Džina Lollobridžida: aktrise nejaušības dēļ

Dalīties draugiem E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Pēckara Eiropas kinodīvai šomēnes apritēja 80. Domājot par itāliešu kinoaktrisēm, Džina Lollobridžida nav tā, kas prātā nāk pirmā.

Sofija Lorēna un Anna Manjāni ar savu karstasinīgo temperamentu un talantu viņu, dzimtenē sauktu par "La Lollo" (tulkojumā – skaistas krūtis), krietni apsteigušas, taču tieši Džinai piemīt neatkārtojams, atbruņojošs seksapīls, kas licis pamatus vairāk nekā sešdesmit gadu ilgajai karjerai nežēlīgajā šovbiznesā.

Itālijas visskaistākais bērns

Kā jau tas bieži noticis ar klasiskā kino zvaigznēm, arī Džinas Lollobridžidas tēla veidotāji pamatīgi piestrādājuši, lai slēptu dīvas vecumu. Dažādos materiālos uzrādās gan 1928., gan 1929. gads, taču viņa pati reiz atzinās, ka īstā versija esot 1927. Džinai ir vecākā un divas jaunākas māsas, bet vecāki – Džovanni un Džozefīne – ar pārticību nevarēja lepoties. Mājās vienmēr kaut kā pietrūka, jo tēva ražotās mēbeles nekādu lielo ienākumu ģimenes budžetā neienesa. Māte savu dienu pilnībā veltīja mājas solim un meitu audzināšanai. Līdz pat 1944. gadam viņi mita gleznainā kalnu ciematā, lai, Otrajam pasaules karam beidzoties, pārvāktos uz Romu.

Kad Luidžina bija sasniegusi tikai trīs gadu vecumu, viņa jau tika izvēlēta kā Itālijas visskaistākais bērns. Lai nu ko, bet Dabas māte savu lolojumu tā arī nekad nepameta... Romā meitene nonāca pilnīgā mākslas varā – Džina tika atzīta par talantīgu gleznotāju un ar pārdotajiem portretiem deva savu artavu ģimenes budžetā. Divas no Džinas māsām iesaistījās kinoindustrijā, kamēr viņa universitātē studēja tēlniecību, bet pa vakariem mācījās operdziedāšanu. Ārijas un romances nomaina daudz temperamentīgākās taustasdziesmas, un Romas klusajās, nomaļajās ieliņās Džinas talantu novērtē pirmie pielūdzēji, ar aplausiem un urravām lūdzot daiļavu dziedāt vēl.

Skaistumkonkursu karaliene

Liktenis tomēr lēma citādi – jau 1946. gadā uz lielajiem ekrāniem iznāca drāma Melnais ērglis, kur epizodisku lomu – balles daiļavu – nospēlēja viena no pirmajām pēckara Itālijas un arīdzan Eiropas kinodīvām. Uz ekrāna viņa nokļuva nejauši, kāds no aģentiem pamanīja meitenes grāciju un aizrautību, dziedot dziesmas uz ielas. Līdz tam Džina Lollobridžida, kas ar pseidonīmu Diāna Lorisa piestrādāja par modeli, ar apsveicamiem panākumiem bija paguvusi piedalīties vairākos skaistumkonkursos, 1947. gadā iegūstot otro vietu Romas skaistumkonkursā un tiesības piedalīties visas Itālijas skaistumkonkursā. Producenti daiļavu apbēra ar piedāvājumiem, vienu par otru vilinošāku, taču aizvainojums pēc pirmā mēģinājuma atrast kontaktu ar filmēšanas grupu un režisora asistenta brēciens – "Lasies! Lai es tevi šeit vairs neredzētu!" – uz visiem laikiem bija aizskāris Lollobridžidas lepnumu. Tāpēc viņa rada spēku atteikties no verdziskajiem un tik pazemojošajiem kontraktiem ar lielajām studijām, kuros bija paredzēts viss – gan plastiskās operācijas un sporta nodarbību grafiki, gan iespējamie sakropļojumi un drastiskās diētas. Bez visa tā jutekliskā un kārdinošā jaunienācēja kļuva par Itālijas sekssimbolu vēl pirms došanās uz Holivudu un pārliecinoši spīdēja Eiropas kino zvaigznājā. Turklāt – precētas sievas godā esot, nevis izdzīvojot mediju un studiju mākslīgi radītās ažiotāžas un katrreiz parādoties cita pavadoņa sabiedrībā. Jaungada svinībās viņa iepazinās ar Milko Skofiču, emigrantu no Dienvidslāvijas, kurš vadīja veiksmīgu ārsta praksi un, Lollobridžidas vārdiem runājot, "varonīgi panesa kinozvaigznes vīra grūto likteni". 1971. gadā viņu laulība gan tika šķirta.

Meitenes no tautas

Džinas Lollobridžidas tēls kontrastēja ar Itālijas tā brīža kinematogrāfiskajām kvalitātēm. Viņas bērnība pagāja, uz lielā ekrāna valdot t. s. balto telefonu filmām – komēdijām greznos interjeros. Otrā pasaules kara laikā radās neoreālisms un debitēja Roberto Rosellīni, Lukīno Viskonti, kā scenārists arī Federiko Fellīni. Aktieri – cilvēki bez profesionālas izglītības, paknapi budžeti, minimāls grims un reāli interjeri, un spilgts vizuālais tēls. Viņas varones – vienkāršās meitenes no tautas – nebija pirmskara mīlas dievietes, bet viņu acīs mirdzēja uguntiņa, krūtīs skaļi pukstēja sirds, tā nenodeva ideālus, dejā atklājot nevis horeogrāfiski iekaltas kustības, bet gan dabiskumu un arī juteklību. Ja Lollobridžida atveidoja aristokrāti – tad zem greznajām drānām un bagātīgajām rotām slēpās vienkārša, pat kautrīga meitene, kurai gods bija svētāks par visu, ja ielasmeitu – tad iemesli šādai iztikšanai meklējami sociālpolitiskajās peripetijās. Viņas slavenākās lomas uz urrā tika demonstrētas ne tikai kulturālajā Eiropā un Amerikā, bet arīdzan bijušajā PSRS, padarot par elkiem gan Adelīnu romantiskajā melodrāmā Fanfans Tulpe, gan Esmeraldu pēc Viktora Igo romāna motīviem veidotajā Parīzes Dievmātes katedrālē.

Karotāja, ne dievgosniņa

Abās minētajās filmās Džinas ekrāna partneri – francūzis Žerārs Filips un Meksikā dzimušais amerikānis Entonijs Kvinns – jau bija iemantojuši ne vien skatītāju mīlestību, bet arīdzan profesionāļu cieņu. Abu slaveno aktieru talants un arīdzan drosme – ļaut uz ekrāna mirdzēt pievilcīgai, apbrīnojami pacietīgai, nenogurdināmai, tomēr jauniesācējai – ir cieņas vērti. Lollobridžida ne reizi vien atzinusies, ka režisoru uzticība un pašas aktrises improvizācija atveidotajiem tēliem piešķīrusi ne vien dabiskumu, bet padarījusi tos pasaku varoņiem līdzīgus – mazliet mitoloģizētus, tomēr skatītāja acīs skaidri saprotamus un – iemīlamus. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šādas sievietes – dievgosniņas – neatļāvās iebilst pret patriarhālo sistēmu vai dzīvoja, galvu nodūrušas. Arī pati aktrise ne reizi vien ļāvusi vaļu kritikai, zaudējot gan līgumus, gan uz mūžiem sastrīdoties ar visu varošajiem producentiem, lai netiktu izmantota gluži kā marionete un smeķīga ēsma skatītāju (patiesībā jau – naudas) pievilināšanai.

Kad Itālijā grasījās uzņemt fantastiski populārās melodrāmas Maize, mīlestība un fantāzijas trešo daļu, Lollobridžida sadumpojās tik ļoti, ka uz dažām nedēļām kļuva par avīžu pirmo lapu varoni un karognesēju nebeidzamajā aktieru cīņā pret producentiem. Viņa lauza līgumu un šķendējās: "Es neciešu sēriju filmas, kas sastāv vien no veikliem trikiem. Notikumi atkārtojas, tiek pārveidoti, un tā var turpināties līdz bezgalībai..." Kādā no intervijām viņa sūdzējās arī par piedāvāto lomu klāstu, klusībā cerot reiz atveidot Tolstoja vai Dostojevska romānu varones, taču uz ekrāna spēlējot nakts skaistules un provincietes. Filmas Visskaistākā sieviete pasaulē nosaukums kļuva par Lollobridžidas vārda sinonīmu.

Eiropiete Holivudā

1953. gadā Džina Lollobridžida debitēja Holivudā, piedaloties leģendārā aktiera Hemfrija Bogarta un klasiķa režisora Džona Hjūstona izauklētajā projektā Izdzenot sātanu. Scenāriju rakstīja Trūmens Kapote, un projektam savu jā bija teikusi pabalējusī, bet oskarotā skaistule Dženifera Džonsa, savukārt atteikusi – Odrija Hepberna. Džina – Bogarta garlaicīgā un nicīgā varoņa sieva – ar augstu intelekta koeficientu neizceļas, bet pamatīgi kontrastē ar klasiskās Holivudas aktiermākslas skolu izgājušajiem amerikāņu aktieriem. Pēc filmas pirmizrādes Eņģeļu pilsētas sapņu fabriku durvis bija plaši atvērtas un itālietes portrets rotāja arī žurnāla Time vāku. Tas nekas, ka šī kinofilma ātri pazuda plašajā piedāvājumā – ekscentriskais moguls Hovards Hjūzs (arī Mārtina Skorsēzes biogrāfiskās drāmas Aviators centrālais varonis) varēja beidzot priekā berzēt rokas, jo Eiropas saldumiņš beidzot bija sajutis slavas garšu un pagrozījies augstākās sabiedrības saietos, kaut arī tas notika desmit gadu pēc viņa pirmā piedāvājuma pārcelties uz dzīvi saulainajā Losandželosā.

Avīzes vēstīja par Džinas Lollobridžidas attiecībām ar Julu Brinneru (1959. gadā abi atveidoja titullomas bibliskajā eposā Zālamans un Šēba) un Frenku Sinatru (abi filmējās vienā no daudzajām

50. gadu kara drāmām), kā arī Kubas diktatoru Fidelu Kastro, par kuru 1975. gadā Džina Lollobridžida – žurnāliste – uzņēma dokumentālo filmu Fidela portrets. Džinas partneri bijuši gan Bērts Lankasters, gan komiķis un ilggadējais Oskaru ceremonijas vadītājs Bobs Houps, gan guļamistabas komēdiju zvaigzne Roks Hadsons un Tonijs Kērtiss, Šons Konerijs un Erols Flinns. Septiņdesmitajos gados viņa nozuda, lai ar triumfu atgrieztos tik populārajā ziepju operā Falkonkresta un, izmantojot savu vārdu, leģendas statusā apmeklētu festivālus, saņemtu balvas par mūža ieguldījumu kino un nodarbotos te ar kosmētikas un apģērbu radīšanu, te ar grāmatu rakstīšanu, te – fotografēšanu (modeļu lomās iejutās Salvadors Dalī, Pols Ņūmens un pat Vācijas izlases futbolisti!) un skulptūru veidošanu, kā arī neveiksmīgi kandidējot uz vietu Eiropas Savienības parlamentā.

2000. gadā kādā no intervijām Džina Lollobridžida atzinās: "Es studēju glezniecību un tēlniecību, par aktrisi kļuvu vien nejaušības rezultātā.

    Uz augšu