Viens no daudzajiem nezināmajiem maza bērna prātā ir jautājums – kas tā tāda nāve? Kāpēc cilvēki un dzīvnieki mirst, kas ar viņiem notiek pēc tam un ko darīt, lai visi dzīvotu mūžīgi?
Bērns runā par miršanu (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Visbiežāk ar nāvi un miršanu saistīti jautājumi bērna prātu sāk nodarbināt aptuveni piecu līdz septiņu gadu vecumā. Taču īsto atbildi uz šo jautājumu viņi formulē aptuveni 10–12 gadu vecumā.
Iemesls šāda rakstura jautājumiem ne vienmēr ir kāda ģimenes locekļa aiziešana viņsaulē. Tikpat labi neziņu par nāvi un veselu jautājumu lavīnu par tās apstākļiem, iemesliem utt. var radīt arī filmās, multfilmās, datorspēlēs redzētie sižeti. Kamēr vien bērns taujā par dažādu zvēru, kukaiņu, lietu un vietu izcelsmi, vecāki to izskaidro vairāk vai mazāk saprotami. Tiklīdz bērns uzdod pavisam vienkāršu jautājumu – kāpēc cilvēki mirst? –, mammu un tētu reakcija mēdz izpausties kā izbrīnā ieplestas acis, apmulsums, ātra sarunas temata nomaiņa vai dialoga pārtraukšana vispār. Bieži vien šādas neadekvātas reakcijas iemesls ir bailes un neziņa, kā pēc iespējas saudzīgāk un saprotamāk paskaidrot nāves būtību.
Vai es nomiršu?
Divu dēlu mamma Gunta atzīst, ka vecākajam dēlam, kuram tūlīt būs seši gadi, miršanas jautājums pašlaik ir ļoti aktuāls. "Galvenokārt jau multenēs vai filmās viņš ir redzējis, ka cilvēki mirst, bet īsti nesaprot, ko tas nozīmē. To, ka dzīvnieciņi nomirst un pēc nāves nonāk debesīs, to viņš saprot. Ka tāpat notiek ar cilvēkiem, to viņš pašlaik atsakās saprast. Viņš mums ar tēti jautā – kāpēc cilvēki mirst? Ko darīt, lai cilvēki nemirst? Visspilgtāk bailes no miršanas izpaudās, kad viņš laukos sāka lasīt labību, skaidrojot, ka no tās jācep maizīte, lai visiem būtu ko ēst un neviens nenomirtu. Pašlaik ļoti spilgti izpaužas viņa bailes nomirt pašam. Vienalga, vai ejam peldēties, vai kaut kur braucam, vai viņš vai brālis saslimst, dēls jautā – vai es nomiršu? Godīgi atzīstu – es mulstu, bet iespēju robežās cenšos viņam pēc iespējas saprotamāk šo jautājumu izskaidrot. Diemžēl skaidrojums, ka mirst tikai veci cilvēki, kuri jau daudzus gadus šai saulē ir nodzīvojuši, nedarbojas, jo filmās vai ziņās viņš ir redzējis un dzirdējis, ka mirst arī mazi bērni," pieredzē dalās Gunta.
Sliktie meli par omīti ceļojumā
Tikpat grūti kā izskaidrot nāves būtību ir iestāstīt bērnam, ka nomiršana ir neatgriezenisks process. Ļoti bieži, īpaši tuvinieku nāves gadījumā, bērns vai nu pats nospriež, vai arī vecāki viņam paskaidro, ka omīte vai opītis tikai uz laiku ir devušies kaut kur tālu prom (tā sākotnēji šķiet vieglāk paskaidrot, kur pēkšņi mīļā vecmāmiņa palikusi). Pēc laiciņa bērns sāk interesēties, kad tad viņa būs atpakaļ, kur tik ilgi utt. Tad, mēģinot otrreiz bērnam skaidrot, ka tuvinieks nomiris, pastāv risks iemantot bērna neuzticību, jo viņš sapratīs, ka pirmo reizi viņam ir melots.
Bērni ļoti pārdzīvo nāvi – vienalga, tuvinieka vai mīļotā mājdzīvnieka utt. Mazuļi pārdzīvo vairākas sāpju stadijas: šoku, dusmas, aizvainojumu un samierināšanos. Taču atšķirībā no pieaugušajiem viņiem šīs stadijas mainās daudz straujāk – tikpat ātri, cik viss sliktais aizmirstas, tikpat pēkšņi atmiņas var atkal uzplaiksnīt.
Klīniskā psiholoģe Zane Siliņa seminārā, kur līdz ar citiem jautājumiem tika apspriesti arī varianti, kā vislabāk runāt ar bērnu par nāvi, uzsvērusi, ka aptuveni piecu gadu vecumā bērns sāk saprast, ka nāve ir kaut kas galīgs – ar to kaut kas izbeidzas uz visiem laikiem. Bērns redz, ka miruši dzīvnieki neelpo, ir stingi, auksti un vairs nekustas. Šajā vecumā bērnam ir grūti saprast pārnestas nozīmes – visus izteicienus bērns saprot ļoti burtiski un konkrēti. Tāpēc svarīgi saukt visas lietas īstajos vārdos. Bieži vien arī personiskā pieredze liek sasaistīt nāvi ar kaut ko konkrētu. Piemēram, ja kāds tuvinieks nomiris slimnīcā, bērnam turpmāk var būt bail, ka nonākšana slimnīcā noteikti nozīmē nāvi. Mazais var baidīties, ja pašam vai kādam citam tuviniekam jāguļ slimnīcā. Šādos gadījumos psiholoģe iesaka bērnam izskaidrot par "lielajām" un "mazajām" slimībām un to, ka viņa slimība ir neliela un no tās viņš noteikti nemirs.
Padomi, kā runāt ar bērnu par nāvi:
=tieši un konkrēti, bez aplinkiem, vienlaikus izvēloties saudzīgus vārdus un izvairoties no biedējošu vai pārāk sīkumainu detaļu izklāsta;
=pārliecinoši, bez stostīšanās, uzturot acu kontaktu;
=izvairīties no liekvārdības un abstraktu piemēru minēšanas.
***
Viedoklis
Psihoterapeite Dace Blaževiča (sociālo pakalpojumu aģentūra "Ģimenes krīzes centrs"):
– Par miršanu bērni jautā saviem vecākiem, un tas ir normāli. Šādi jautājumi bieži bērnam var rasties jau "kāpēcīšu" vecumā (ap četriem pieciem gadiem). Pamudināt runāt par nāvi var kāds notikums filmā vai grāmatā, kur varoņi iet bojā. Arī sāpīgākos gadījumos, kad tiek piedzīvots zaudējums reālajā dzīvē, piemēram, nomirst kāds tuvinieks. Bērns tad uzdod ļoti dabiskus jautājumus: "Kas ar viņu notika? Kur viņš palika? Kur viņš ir tagad? Vai viņš nāks atpakaļ?", tādējādi cenšoties izzināt un izprast notiekošo.
Vecākiem nevajadzētu baidīties no šādiem bērna jautājumiem un nevajadzētu apzināti izvairīties atbildēt uz tiem. Svarīgi ir pastāstīt par notikušo bērnam saprotamā valodā un atbildēt uz jautājumiem. Bieži vien vecāki, kuriem pašiem ir grūtības runāt par nāvi un kuri ir piedzīvojuši būtiskus zaudējumus savā dzīvē, baidās no jebkādiem bērna jautājumiem par šo tēmu. Zaudējumi dzīvē ir saistīti ar sāpēm, un tas rada bailes, bet zaudējumi ir nenovēršama dzīves sastāvdaļa. Protams, ja bērns sajūt, ka pieaugušajam nāves un zaudējuma tēma ir biedējoša vai tabu un pieaugušais to nespēj pieņemt, arī bērnā rodas bailes.