Aroda meistari — elitāra profesija

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Mēs katrs gribam savā īpašumā kaut ko nacionālu — krūzītes, prievītes, gredzentiņus. Bet kā ir ar lielākām lietām, piemēram, pūralādēm un tautastērpiem? Vai latvieši savā nacionālajā apziņā ir pietiekami stabili un bagāti, lai atļautos rotāties ar tautiskumu? Vai mums ir savi meistari, kas strādā "senču garā"? Par to Nedēļa interesējās pie amatu meistariem.

Latvijas Amatniecības kameras (LAK) prezidents, viņš arī vienlaikus Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesors Vilnis Kazāks Nedēļai sacīja: "Pie mums ir kapitālisms, un, ja var ticēt tā brīnišķīgajai teorijai, tad tirgus noregulējas pats. Ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums. Savukārt, ja nav piedāvājuma, tad, protams, uzrodas, kas ar laiku trūkstošo piedāvā. Šajā ziņā, manuprāt, viss ir riktīgi. Cits jautājums ir, vai piedāvāto produktu loks ir pietiekami plašs un vai klāt nevarētu nākt kādi jauni. Ir arī jautājums: vai mēs, latvieši, mākam savu latviskumu piedāvāt visos variantos? Piemēram, tā, kā to dara amerikāņi. Viņiem ir attīstītas dekorēšanas manieres pat līdz tādam līmenim, ka viņi izdaiļo krēslu, uz kura paši sēž. Viņi sēž uz ASV karoga! Vai arī latviešiem vajadzētu sēdēt uz sarkanbaltsarkanā karoga, jau ir cits jautājums."

15 000 meistaru — 150 profesiju

LAK ir profesionāla organizācija, kas apvieno amatniekus, kā arī izsniedz meistaru un zeļļu kvalifikācijas diplomus un sertifikātus. Kopumā Latvijā ir vairāk nekā 3000 meistaru un 4000 zeļļu, kas ir LAK biedri. Tajā pašā laikā tikpat daudz amata pratēju nav LAK sastāvā, bet viņi no kameras ir saņēmuši kvalifikācijas diplomus. Tas nozīmē, ka valstī ir apmēram 15 000 amatnieku vai viņu mācekļu, kuri par darba un pasūtījumu trūkumu nevar žēloties.

Šīs organizācijas sastāvā ietilpst septiņas arodu grupas, kas aptver visas nozares: būvniecības un izbūves; metālapstrādes un tehnisko iekārtu meistaru; kokamatniecības; apģērbu, tekstiliju un ādas; pārtikas produktu apstrādes; veselības un ķermeņa kopšanas un stikla, papīra, keramikas, mūzikas instrumentu arodu grupas. Kopumā amatniecība apvieno 150 dažādu profesiju pārstāvjus.

Amatnieki izgatavo individuālas lietas jeb produktus, ko rūpniecība nevar piedāvāt. Un šie produkti patērētājam ir pievilcīgi pārsvarā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pircējs dabū tieši to, ko vēlas, jo pie meistara pasūta konkrētu lietu. Viņš no amatnieka, protams, var nopirkt jau izgatavotu lietu, bet arī tad tā būs unikāla. Lielveikalā tādu preci nevar atrast, tur jāpērk masu produkcija, ko piedāvā, piemēram, Ķīnas rūpniecība. Otrkārt, amatnieka radītā priekšmeta vērtība nosacīti ir mūžīga. Piemēram, pūralādes mēs nemainām tik bieži kā masveidā izgatavotus žurnālgaldiņus. Meistara produkts jau mentāli atbilst pasūtītāja vēlmēm.

Tās ir divas galvenās lietas, ar ko amatniecība var pārsteigt vai savaldzināt. Tajā pašā laikā vēl var minēt vairākus amatniecības pievilcības faktorus — tas ir vissenākais ražošanas veids, atrisina izglītības un sociālās lietas un tā tālāk.

Elitārais vidusslānis

Amatniecības izstrādājumi būtu vēl populārāki, ja latviskais dzīvesveids būtu modes lieta. Tomēr reālajā dzīvē tas tā nav. Ar laiku situācija varētu mainīties, jo aroda prasmes apgūst diezgan liels skaits jauniešu.

Viens no tā iemesliem ir ne tikai mācekļu nacionālā pašapziņa, bet arī nodrošināts materiālais stāvoklis, gan arī tas, ka cilvēks, kļūstot par amatnieku, ir meistars ar zelta rokām. Amatnieks savā būtībā pārstāv visas biznesa nozares — viņš vienlaikus ir gan sagādātājs un transportētājs, gan projektētājs un izgatavotājs, gan pārdevējs un peļņas saņēmējs. Tā kā aroda meistaru vienkārši saukt par amatnieku ir visai pieticīgi. Amatnieks arī spēj piemēroties konkrētajai tirgus situācijai. Ja kāds produkts nav pieprasīts, viņš uzreiz ķeras klāt citiem izstrādājumiem.

Amatnieki pašlaik ir ļoti pieprasīti. Piemēram, pie RTU amatniecības tehnoloģiju un dizainu studiju programmas studentiem pasūtītāji un ražotāji nāk "bariem vien". Tas nozīmē, ka pastāv amatnieku deficīts. Rūpnieciskajā ražošanā sevišķi jūtams kadru trūkums un ražotāji darbiniekus vervē jau arodskolu pirmajos kursos. Tomēr amatnieki—profesionāļi iesaka nevis "pārdoties" industriālajai rūpniecībai, bet gan izvēlēties amatnieka ceļu. Rūpniecībā cilvēks veic "vienkāršus" darbus, ko nevar padarīt roboti vai citas tehnoloģiskās iekārtas, piemēram, sakārto flīzītes vajadzīgā rakstā. Kazāks uzskata, ka tas cilvēkam ir "nožēlojams" darbs. Amatnieku darba stils un kārtība ir daudz atšķirīgāka.

Amatnieks strādā savā tempā, savā darbnīcā, personīgi slēdz līgumus. Viņa zellim arī rodas motivācija izaugsmei, jo viņš arī pats kādreiz grib kļūt par sava darba noteicēju. Rūpnīcā strādniekam jāstrādā par fiksētu algu un "uzspiestā" tempā. Amatnieka un strādnieka situācija ir nesalīdzināma. Protams, par labu amata meistaram, kuru var uzskatīt par sabiedrības vidusslāni, — ja viņš ir gruntīgs sava aroda pratējs, viņš labi pelnīs, nestrādās sestdienās un svētdienās jeb "nevilks galus kopā" no algas līdz algai.

Rūpniecībā strādājošie pārsvarā domā par to, kā apmierināt patērētāju. Protams, arī amatnieks to uzskata par svētu lietu, bet tajā pašā laikā viņš jau kopš senseniem laikiem nekad nav aizmirsis arī sevi. Amatniecība ir radījusi apstākļus, lai būtu elitārs darbs un meistars par savu veikumu izjustu prieku.

Nacionālais prieks nav lēts

Amatniecības izstrādājumiem ir diezgan augstas cenas, un ne kurš katrs var atļauties iegādāties meistaru izgatavotu pūralādi vai tautastērpu. Amatniecības meistari Nedēļai atzina, ka viņi arī negrasās samazināt savu izstrādājumu cenas un tos padarīt par plaša patēriņa produktiem.

Kāds aroda meistars Nedēļai teica: "Mēs negribam no rīta līdz vakaram svīst. Gribam normāli darbu beigt piecos pēcpusdienā, bet pēc tam uzvilkt cigāra dūmu, paņemt rokās kausu alus. Dabīgi, ka cenu lejā nelaidīsim, jo gribam labi dzīvot. Ja kāds to dara, tā ir viņa problēma."

Pasūtījumu netrūkst. Amatnieki taisa gan šķīvjus, gan ceļ mājas. Cik tad izmaksā amatnieku pakalpojumi? Cenas ir ļoti individuālas, bet par tām varētu spriest pēc meistara līdzšinējās pieredzes.

Piemēram, pats Vilnis Kazāks taisa masīvas mēbeles — viņš no bluķa izgrebj krēslus, galdus un citus priekšmetus. LAK prezidents teic, ka varētu nodarboties arī ar pieticīgāku lietu izgatavošanu, bet "vēders aug un vajag taukus nodzīt". "Gribu izstrādāties, tāpēc bluķi cērtu ar cirvi, nevis zāģēju ar zāģi. Cērtu, kamēr esmu slapjš un nosvīdis. Esmu pārāk racionāls, un man liekas šausmīgi nepraktiski iet uz trenažieru zāli un cilāt svaru bumbas. Dievs, atpestī no tā," sava darba pieeju motivē Kazāks.

Tātad viņam amatniecība ir ne tikai maizes darbs, bet arī patīkama izklaide, par ko saņem pienācīgu atalgojumu. Piemēram, pūralāde izmaksā aptuveni 2000 latu. Pasūtītāji esot gana turīgi un izsmalcināti. Tā viena no meistara izgatavotajām lādēm nu atrodas Aivara Lemberga mājās. Viņš gan to neizmantoja kā mantu glabātuvi, bet gan kā bāriņu. Kad lādes īpašnieks vēl bija uz brīvām kājām, viņš to apgrieza vertikāli, tajā ielika plauktu, uz kura novietoja izsmalcināta vīna pudeles.

Pavisam nesen amatmeistars kādam draugam esot izgatavojis siera šķīvi. Izgrebt, piededzināt un nokrāsot to varēja pāris stundās, un par to no klienta saņēma pieklājīgu summu — 62 latus, tikpat daudz, cik liels bija trauka diametrs.

Tāpat Kazāka studenti ir piedalījušies vairāku guļbūvju celtniecībā — gan tam pašam Lembergam, gan arī eksprezidentam Guntim Ulmanim. Piemēram, Ulmaņa māja, pēc RTU mācībspēku teiktā, esot "tīrs studentu darbs".

Tautiskais kantrī stils

RTU profesore, tekstilmākslu tehnoloģiju un dizaina studiju programmu vadītāja Silvija Kukle Nedēļai pastāstīja, ka autentiskos tautastērpus vairāk ir iecienījuši mākslinieciskie kolektīvi — folkloras kopas, deju ansambļi. Toties "parastie" klienti tos modernizē.

Sevišķi tautas rakstus, seģenes un citas tekstilijas tagad ir iecienījuši viesu nami. Viņi tautisko iekļauj interjera priekšmetos, tā radot savdabīgu lokālu kolorītu. Šāds kantrī stils ir sevišķi izteikts ziemeļu valstīs — Skandināvijā. Viesu namos tautisko reproducē gan viens pret vienu, gan to iekļauj dažādos priekšmetos, kā, piemēram, šūpuļtīklos un pirts lietās. Pēc Kukles domām, tautiskais joprojām ir dzīvs. Arī pasūtījumu meistariem netrūkst, jo pašlaik Latvijas laukos viesu nami rodas cits pēc cita, un tie arī specializējas: vieni grib saglabāt senatnes smeķi, bet citi atkal vēlas ieviest modernu kantrī stilu.

Pirms Līgo svētkiem esot pieaugusi arī interese par tautastērpiem. Ja ne paši vecāki gribēja ietērpties tautiskās seģenēs, tad viņi tās vēlējās saviem bērniem. Tā nu pie Jāņu ugunskuriem šogad bija sevišķi daudz bērnu tautastērpos. Ja arī tie nebija speciāli pasūtīti svētkiem, tad bija īrēti. Šāgada Jāņu svinības pierādīja, ka ir pastiprinājusies interese par tautastērpiem un cilvēki godus grib pavadīt tautiskā gaisotnē.

Kukle lēš, ka vidēji tautastērps varētu maksāt no 800 līdz 1000 latiem. Te gan jāteic, ka cena ir atkarīga no tā, cik krāšņs ir pats tērps, cik brunčos krāsu un pie tā piesprausts saktu, cik daudz izšūtu aubju un priekšautiņu. Tas viss prasa ļoti lielu un rūpīgu darbu.

Latvijā ir vairāki simti meistaru un audēju, kuri var pagatavot krāšņu tautastērpu. Perifērijā tos varot vieglāk atrast, jo Rīgā esot daudz dinamiskāka dzīve un pasūtījumu vairāk.

Tautastērpu centra Senā klēts vadītāja un īpašniece Maruta Grasmane gan noliedza Silvijas Kukles stāstīto. Viņa Nedēļai skaidroja, ka centrā neesot rindas un tautastērpus var pasūtīt jebkurš interesents. Runas, ka šo tērpu cenas esot pārāk astronomiskas, ir tikai "izpūsta pīle", apgalvo Grasmane. Senajā klētī pasūtīt vienkāršāku tautastērpu izmaksā, sākot no 100 latiem, un tad jau cena iet "uz augšu" atkarībā no tērpa sarežģītības pakāpes.

Individuāli tautastērpus pārsvarā pasūta prominenti ļaudis. Tā, piemēram, Senajā klētī tie ir tapuši Vairai Vīķei–Freibergai un viņas kungam Imantam, bet pavisam nesen Rīgas domnieka Jāņa Zaržecka ģimenei.

***

Iepazīstoties ar nacionālās amatniecības nozari, Nedēļa secina, ka tautas meistaru izstrādājumi kļūst aizvien populārāki, bet arī to cenas ir "pieklājīgas" un tās neviens negrasās pazemināt. Process varētu kļūt gluži pretējs. Pieaugot labklājībai, pieprasījums kļūs aizvien lielāks un meistari varēs diktēt savus nosacījumus.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu