Brīvdienas uz salas (10)

Brauciena plānošana izrādās ļoti viegla, atliek tikai sazvanīties ar kuģu kompāniju, vienoties par vēlamo laiku, norādīt nepieciešamos datus, un biļetes rezervētas. Sāremā ir iespējams apceļot automašīnā vai sportiska dzīvesveida piekritējiem – uz velosipēda. Izvēlamies pirmo variantu un iegādājamies biļeti arī mūsu automašīnai. Papildus biļešu rezervēšanai kompānija, ja nepieciešams, piemeklē naktsmītnes un veic to rezervēšanu.

Pirms došanās ceļojumā jau laikus iegādājamies detalizētu salas karti un atrodam informāciju par dažādiem salas apskates objektiem. Uz salas atvēlētais laiks ir divas nepilnas dienas, tāpēc, rūpīgi izvērtējot attālumus un objektus, kas mūs interesē visvairāk, paši saplānojam maršrutu.

Aiziet jūriņā

Piektdienas pēcpusdienā izbraucam no Rīgas, kurai pāri gulstas migla un debesīs sabiezējuši lietus mākoņi. Par laimi, tuvojoties nākotnes pilsētai Ventspilij, aiz pelēkajiem mākoņiem parādās saule, līdz ar to arī saulaināks noskaņojums.

Tā saucamais chekin kuģa kompānijā ir tikai dažu minūšu jautājums. Atsaucīga meitene sniedz atbildes uz interesējošiem jautājumiem, iedod līdzi karti un bukletus, kuros sīki aprakstīts, kur un kas Sāremā apskatāms. Prāmim skaļi signalizējot, slīdam garām Ventspils ostmalas krāšņumiem – raibu raibajām govīm, sarkanajām mārītēm, piemineklim – uz soliņa sēdošajam Krišjānim Valdemāram... Visi ceļotāji iznāk uz klāja, un, stiprā vējā matiem plīvojot, lēnītēm atstājam Ventspils ostu – kuģis ieslīd jūrā.

Brauciens no Ventspils uz Sāremā ilgst četras stundas, no kurām lielāko daļu braucam gar Kurzemes piekrasti, kas tālumā spīd zili balti zaļa, tāda kā lībiešu karoga krāsās – zila jūra, baltas smiltis un zaļi koki. Izstaigājam prāmja veikaliņus un kafejnīcas, ieturam pusdienas, ik pa brīdim, protams, izejam uz klāja paskatīties, cik vēl tālu Sāremā.

Liekas, četru stundu garais brauciens tomēr ceļotājus nogurdinājis, jo stundu pirms ierašanās salā liela daļa saldi guļ, tikai bērni draiski spēlējas tiem īpaši paredzētā rotaļu stūrītī. Tam lieti noder kuģu kompānijas darbinieces aicinājums doties uz restorānu – būšot dejas! Izkustēšanās nolūkā turp dodamies arī mēs – tiek ierādīti deju soļi, un nedaudz kūtrie latvieši pa kādam arī iesaistās. Vislielākais prieks par dejām, protams, ir mazajiem ceļotājiem.

Montu osta

Draiskojoties un priecājoties nemaz nemanām, ka saule jau pie apvāršņa teju būs norietējusi un kuģis klusiņām ieslīd ostā. Prāmja noenkurošanās ir ilga un apnicīga, un vēlme ātrāk nokļūt uz apdzīvotās salas rada iespaidu, ka laiks rit arvien lēnāk un lēnāk. Nē, beidzot esam klāt Sirves pussalas Montu ostā. Izbraucot tumsā uz robežas, izrādās, tik ātri tālāk netiksim. Lai arī esam mazāk nekā divdesmit mašīnas, kas atceļojušas no Latvijas, tiekam pārbaudīti vairāk nekā četrdesmit minūtes, turklāt pārbaude daudz nopietnāka nekā dažās labās lielvalstīs piedzīvota. Atveram automašīnas bagāžnieku, sīki un smalki izrādām līdzpaņemtās lietas. Citiem pārbaudes vēl sīkākas. Šai pārbaudei seko jautājumu virkne – kurp dodamies un kurp dosimies vēl pēc tam? Rezultātā, kad atstājam ostu, ārā ir melna tumsa, septiņus kilometrus attālo naktsmītni mums palīdz atrast Ventspils ostas darbinieces norādes un līdzi iedotā karte. Esam klāt Sorve viesu namā. Izrādās, šajā viesu namā naktsmītne ir lielākajai daļai atceļojušo latviešu, visi esam vienkopus. Papļāpājot vienojamies, ka stingrā pasu kontrole noteikta neseno nemieru dēļ Igaunijas galvaspilsētā.

Laimes akmentiņa meklējumos

Rīta agrumā pēc brokastīm atstājam viesmīlīgo Sorves viesu namu un dodamies uz Sirves pussalas pašu galu, kur atrodas Sirves rags un 1958.–1960. gadā celtā bāka. Sirves pussala stiepjas 32 kilometru garumā, un tās platums dažviet sasniedz pat desmit kilometru. Diena ir atnākusi ar spožu saulīti un skaidrām debesīm, tāpēc no Sirves raga ļoti labi redzams mīļās Kurzemītes krasts. Sirves bāka lepni slejas tuvāk mākoņiem, baltiem oļiem klāts liedags, jūras krastā svinīgi peldoši gulbji. Informācija par salu ir savākta laikus, tāpēc zinām, ka starp baltajiem oļiem katram laimei jāatrod akmentiņš ar caurumu viducī. Sākotnēji liekas, ka šis stāsts ir izdomāts, jo visi oļi ir tikai apbrīnojami apaļi, tomēr, rūpīgāk ieskatoties, atrodam arī savu laimīti. Gandarīti, ar laimi saujā varam doties tālāk.

Gar jūras krastu

No Sirves pussalas dodamies uz ziemeļiem, cauri mazajiem salas ciemiem. Tiem raksturīgas ne visai lielas mājas un no akmeņiem veidots žogs. Nelielas dzirnavas kā salas simbols redzamas lielā daļā pagalmu. Pa ceļam apskatām Kihelkonnas baznīcu, kas būvēta 14. gadsimtā un slavena ar augstāko torni. Braucam tālāk pa līkumotu ceļu, ko no visām pusēm apņem milzīgu kadiķu audzes, līdz jūtam jūras tuvumu – vēsu un svaigu dvašu, kas nāk mums pretī. Un tā arī ir – ceļš strauji nogriežas pa kreisi, un esam Vērē. Šeit iespējams apskatīt ostu, esam jūras iekļauti un taisām daudz jauku bilžu, jo kur gan vēl atrast vietu, kur jūra kā milzīga bļoda, ūdens pilna. Šis apvidus ir ļoti neparasts, arī dodoties tālāk, ceļš vijas gar pašu jūras malu. Ik pa brīdim apstājamies un esam Baltijas jūras noburti – tik vienkārši un skaisti.

Pangas stāvkrasts

Lai gan detalizētā karte nedaudz maldina par salas patiesajiem izmēriem, ikviens objekts ir sasniedzams salīdzinoši īsā laikā. Līkumojot gar piejūras ciemiem, esam klāt Pangā, kur atrodas, pēc mūsu domām, visskaistākais apskates objekts Sāremā – dolomīta klintis.

Neparastais dabas brīnums stiepjas gar jūru vairāk nekā divu kilometru garumā, vietām 13, bet vietām sasniedzot pat nedaudz vairāk nekā 21 metra augstumu! Grandiozās Pangas dolomīta klintis ir populārs apskates objekts, tur sastopam vairākus latviešus, kuriem vēl pievienojas milzīgs Latvijas tūristu autobuss. No tā izbirst bariņš jauniešu, kas varenā dabas brīnuma priekšā laimīgi iekliedzas, jā, patiesi, tik skaisti ir Pangā! Arī mēs iemetam zili zaļajā jūrā akmeni, kas noplunkšķ tālumā. Pie apmeklētajiem objektiem, arī Pangā, iespējams iegādāties dažādus salas tradicionālos izstrādājumus – izgriezumus un veidojumus no kadiķa, dolomīta vāzes, krūzītes, kaklarotas. Mēs nopērkam prasmīgu meistara roku darinātu smaržīgu kadiķu paliktni, kas noderēs saimniecībā.

Dzirnavu ciems

Cauri maziem ciemiem, kurus apņēmušas salai tik raksturīgās kadiķu audzes, mūsu ceļš ved tālāk uz Anglu. Šis ciems ir vienīgā vieta Sāremā, kur saglabājusies seno laiku aina – nelielas mājas un katram to saimniekam pa īstenām holandiešu veida dzirnavām. Līdz mūsdienām no deviņām dzirnavām saglabājušās tikai piecas, acīmredzot nestrādājošas. Vismaz brīdī, kad tās pētījām, dzirnavu ritenī sēdēja vientuļa vārna un skatījās tālumā. Pāris kilometru attālumā apskatām Karjas baznīcu, diemžēl tā ir interesentiem slēgta, tāpēc dodamies tālāk uz Sāremā kaimiņu salu – Muhu.

Dodoties pa pasakaini gludo šoseju, kur ceļa kvalitāte droši pieļauj ātrumu simt kilometru stundā, nākamais apskates objekts ir Poidas baznīca. Baznīca ir neticami liela, tā būvēta 14. gadsimtā, un šobrīd to atjauno. Izskatās gan, ka finanšu trūkums šo procesu ir apturējis, un, ņemot vērā to, cik Poidas baznīca ir varena, tās atjaunošanai būs nepieciešams ļoti, ļoti daudz naudas. Esam klāt Sāremā salas pašā galā – Orissārē. Izrādās, nokļūšana pāri trīs metrus dziļajam jūras šaurumam no Sāremā uz Muhu salu ir ļoti vienkārša. Abas salas savieno dambis, kas būvēts 1896. gadā, un brauciens no vienas salas uz otru nav nekas neparasts. Muhu salā apskatām Emu dzirnavas un tipisku 19. gadsimta igauņu ciematu – Koguvu.

Ciema restorāns ir vienkārša ēstuve, kas izbrīna ne vien ar ēdienkarti, kuras piedāvājumā ir tikai seši ēdieni, bet arī ar iekārtojumu. Padomju laika atribūti kalpo kā interjera priekšmeti – stikla piena un kefīra pudeles, piena kannas, dažādi plakāti un visādi citādi sīkumi. Neparasti, bet oriģināli.

Kāli meteorīta krāteri

Atgriežamies Sāremā un braucam uz Kāli ciematiņu, kas atrodas 19 kilometru attālumā no salas galvaspilsētas Kuresāres. Kāli ciems slavens ar to, ka tajā pirms 7500 gadiem saskarsmē ar zemi eksplodēja kosmiskā ātrumā krītošs milzīgs meteorīts. Šā sprādziena rezultātā tika sadragāti zemes virsmas ieži un izveidojās krāteris. Pirms meteorīta nokrišanas no tā aptuveni desmit kilometru augstumā atdalījās gabali, no kuriem izveidojās vēl astoņi nelieli krāteri. Vēlamies apskatīt vislielāko, kas atrodas Kāli ciema centrā. Tā diametrs ir 110 metru un dziļums ir 22 metri, bet valnis, kas aptver milzīgo krāteri, ir trīs līdz septiņus metrus augsts. Krātera dibenā izveidojies sešus metrus dziļš ezers, kura kristālzaļais ūdens atgādina Latvijas Krāslavas rajonā esošo Velnezeru, sauktu par Čertoku. Kaimiņvalsts mitoloģijā Kāli meteorīta krāteri pazīst kā vietu, kur saule aiziet gulēt, tādējādi valda uzskats, ka ap to valda īpaša enerģija. Neparasti, bet izrādās, ka viesnīca, kurā mums rezervēts numuriņš, atrodas krātera tuvumā. Ir sestdienas vakars.

Salas galvaspilsēta

Sāremā salas galvaspilsētas Kuresāres apskatei esam atstājuši pēdējo dienu pirms došanās mājup. Kuresāre, kas pilsētas tiesības ieguva 1563. gadā, starp 15 ciemiem ir vienīgā salas pilsēta, acīmredzot tāpēc tā tiek dēvēta par galvaspilsētu. Lai gan esam uz salas, salīdzinoši tālu prom, pilsētā valda moderna atmosfēra. Liekas, ka dzīve te rit bez steigas, vietējie iedzīvotāji ir laipni un atsaucīgi. Kuresāres bīskapa pils ir vienīgā viduslaiku pils celtne Baltijas valstīs, kas nav mainījusies kopš 14. gadsimta, kad tā tika uzcelta. Pils ir īstens cietoksnis – vienā pusē jūra, otrā – speciāli ierīkots kanāls, lai pili iekarot būtu sarežģīti. Izstaigājam pils ejas un istabas, tajā atrodas Sāremā muzeja ekspozīcija, pateicoties tai, apmeklētāji var iepazīt salas un pilsētas vēsturi un apkārtni. Īsteniem vēstures un mākslas cienītājiem visas ekspozīcijas apskatei būtu jāvelta ne viena vien stunda. Taču mūs jau gaida mājupceļš, jo īsi pēc pusdienām Monti ostā skaļi signalizēs prāmis un dosies Ventspils virzienā. Pa ceļam uz Monti iebraucam Romessāres jahtu ostā, kas priecē acis ar skaisto skatu – visapkārt jūra, balti gulbji un krāšņas jahtas.

Pusdienas laikā, kad saulīte silda tik mīlīgi, esam atgriezušies Monti ostā. Te arī mazajā biļešu kasē tiekamies ar lielāko daļu latviešu, kas uz salas ieradās piektdienas vakarā, tikai katram priekšstats par salu citāds. Viena daļa ir apmeklējuši šobrīd salā tik populāros spa centrus un izbaudījuši to piedāvājumus, citi apskatījuši dabu, vēl citi – vienkārši kā vientuļas salas robinsoni centušies aizmirst par pārējo pasauli. Atviegloti uzelpojam, jo atpakaļceļā pasu kontrole rit bez starpgadījumiem. Mājupceļš vienmēr rit divtik ātrāk, to noteikti domājam visi, kad gandarīti par pavadītajām brīvdienām tuvojamies Ventspils ostai.