Kristīne Nevarauska - atkailināta un vāja

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Jānis Deinats

Šī saruna ir kā pašanalīze psihoterapeita kabinetā. Seriāla “UgunsGrēks” aktrise Kristīne Nevarauska divu stundu garumā analizē savas šībrīža sajūtas un pārdzīvojumus, savu trīsdesmitgadnieces krīzi, mīlestību, šķiršanās sāpes, nepiepildītos sapņus un cerības par nākotni.

Telefonsarunā teici, ka tev šobrīd īsti nav darba. Kā tu pārdzīvo šo laiku? Krīzi, manuprāt, izjūt arī tie, kuri intensīvi strādā. Es to izjūtu tā, ka nav naudas. Vienkārši nav, un viss. Mēģinu dabūt kredītus, bet pagaidām neveiksmīgi. Vienmēr jau kaut kā var izkulties, vienmēr kaut kas nokrīt kā no debesīm – kādu reklāmu vajag ierunāt. Nav jau gluži tā, ka man nav nekā – man ir televīzija, filmējos seriālā “UgunsGrēks”. Bet izdevumi ir ļoti jālimitē, it īpaši pēc tā buma, kad naudas bija pietiekami daudz, lai nezinātu, cik maksā baltmaize. Tagad es visam zinu cenu un pērku akciju preces. Laikā, kad biji ļoti noslogota, teici, ka tukšumam līdzi nāk panika, jo ķermenis ir pieradis pie slodzes. Šis man ir jau astotais mēnesis bez jauna iestudējuma, tādējādi panika sen beigusies. Tagad sāku saprast, ka man ir ļoti daudz brīva laika, nekas nav jādara. Panika bija sākumā. Tikko paliku bez darba, man pastāvīgi bija slikts garastāvoklis, bija nīgrums. Visi apkārt skrien, kaut ko dara, bet man jāsēž, un es neesmu tā pieradusi. Tas bija grūti. Kļuvu ļoti kašķīga. Smagākais periods ir ziemas mēneši un tagad, kad atsākas teātra sezona. Tad nāk virsū kašķītis, tas ir tāds sevis žēlošanas laiks.

Tu atļaujies sevi pažēlot? Diemžēl es to daru par daudz. Redzi, ir robeža starp sevis žēlošanu un čīkstēšanu. Tā vietā, lai kaut ko darītu, tagad baigi čīkstu. Bet es saprotu – pati vainīga, ej un dari! Biju izdomājusi ļoti daudz lietu, kuras vajadzētu izdarīt, bet es no tā neesmu izdarījusi neko. Gribēju iestāties angļu filologos, gribēju atrast kādu hobiju, kura man joprojām nav, biju plānojusi zīmēt, intensīvi lasīt grāmatas.

Kāpēc tev nekas no tā nesanāca? Ir vieglāk sēdēt un gausties, nekā rīkoties. Pie mazākās neveiksmes es nedēļu kaucu... Jā, šajā periodā esmu ļoti jūtīga. Izklausās diezgan bezcerīgi, un bilde disonē ar skaņu – tu izskaties atpūtusies un laimīga. Tā nav īsti bezcerība, tas ir kaut kāds niknums pašai uz sevi. Es dzīvoju laiski. Mostos tikos, cikos gribu. Aizbraucu uz jūru, paskrituļoju. Nu, nav jau tā, ka es sēdētu četrās sienās bezdarbībā, bet par attīstīšanos to nosaukt nevar.

Bet laime tev liekas tāda pārejoša sajūta? Lielos vilcienos – jā. Lai gan ko es varu gribēt – nevar būt ilglaicīga laime. Cilvēks nevar nepārtraukti būt laimīgs. Tad tu nenovērtēsi laimes sajūtu, kad tā pienāks. Bet, ja tu neesi laimīgs, tad vismaz jāiemācās būt harmonijā ar sevi. To var nesaukt par laimi, tas ir miera stāvoklis.

Tu kādreiz esi bijusi pa īstam viena? Man liekas, ka ne. Esmu no tiem cilvēkiem, kas nemāk būt vieni. Protams, man attiecībās ir bijušas pauzes – gadu, divus. Bet vai pa īstam viena? Man liekas, ka ne, neesmu no cilvēkiem, kas to spētu. Turklāt neesmu feministe, es nevaru viena pati iet cauri dzīvei. Esmu tā gribējusi, it īpaši brīžos, kad ļoti cietu, man likās – iešu un dzīvošu viena bez vīrieša, bet nekā, nevaru. Sievietei blakus tomēr ir vajadzīgs vīrietis. Lai vai kāds, bet atbalsts ir nepieciešams.

Bet ne jau visi vīrieši sniedz atbalstu. (Smejas.) Jā, pareizi, bet es runāju par vīriešiem, kuri var sniegt morālu atbalstu. Man ir paveicies, mani vīrieši vienmēr bijuši arī draugi. Manā dzīvē vīrietis nevar būt tikai vīrietis, jo tad es īsti neredzu jēgu būt kopā. Rēķinus varu nomaksāt pati, apģērbt sevi varu pati un arī izklaidēt sevi varu pati. Ja tev blakus ir tukša vieta, tad ir sāpīgi.

Tev tā liekas ar šodien prātu un jūtām, kamēr pirms pieciem gadiem, kad to piedzīvoji, tev tā tiešām bija mīlestība. Jā, tā bija mīlestība. Bet kas tā par mīlestību, ja pēc diviem gadiem tā vairs neliekas. Man mīlestība ar lielo burtu ir kaut kas liels, ilgstošs. Tas nav gaistošs. Viss, kas ir bijis līdz šim, diemžēl bijis gaistošs, tāpēc to nevaru nosaukt par mīlestību tajā izpratnē, kā esmu to iedomājusies, kā tas ir aprakstīts grāmatās. Iemīlēšanās ir pilnīgi kas cits – tu iemīlies sevis radītā ilūzijā, bet ceļš uz mīlestību ir starpposms, kamēr līdz pašai mīlestībai mēs ļoti bieži nenonākam, mēs neprotam cilvēkā pieņemt cilvēku, nemākam nemēģināt viņu mainīt. Tā ir mīlestība, ja tu cilvēku pieņem bez kādām egoisma pazīmēm, spēj līdzās pastāvēt, attīstīties. Bet uz to ir ļoti smags un tāls ceļš. Manā dzīvē bijušas dažādas iemīlēšanās stadijas, es to nesauktu par mīlestību. Jo mīlēt nozīmē neko nepieprasīt, bet es neesmu to iemācījusies, neprotu neuzspiest savu gribu. Es to daru joprojām un diezgan intensīvi. Mēģinu mainīt savu otru pusi.

Tu māki dzīvot šodienai? (Smejas.) Reizi nedēļā varu nobriest dienas garumā dzīvot šodienai, nedomāt ne par pagātni, jo to nevar mainīt, ne par nākotni. Pēc tam viss sākas no jauna. Es daudz domāju par pagātni un nākotni. Visvairāk domāju par nākotni, bet man ir niķis domāt – vai, cik labi bija toreiz, cik labi es jutos, man bija skaidra laimes formula. Principā gremdēties atmiņās man ir raksturīgi. Ja es nejūtos laimīga šodien, meklēju to pagātnē. Bet to nedrīkst, jo nekad nebūs tā, kā bija. Arī uz priekšu daudz domāt nedrīkst, tāpēc ka ir liels aplauziens, ja esmu izfantazējusi nākotni, bet tā nepiepildās. Ja nenotiek tā, kā esmu izdomājusi, ir sāpīgi.

Un tad jau arī bezmiegs ir klāt, vai ne? O, bezmiegs ir manējais! Šis gads vispār bija ļoti smags. Veselības ziņā neatgriezeniski smags, jo acīmredzot stresi, negulētās naktis... Tas ir no lielas sadomāšanās.

Kas bija ar veselību? Mīļais un pūkainais, kas ir visiem mākslinieku vidē, – sāka streikot veģetatīvā nervu sistēma. Man tas sākās ar bezmiegu, tad ne no kā bija panikas lēkmes. Es to visvairāk izjutu, spēlējot izrādes, brīžiem bija tik nekontrolējamas sajūtas, ka likās – tūlīt noiešu no skatuves, un viss. Baiļu lēkmes. Tas nav nekāds joks.

Kā tu ar to cīnījies? Gāju gan uz masāžām, gan pie psihoterapeita, un vienu brīdi likās, ka ir labi, bet tad es pārtraucu. Tagad man grūti spriest, kā jūtos šobrīd, jo man nav iespējas pārbaudīt, nav izrāžu. Bezmiegs šobrīd netraucē, jo man ir atvaļinājums. Es varu atļauties negulēt naktīs un pagulēt pa dienu. Bet tas ir neatgriezeniski, manuprāt, no tā es pilnībā neizārstēšanos vairs nekad. Tas nerviņš sēž dziļi iekšā. To var apārstēt, bet pie mazākajiem stresiem tas līdīs ārā. Ir jāpaiet ļoti ilgam laikam vai arī dzīvē jābūt ļoti lielām pārmaiņām, lai tas mainītos.

Psihoterapija ļauj nonākt pie daudzām vērtīgām atziņām par savu dzīvi. Ko tu guvi? Es piefiksēju to, ka cilvēkam psihoterapeitu nemaz nevajag. Tu apsēdies un sāc runāties ar sevi – uzdod jautājumus un pati arī atbildi. Pēc tam izej ārā un saproti – tu maksā, lai aprunātos ar cilvēku, bet runā tikai tu pati. Bet tajā kabinetā ir atbildes uz visiem jautājumiem. Tas bija vērtīgi. Ko es sapratu? Mums ir zelta teiciens – katrs pats savas laimes kalējs. Es atskārtu, ka gaidu kalēju no malas. Savu dzīvi neveidoju, bet gaidu, ka manā vietā to kāds nokārtos. Es nedzīvoju sev. Zini, es daudz ko sapratu, bet saprast vēl nenozīmē, ka tas neturpinās. Tas ir ļoti liels darbs – likt lietā to, ko tu saprati. Nav jēgas no gadu ilguša psihoterapijas kursa, ja tu pēc tam neko nedari.

Tu aizvien kalēju gaidi no malas? Atkal – reizi nedēļā negaidu. Laikam mana šībrīža lielākā problēma ir tā, ka es gaidu, lai ārējie apstākļi iespaido manu dzīvi, gaidu, ka kaut kas strauji mainīsies, bet pati lietas labā nedaru neko. Runājot par kalēju, ļoti bieži slimoju arī ar to, ka attiecības man ir glābiņš. Man liekas, ka tas man palīdzēs atgūt pozitīvismu. Bet tā nav! Tā arī ir tā kalēja meklēšana citur, tas otrs cilvēks taču nedzīvos tavā vietā, viņš nesakārtos dokumentus un neiestāsies augstskolā tavā vietā, viņš nemodīsies no rīta laimīgs tavā vietā. Viss ir atkarīgs no manis pašas, un es to tik bieži aizmirstu. Man tagad ir tāds brīdis, kad nezinu, uz kuru pusi iet. Kādā veidā mainīt dzīvi? Kas man šobrīd ir nepieciešams? Vai es gribu ģimeni, vai gribu karjerā tikt uz priekšu?

Bet palikt draugos – tas taču sāp! Var taču izvēlēties vienaldzību. Nē, man pēc šķiršanās paliek pāri draudzība. Jā, tas ir sāpīgi, bet... kā lai tev pasaka. Negribētos, bet gan jau kādreiz šķiroties naids ņems virsroku vai arī būs lielas sāpes, bet līdz šim vīrieši, ar kuriem esmu bijusi kopā, ir pietiekami spēcīgi kā personības, lai to nepārvērstu par naidu uz mūžu. Tas ir pluss viņiem. Un tās sāpes... tādos brīžos sāp savādāk – tā kā grāmatās raksta un filmās rāda. Tas sāp skaisti. Jā, esmu histēriski raudājusi, traukus metusi pa gaisu, bet paliek tikai skaistais. Man pēc pārtrauktām attiecībām nav smaguma. Turklāt es mēdzu šķirties ar vienu un to pašu cilvēku desmitām reižu un atkal saiet kopā. Esmu no tām trakajām, karstajām, kas sakravā koferus un aizskriet. Nepaiet ne nedēļa, un esmu atpakaļ. Mani draugi pat ir likmes likuši – saies atkal kopā vai ne.

Tajās reizēs, kad tu sakravā koferi un skrien prom, tev nav bail, ka tev tiks nogriezts atgriešanās ceļš? Tajā brīdī par to nedomāju. Pēc tam sāku analizēt un domāt, katru dienu gaidīt zvanu un prātot, vai notiks izlīgšana. Šķiršanās brīdī ir liels aizvainojums, tāpēc jāskrien prom. Turklāt gribas, lai otra puse tevi nopietni uztver. (Smejas.) Par daudz prasīts.

Kāpēc tu pārtrauc attiecības? Tam ir daudz iemeslu. Esmu greizsirdīga, man raksturīgs pārprasts aizvainojums. Dažreiz arī par niekiem, kas tajā brīdī nešķiet nieki. Beigās secinu, ka pati nezinu, ko gribu. Bet šķirties ir jāmāk pieklājīgi un godīgi. Neteikšu, ka vienmēr esmu to darījusi godīgi, bet, kļūstot vecākai, man ir nepieciešama atklātība. Liekas, ka nav tik daudz laika, lai dzīvotu ar masku. Pēc tam par to ir jāmaksā. Esmu maksājusi, ka neesmu bijusi atklāta, aplinkus dzīvojusi. Kad analizēju savas attiecības, redzu, ka tas, ko esmu nodarījusi citiem, man nāk atpakaļ dubultā. Agrāk tā nešķita, es dzīvoju vieglprātīgi, varēju otram cilvēkam apzināti vai neapzināti nodarīt pāri, bet tagad skatos atpakaļ un redzu, ka tas notiek ar mani. Zini, esmu ļoti emocionāla, turklāt pati to nemaz nezināju, man tas bija atklājums, ka varu būt tik kaislīgi traka. Es agrāk biju nosvērtāka.

Ko tu gribētu sevī mainīt? Skatījumu uz dzīvi. Es to gribētu pozitīvāku, vienkāršāku, vieglāku. Manuprāt, savam vecumam esmu par nopietnu. Es par daudz “gruzos”. Tā nav liderība, ko gribu, es vēlos vieglāk dzīvot, vieglāk uztvert neveiksmes. Neanalizēt. Nevajag tik ātri kļūt nopietnai. Mani nomoka sevis šaustīšana, domāšana, kā būtu, ja būtu. Par daudz domu, par daudz atbildības sev uzlieku.

Atgriežoties pie attiecību tēmas, tu pēc izrādes “Intim” iestudēšanas teici, ka esi sapratusi, cik tālu mēs esam spējīgi iet otra cilvēka dēļ. Cik tālu tu esi gatava iet? Otra cilvēka dēļ nav nekur jāiet. Nevar būt tāda situācija, ka tev otra cilvēka dēļ ir jānonāk līdz galējībām. Tas nav pareizi. Otram cilvēkam nav vajadzīga tava ziedošanās. Mans tēls šajā izrādē varēja iet līdz bezgalībai, līdz vājprātam, bet tam otram tas nav vajadzīgs. No tā neiegūst neviens. Manuprāt, tas ir nepareizi uzstādīts mērķis – darīt kaut ko otra cilvēka dēļ. Tev ir jādzīvo sev. Kopā ar otru cilvēku ir jāiet ceļš. Otrs cilvēks tev nevar būt dzīves mērķis, viņš var būt kā palīglīdzeklis pilnvērtīgai dzīvei. Nevar dzīvot otra dzīvi, nevar dzīvot tikai viņam. Kāpēc man būtu kaut kur jāiet vai jāziedojas kādam vīrietim? Nē, es jau varu iet ļoti tālu, bet ja nu viņam tas nav nepieciešams? Tad es būšu zaudētāja. Parunājam par tavu varoni Līgu no seriāla “UgunsGrēks”! Sākumā viņa bija dzelžaina biznesa sieviete, bet nu kļuvusi par meiteni no psihiatriskās klīnikas. Jā, viņa joprojām, arī jaunajā sezonā, ir meitene no psihiatriskās klīnikas. Man tas ir kaut kas svešs, man to grūti analizēt. Godīgi sakot, šobrīd nezinu, kāda ir Līga. Nevaru viņu “atkost”. Es vēl neesmu ar Līgu tā sadzīvojusi, lai mācētu attaisnot viņas izdarības.

Visu interesanto un atklāto sarunu ar Kristīni Nevarausku lasi žurnāla UNA oktobra numurā!

FOTO: Jānis Deinats

Uz augšu