Mārtiņš Grauds un foto

Savienojums Mārtiņš Grauds un foto Latvijā daudziem jau sen vairs nav nekas svešs vai negaidīts. Arī viņa fotogrāfiju albums Lūkot ies (Neputns, Rīga, 2006) – maza, parocīga izmēra grāmatiņa, kas tapusi kā fotogrāfiju izlase no ceļojumiem pa Dienvidāziju – Laosu, Kambodžu, Taizemi, Mjanmu, Indiju, Nepālu un Ķīnu laikposmā no 2000. līdz 2004. gadam, ir likumsakarīgs viņa darbības rezultāts.

Mārtiņš Grauds (dz. 1973. g.) mūspusē pazīstams arī kā vairāku reklāmas un mūzikas klipu autors (pazīstamākie grupām Prāta vētra, The Satellites, The Movies). Viņš ir arī radošās apvienības SOYA līdzveidotājs un autorraidījuma Sūnās esmu vadītājs radio NABA. Mārtiņš Grauds ar savām fotogrāfijām līdz šim piedalījies vairākās grupu izstādēs: Social Exibicionism (Rīga), Adaptation (Tallina), Kas ir svarīgi (Rīga) u. c. Bijusi personālizstāde Tālāk=Tuvāk Tbilisi galerijā TMS (2005. gads).

Esmu lasījusi M. Grauda ceļojumu aprakstus žurnālā Rīgas Laiks, tāpēc manā skatījumā fotoalbums iegūst mazliet intriģējošu raksturu. Tas dod iespēju salīdzināt, vai manas rakstu iespaidā izdomātās bildes saskan ar to, ko redz autors. Un vēl – kā Austrumi, kuru virzienā visi naivi cer atrast sevi un dzīves patiesības (to albuma ievadrakstā atzīst arī M. Grauds), atklājas šā autora fotogrāfijās.

Bilžu grāmata, kā pats autors to nodēvējis, pārsteidz ar precizitāti un liekvārdības trūkumu. Arī ar to, ka bildes neatbilst visai ierastajam eiropieša skatījumam uz Austrumiem – eksotiski krāšņam un kaislīgam, apbrīnas pilnam un vienlīdz svešam. M. Grauds gan albuma nosaukumā Lūkot ies, gan arī ievadtekstā norāda, ka viņa galvenais uzdevums ir bijusi skatīšanās, ieraudzīšana, uztveršana. Nosaukums Lūkot ies uztverams arī kā vārdu spēle. Vārdus lūkot un ies var lasīt kopā un atsevišķi. Ja pieņemam, ka uz katru fotogrāfiju, tāpat kā uz katru dzīves situāciju, mēs katrs raugāmies atšķirīgi, tad lūkošanās jeb uztvere ir galvenais nosacījums, sastopoties ar jebkuru foto bildi. Līdz ar to M. Grauda albums nav tikai viņa iespaidu apkopojums, bet arī pārbaudījums skatītājam.

Mārtiņa Grauda bildes – mierīgas un ļoti vienkāršas, bez pārmēru lielas formālas estetizācijas ataino parastas, ikdienišķas situācijas – smieklīgas, garlaicīgas... Foto formātā tās pēkšņi kļūst par kaut ko vairāk. Uzņemtais kadrs šķiet neticami viegls – gāju garām, ieraudzīju, noklikšķināju. Viss. Bet pats skaistākais – katra fotogrāfija nes veselu stāstu, kuru, protams, skatītājs tiesīgs izdomāt pats. Piemēram, kāda austrumnieciski ģērbta sieviete, atspiedusies pret ēkas sienu, galvai klanoties, ieslīgusi miegā vai arī – aziātiskiem vaibstiem apveltīts puika, uzraucis plecus, smej pretī fotogrāfam. Nezinu, vai šis iespaids būtu tikpat spēcīgs, ja es nebūtu lasījusi Mārtiņa Grauda ceļojuma aprakstus, kas nedaudz ietverti arī Lūkot ies ievadā un tāpat kā viņa fotogrāfijas ir ļoti lakoniski, dokumentāli, bet ne bezkaislīgi. Šie apraksti iegulst kādā iedomātā foto formātā, tomēr Lūkot ies gadījumā ideāli viens otru papildinošais teksts un fotogrāfija spēj iztikt viens bez otra.

Aplūkojot un lasot Lūkot ies, rodas doma – kādas ir pārējās Mārtiņa Grauda fotogrāfijas, kas tapušas šajos ceļojumos?

Uz augšu