Liepājas teātra pēdējie astoņi gadi

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Liepājas teātra nesenās pagātnes retrospekcija šodienas notikumu kontekstā.

Pārlasot tos vairāku romānu apjomā mērāmos zīmju tūkstošus, kas pēdējo gadu laikā presē veltīti Liepājas teātra problēmām, vispirms rodas aizdomas par paranormālu spēku iejaukšanos teātra darbā. Par sliktu auru, kas liedz kā jaunajiem aktieriem, tā režisoriem un direktoriem produktīvi un radoši strādāt, vai teātri pametušo slikto karmu, kas viņu vietā stājušos nolemj neveiksmēm, nākamajā ķēdes posmā ietverot iepriekšējo notikumu scenāriju. Šoreiz laikam gan lietām ir gluži racionāls izskaidrojums.

Marutas Pāvelsones laiks

No 1998. gada Liepājas teātra direktora amatā saimniekoja Maruta Pāvelsone, nomainot Juri Bartkeviču, kurš teātri vadīja vienu gadu (1997), gan pirms, gan pēc tam ieņemot mākslinieciskā vadītāja posteni.

1998. gadā Liepājas teātris kļūst par pašvaldības teātri un situācija uzlabojas – nomainīta skatuves gaismu sistēma, paaugstinātas aktieru algas. Tiek slavētas Marutas Pāvelsones labās saimniekošanas prasmes, viņai piedēvēta prasme no minimuma izspiest maksimumu. 2003. gadā teātrī veikts remonts – atjaunota zāle un skatuves grīda, vecie krēsli nomainīti pret jauniem, pārbūvēta orķestra bedre. Pamazām Liepājas teātrī atgriezās skatītāji. 1997. gadā zāles piepildījums bija 22,5 procenti, 1998. gadā par pusotru procentu vairāk, bet 1999. gadā, pateicoties Valda Lūriņa iestudētajai Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperai Kaupēn, mans mīļais!, tas jau ir 43,4, bet 2000. gadā – 65 procenti. 2002./2003. gadā Liepājas teātri apmeklējuši

46 467 skatītāji, nākamajā sezonā kritums par pāris tūkstošiem, bet jau vairāk skatītāju teātris zaudē pēc Kaupēna noņemšanas no repertuāra. Salīdzinājumā ar jaunāko laiku – 2004./2005. gada sezonu, pagājušajā apmeklētāju skaits mazliet audzis, sasniedzot 38 883.

Neraugoties uz skaitļos vērojamo nepārprotamo progresu, Marutas Pāvelsones vadītajā Liepājas teātrī ilgāku laiku brieda nesaskaņas. 2003./2004. gada sezonas izskaņā Juris Bartkevičs atzīst, ka ir noguris un nespēj mobilizēt teātra radošos spēkus tālākai mākslinieciskai attīstībai. Lielas cerības viņš saistījis ar jauno aktieru kursu, kas Kultūras akadēmijā gatavoti Liepājas teātrim un pēc štatu samazināšanas 1998. gadā, kad no 28 aktieriem atlaida desmit, bija trupai ļoti nepieciešami. Tomēr viņi, un ne jau tikai ambīciju vai godkāres dēļ, izvēlējās citus teātrus. Kad Juris Bartkevičs izlēma pārtraukt darba attiecības ar Liepājas teātri, teātra mākslinieciskais kolektīvs sacerēja kultūras ministrei Helēnai Demakovai, Liepājas domes priekšsēdētājam Uldim Seskam, Liepājas teātra direktorei Marutai Pāvelsonei adresētu atklāto vēstuli. Tajā Liepājas teātra aktieri pauda bažas par ieilgušām nesaskaņām starp teātra māksliniecisko un saimniecisko vadību, nopietna repertuāra ignoranci, un arī jauno aktieru atteikšanos strādāt teātrī, jo jūtama neieinteresēta attieksme pret viņu perspektīvu un vajadzību teātra turpmākajā repertuārā.

Aktrises – pie ginekologa!

Aktieri nebija apmierināti, ka nav informēti par teātrī notiekošo, radās konflikti darba līgumu slēgšanā. 2004. gadā Neatkarīgā raksta: "Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrību federācijas priekšsēdētājs Aldis Misēvičs Neatkarīgajai atklāja, ka jau pirms diviem gadiem Kurzemes reģionālā darba inspekcija sakarā ar aktrises Ināras Kalnarājas iesniegumu sodīja Liepājas teātra direktori Marutu Pāvelsoni ar naudas sodu par Darba likuma 41. panta – Darba regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu. Viņš atzīmēja, ka, mainoties darba likumam 2002. gadā, Liepājas teātris bija vienīgais teātris, kurš neizmantoja šā darba likuma rekomendējošo raksturu. Izmantojot darba līguma atrunu, ka atrašanās atvaļinājumā ilgāk par trīsdesmit vienu dienu atceļ darba līguma nepārtrauktību, teātris sezonu starplaikā gluži neloģiski attiecināja šo punktu uz teātra darbinieku līgumiem. Tagad direktore ar visiem teātra darbiniekiem slēdza tikai terminētos līgumus uz 11 mēnešiem, darba ņēmēja pienākumos iekļaujot punktu, kas liek reizi gadā aktrisēm veikt ginekoloģisko apskati, apliecinājumu par to iesniedzot personāldaļā līdz aktīvās sezonas sākumam. "Nevar noliegt direktores ieguldīto darbu apkārtnes un ēkas sakopšanā, bet teātrī jau sen ir nesaprašanās starp māksliniekiem un administrāciju. Arī mūsu rekomendācijas darba līgumu slēgšanā nav tikušas uzklausītas" (Neatkarīgā, 2004. gada 29. maijs).

2004. gada pavasarī teātra radošā kolektīva vairākuma viedokli visai asi paudis aktieris Ēriks Vilsons: "Kamēr Maruta Pāvelsone būs direktore, kuras rokās koncentrēta visa vara, tikmēr aktieriem, režisoram, māksliniekam, komponistam teātrī nav vietas. Pašvaldībai vajadzētu vairāk izvērtēt, kas tai vairāk vajadzīgs – perfekti izremontēta māja vai dzīvs, radošs teātris." (Diena, 2004. gada 29. maijs.)

Pēc jau minētās Liepājas teātra aktieru atklātās vēstules ar lūgumu izvērtēt situāciju teātrī un Kultūras ministrijas pārstāvju iesaistīšanās konflikta risināšanā Maruta Pāvelsone uzteica savu direktores vietu, uzsverot, ka no amata atkāpjas nevis tāpēc, ka to darīt viņu aicināja teātra aktieri, bet gan pēc pašas vēlēšanās, jo teātrim ejams jauns ceļš un bez viņas – kad rezultāts sasniegts, nepieciešamas pārmaiņas.

Damberga un Auziņas viencēlieni

2004. gada vasarā par Liepājas teātra direktoru kļūst Guntis Dambergs. Tiek izsludināts konkurss uz Liepājas teātra mākslinieciskā vadītāja vietu, piesakās tikai viens pretendents – režisors Uģis Brikmanis, kurš netiek apstiprināts. Par mākslinieciskā darba koordinatoru līdz 2005. gada sākumam, kad konkursa kārtībā par teātra māksliniecisko vadītāju kļūst lietuviešu režisors Rolands Atkočūns, strādā Ivars Lūsis.

"Pēc jaunās teātra vadības ar G. Dambergu priekšgalā stāšanās amatos teātra darbinieki uz dzīvi sāka lūkoties ar cerībām. Taču cerības pamazām sāka zust, jo finansiālā puse joprojām nebija sakārtota. Pacietības mērs aktieriem bija pilns jūnijā, kad sapulcē teātra vadība nāca klajā ar paziņojumu, ka rīkosies tieši tāpat kā iepriekšējā direktore – ar tehniskajiem darbiniekiem tiks slēgti beztermiņa darba līgumi, bet ar aktieriem – termiņa." (Neatkarīgā, 2005. gada 18. jūlijā.) Tomēr direktora demisija ir kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Guntis Dambergs Neatkarīgajai atzina, ka tas ir viņa privāts lēmums, kas pieņemts pēc ilgākām pārdomām.

Jūlijā par Liepājas teātra valdes priekšsēdētāju kļuva Liepājas galvenā māksliniece Inga Auziņa, kuras kandidatūru šim postenim ieteica Liepājas teātra padome (priekšsēdētājs Herberts Laukšteins, padomes locekļi – Kultūras ministrijas pārstāve Ilze Kļaviņa un Liepājas domes priekšsēdētāja biroja vadītāja Antra Brūna). Ir pagājis gads, un Liepājas teātris atkal palicis bez direktora, jo Inga Auziņa iesniegusi atlūgumu. Arī viņas lēmums atstāt Liepājas teātra direktora posteni bija pārsteigums. Tomēr viņas aiziešanas iemesls nav ne nesaskaņas ar māksliniecisko vadītāju vai kolektīvu, ne ļauna acs vai slikta karma.

Laikrakstam Kurzemes Vārds Inga Auziņa atzīst: "No Liepājas teātra es aizeju ar absolūti pozitīvām domām. Teātrī viss notiek, tajā strādā profesionāli, ļoti jauki cilvēki, sākot no sētniekiem un beidzot ar grāmatvežiem. Teātrim ir burvīgi aktieri." Viņa skaidro, ka Liepājas teātris nav nekāda lauvu bedre, no kurienes visi bēg prom. Vienkārši viņai izteikti darba piedāvājumi, "kādi negadās katru dienu". Nākamnedēļ notiks Liepājas teātra valdes un padomes sēde, kurā piedalīsies arī Liepājas domes un Kultūras pārvaldes vadība, lai izvērtētu notikušo un lemtu par turpmāko rīcības plānu.

Simtā sezona

Nākamā ir vecākā Latvijas teātra simtās jubilejas sezona. Ir sācies darbs pie jauniestudējumiem. Teātra mākslinieciskais vadītājs Rolands Atkočūns turpina strādāt pie Žana Pola Sartra lugas Aiz slēgtām durvīm, kam top divi varianti – latviešu un krievu valodā – ar vienādu aktieru ansambli – Inesi Kučinsku, Jakovu Rafalsonu, Leonu Leščinski, Jūliju Ļahu un pirmizrāde notiks 15. septembrī. R. Atkočūns iestudēs arī par sezonas galveno notikumu uzskatāmo A. Čehova Tēvoci Vaņu – lugu, ar ko Liepājas teātris kā profesionāls kolektīvs sācis savu darbību. Felikss Deičs iestudē Osvalda Zahradnika lugu Zvanu solo, kurā piedalīsies teātra vecmeistari Jānis Dreiblats, Aivars Kalnarājs, Zigurds Akmentiņš, kā arī Anda Albuže un Juris Āboliņš – pirmizrāde septembra beigās. Panevēžas teātra galvenais režisors Rimants Teress iestudēs Žana Batista Moljēra Iedomu slimnieku, kam pirmizrāde plānota 5. oktobrī, Ilze Rudzīte oktobrī sāks strādāt pie muzikālas izrādes bērniem, kas taps pēc Viljama Gibsona lugas Lupatu Anna. Ivars Lūsis iestudēs Reja Kūnija komēdiju Skrējiens pēc sievas, bet Mārtiņš Eihe – pēc Viljama Buša motīviem sarakstīto Ērika Vilsona lugu Makss un Morics.

Simtās jubilejas sezonā teātris godinās arī šā gada jubilāru Oļģertu Kroderu, kas ieņem ļoti nozīmīgu vietu teātra vēsturē – tiks atjaunots Džona Kiltija lugas Mīļais melis iestudējums ar Juri Bartkeviču un Indru Briķi.

Sezonas noslēgumā plānots Aleksandra Čaka Spēlē, Spēlmani! iestudējums Jura Rijnieka versijā. Vēl kādu izrādi Liepājas teātrī iestudēs arī Dž. Dž. Džilindžers.

Bet jau pavisam drīz – 2. un 3. septembrī – Liepājas teātris viesosies Rīgā – Krievu drāmas teātrī rādīs Dž. Dž. Džilindžera iestudēto izrādi Dāma bez kamēlijām.

***

Kāpēc neveicas profesionālajam teātrim Kurzemē?

Evita Sniedze, Valmieras Drāmas teātra direktore:

– Valmieras Drāmas teātrī ir stabilas tradīcijas – gadu gaitā teātris ir izaudzinājis savu skatītāju. Oļģerts Kroders to mēģināja darīt arī Liepājā, bet neizdevās. Valmieras teātrī ir stabila aktieru trupa un stabils režisoru sastāvs, un tas ir ļoti svarīgi. Saimnieciskās problēmas var pieciest, ja ir radošas veiksmes.

Juris Bartkevičs, Dailes teātra aktieris:

– Pavasarī runājām par teātra simtās sezonas jubilejas svinēšanu un šķita, ka viss sakarīgi veidojas un nekas neliecina par krīzi. Direktorei piedāvāts labs darbs ar labu atalgojumu, bet teātrī ir nervoza atmosfēra un darbam neatbilstoša alga. Grūti, kad nav stabilas trupas, bet ar jauno aktieru uzņemšanu, kas tagad mācīsies Klaipēdā, viss mainīsies. Pierādījies, ka lietuviešu un latviešu mākslas izpratne nav vienāda, bet teātris varēja būt interesants. Vajadzīgs laiks un teātra sabiedrības atzinība, bet tā nav pieradināta pie jaunā. Nekas priecīgs nav.

Harijs Petrockis, Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs:

– Katrā teātrī situācija ir atšķirīga. Varbūt kļūdos, jo varu tikai intuitīvi minēt, bet man šķiet, katram teātrim ir savi ziedu laiki un savi kritumi. Liepājas teātra ziedu laiks bija tad, kad tur strādāja Oļģerts Kroders. Teātrim trūkst spēcīgas personības, kas savāktu, dotu virzienu, stratēģiju. Nekur nav ideāli, Daugavpils teātrim arī ir savas problēmas. Bet mums ir labs kontakts starp administrāciju un radošo kolektīvu, un tā ir ļoti būtiska lieta.

Ivonda Vilsone, Liepājas teātra aktrise, aktieru arodbiedrības vadītāja:

– Teātrī ieilgušas problēmas ar māksliniecisko vadību – Rolandu Atkočūnu nejūt. Viņš ir līderis, spilgts režisors, bet turas savrup. Viņš ir lietuvietis, bet Liepājas teātrim ir tradīcijas un kultūras izjūta ir cita. Viņš neprot – nezinu, grib vai negrib – vienot kolektīvu. Direktore nespēja sastrādāties ar māksliniecisko vadītāju – gadījās, ka par vienu jautājumu ir atšķirīgi viedokļi, nevarēja vienoties. Inga Auziņa daudz izdarīja – aktieriem bija balvas, prēmijas par labi padarītu darbu, kaut sākumā teica, ka veselības apdrošināšanas polisēm nav naudas, tās tomēr tika sagādātas. Arī jaunais aktieru kurss ir direktores nopelns. Viņas aiziešana bija pārsteigums. Bija lietas, ko viņai nevajadzēja uzņemties, bet tas bija mēģinājums aizlāpīt tukšumu, kas bija mākslinieciskā vadītāja kompetencē.

Silvija Radzobe, teātra kritiķe:

– Man procesi, kas pašlaik notiek Liepājas teātrī, liekas diezgan dīvaini. Aizgājusī sezona, kad tur par māksliniecisko vadītāju sāka strādāt Lietuvas režisors Rolands Atkočūns, nav piepildījusi tās cerības, ko ar viņa stāšanos amatā saistīja Latvijas teātra speciālisti. Pats režisors visas sezonas laikā iestudējis tikai vienu izrādi, kur ir lomas tikai divarpus aktieriem, pārējiem epizodes. Tātad viņš maz rūpējas par ansambļa saliedētību. Nevarētu taču būt, ka Liepājas teātrī ansambļa vairs vispār nav. Nevarētu teikt, ka galvenais režisors domātu arī par publiku. Rolands Atkočūns izvēlas lugu (A. L. Kopita Skapī māte tēvu kar...), kas maz var interesēt gan t.s. vienkāršo skatītāju, gan teātra profesionāļus, jo gan luga, gan režija piedāvā vakardienas kruto avangardu. Pārsteidz, ka Rolands Atkočūns no Lietuvas uz Liepāju aicina režisorus, kuri šeit iestudē izrādes krietni zem Latvijas profesionālajos teātros redzamā zemākā līmeņa (tas attiecas uz Vitalija Mazura iestudēto Riekstkodi). Pārsteidz arī tas, ka aktieru kolektīvu Rolands Atkočūns nolēmis papildināt ar jauniem aktieriem, kuri tiks skoloti... Klaipēdā. Ja varbūt Latvijā ir zināmas problēmas ar režisoru sagatavošanu, tad aktieru sagatavošana Kultūras akadēmijā ir nostādīta uz pat ļoti labiem pamatiem. Rolands Atkočūns teātra lielvalsti Lietuvu, pēc manām domām, līdz šim nav reprezentējis no labākās puses. Pagājušajā sezonā Liepājas teātrī Mārtiņa Eihes (Sieviete no pagātnes) un Dž. Dž. Džilindžera (Dāma bez kamēlijām) veiktie iestudējumi ir profesionāli darbi, taču sezonas mākslinieciskā centra vietu tie diez vai var ieņemt, jo katram no tiem piemīt sava veida marginālisms. Pašlaik Liepājas teātris man liekas Lielais nezināmais bez centra.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu