsta – 1922. gads, par Staļinu, 150 grami – 1953. gads, par Hruščovu, 200 grami – 1981. gads, par Brežņevu. Uzkoda arī padomju stilā – ķilavas un rupjmaize, turklāt kā galda piederumi ir alumīnija dakšiņa un metāla trauks, kas tik precīzi raksturo padomju laiku sabiedrisko ēdināšanu. Parka apmeklētāju jaunākajai paaudzei šīs detaļas neizsaka pilnīgi neko, tomēr parka idejas autors un īpašnieks apgalvo, ka tieši tāpēc jau parks veidots – lai vāktu liecība un atgādinātu par to laiku. Šodien par to daudzi smaidot, bet daudziem tas atgādina bezcerīgo laiku

***

FILMĒŠANAS STARPLAIKĀ.

Traķu pilī notiek reklāmas filmēšana. Viduslaiku tērpos ģērbtie statisti laipni atsaucas tūristu lūgumam kopīgi nofotografēties.

Šim atraktīvajam notikumam netiek žēloti ne rekvizīti, ne emocijas, un netiek arī ignorētas tūrista vēlmes, kad, viņaprāt, bildes kompozīcija

būtu labāka, ja "viduslaiku dāma" notuptos priekšplānā

***

TRAĶU PILS. Netālu no Viļņas, Galves ezera krastā atrodas kādreizējā Lietuvas galvaspilsēta Traķi un valdnieku rezidence Traķu pils, kas šobrīd ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Lietuvā. Pilī, kas celta 14.–15. gadsimtā, karos izpostīta un atkal atjaunota, 1962. gadā ierīkots vēstures muzejs un joprojām tiek veidotas dažādas izstādes, tāpēc nevar teikt, ka šī vieta saista tikai ar savu vēsturisko auru. Starp citu, izpētes darbi un rekonstrukcija tur norit joprojām, tāpēc ne visas zāles ir atvērtas apmeklētājiem. Lietuvieši nemaz neslēpj, ka Traķu novadu uzskata par savas valsts reprezentācijas reģionu, turklāt tas atrodas tikai 28 kilometrus no pašreizējās galvaspilsētas Viļņas

***

MUZEJS UN BIBLIOTĒKA.

Grūtas parkā izveidotajā eksponātu krātuvē atrodas padomju periodā izdotās grāmatas, kas, politiskajai situācijai mainoties, ātri vien izlidoja no bibliotēku plauktiem. Tur savākti arī dažādi eksponāti, uz kuriem padomju valsts vadoņu tēls likts gluži kā tūrisma nozarei tik raksturīgajiem suvenīriem. Daži eksponāti liecina arī par apsēstības mērogiem, lūk, šis ir sienas dekors, gobelēns... ar Ļeņina attēlu

***

ARĪ VELNI.

Fragments no skulptūras – Bīskaps apslaka velnu ar svētītu ūdeni – apskatāms Kauņā, Velnu muzejā. Tas izaudzis no privātas kolekcijas, kurā bija vien 260 eksponāti, bet nu jau to skaits sasniedzis trīs tūkstošus. Starp velniem iemaldījušās arī raganas, jo tās tomēr piedienot šim muzejam. Vai raganas ir kādas īpašas burves vai velna sievas, vai sievasmātes – uz šo jautājumu pagaidām vēl skaidras atbildes neesot

***

SIMBOLS. Mikalojs Konstantīns Čurļonis. Lietuviešu kapsēta (1909.). Šis gleznotājs ir viens no slavenākajiem lietuviešu kultūras simboliem,

lai gan Čurļoņa mūžs bijis ļoti īss – viņš nodzīvojis tikai līdz 36 gadu vecumam

***

LAIPNI LŪDZAM! Nav nejaušība, ka Grūtas parku apjož nevis sēta, bet dzeloņdrātis. Uzreiz aiz tām novietots vagons, ar kādiem savulaik baltiešus deportēja no viņu dzimtās zemes. Tikai pēc tam parkā var ieraudzīt to, kas ir galvenais motīvs, kāpēc šurp brauc tūristi, – padomju laika pieminekļus

Uz augšu