Skandāls kā politikas instruments

Šī zvaigzne, kas izceļas uz «pļāpājošo, bet neko nedarošo» politiķu fona, sola grandiozas izmaiņas ASV politikā. Atšķirībā no profesionāliem prezidenta amata kandidātiem viņš pagaidām nav atkarīgs no sponsoriem, runā parastā cilvēku valodā un izteikti ņirgājas par konkurentiem no republikāņu nometnes.

Iesācēja pārākums pār profesionāliem politiķiem

Ņemot vērā, ka republikāņu izredzes iekarot prezidenta krēslu pēc diviem demokrātu termiņiem ir visai lielas, bet kopš 2014. gada vidus partija kontrolē arī Kongresu, izmēģināt laimi pieteicās daudzi - drīz vien republikāņu kandidātu saraksts sāka atgādināt futbola komandas sarakstu ar visiem rezervistiem.

Šajā burziņā atklājās, ka sākotnēji tik bieži pieminētais Floridas gubernators Džebs Bušs ar savu relatīvi mierīgo konservatīvo dienaskārtību gandrīz nav sadzirdams. Dzird to, kas kliedz visskaļāk.

Biznesmeņa un šovmeņa Donalda Trampa pamatiezīme ir tā, ka viņš nav politiķis. Spriežot pēc visa, viņš ne vien finansē savu kampaņu, bet pats arī raksta tviteri. Oponentus viņš saukā par klauniem, idiotiem un samaitātiem un neatvainojas. Runā kā parasts cilvēks, pārlecot no vienas tēmas uz otru.

Tramps sastrīdējies ar Republikāņu partijas vadību, paziņojot, ka neieredz pērkamos Vašingtonas politiķus. Trampam uzspļaut partijas līnijai: pretēji republikāņu brīvās tirdzniecības kanoniem viņš draud Ķīnai ar papildu tarifiem; pretēji «mazās valdības» ideoloģijai viņš sola stiprināt sociālās apdrošināšanas programmu.

Viņš pārkāpj līnijas un noteikumus - un tieši tas patīk vēlētājiem, kuri jūt, ka spēlē, kur tiek ievēroti noteikumi, viņi paliek malā. Tradicionālā kampaņā reitingi būtu sagruvuši un Trampa izredzes būtu apbedītas, taču ne 2015. un 2016. gadā.

Daudzi viņa izteikumi šķērso politkorektuma robežas, reizēm - arī parastas pieklājības normas. Jau pirmo kampaņas pāris mēnešu laikā viņš pamanījās apvainot Latīņamerikas imigrantus, sievietes, afroamerikāņus, TV kompānijas Fox žurnālisti, valdību, Saūda Arābiju, savus konkurentus no Republikāņu partijas, Hilariju Klintoni un Vjetnamas kara veterānu Džonu Makkeinu un neatvainoties.

Visriskantāko, šausmīgāko un vienlaikus atmiņā paliekošāko Tramps jau pateicis, un tas viņu nav pazudinājis: viss, kas nenogalina, vienīgi padara stiprāku. Trampa panākumi atspoguļo viņa spēju izjust laika garu un izklaidēt pūli: Trampa realitātes šovs Kandidāts sniedzis pietiekami daudz iespēju praktizēties.

Vēlēšanas ir medijprocess, bet, kā zināms, celtnieks un attīstītājs Tramps kļuvis arī par pirmā lieluma medijmagnātu. Viņš ir vairāku TV realitātes šovu, populāru programmu, seriālu producents un varonis.

Amerikāņi izslāpuši pēc jaunām idejām un spilgtiem personāžiem, jo īpaši uz nepopulārā un neefektīvā «lūzera» Baraka Obamas fona. Šajā kampaņā spēles noteikumi pēkšņi kļuvuši apšaubāmi un saprātīgu profesionālu politiķu, kuriem ir noapaļots viedoklis par jebkuru tēmu, vietā skatītāji izvēlas brīvos radikāļus un klaunus. Precīzāk - cilvēkus, kas tādi šķistu ierastas kampaņas ietvaros.

Sponsori jūtas labāk nekā vēlētāji

Viens no visnegatīvākajiem raksturojumiem, ko šodien kādam iespējams veltīt, - «profesionāls politiķis». Labumu no šāda valdošā noskaņojuma gūst kandidāti, kuri nostājas pret isteblišmentu. Rezumējot: liela elektorāta daļa vēlas saraut saites ar pašreizējo status quo, tālab vērts aplūkot amerikāņu nacionālās pašapziņas dinamiku pēdējo gadu laikā.

ASV ekonomika atguvusies no 2008. gada satricinājumiem, taču tas daudz vairāk skāris Volstrītas investīciju baņķierus nekā vidusslāni. Vienkārši runājot, tie, kas sponsorē politiķus, jūtas ievērojami labāk nekā tie, kas viņus ievēl.

Baraka Obamas prezidentūras ērā radīts sešas reizes vairāk darbavietu nekā Buša jaunākā laikā, bet korporāciju peļņas uzrāda rekordus; tikmēr iedzīvotāju reālie ienākumi sarukuši un māju īpašnieku skaits noslīdējis līdz 60. gadu līmenim. Salīdzinājumā ar brīdi, kad Obama kļuva par ASV prezidentu, bezdarba līmenis mazinājies gandrīz divkārtīgi, tomēr vienalga nav sasniedzis pirmsrecesijas rādītāju.

Daudzi amerikāņi neapmierināti, ka nav spējuši uzkrāt pietiekami daudz pensijai, kas nodrošinātu komfortablas vecumdienas. Nevienlīdzības jautājums raisa neviltotu niknumu, taču problēma ir ne vien ienākumu sadalījumā, bet arī apstāklī, ka mazinās iespējas. Valstij, kas dibināta ar ideju, ka ikviens ar neatlaidīgu darbu var mainīt savu stāvokli, tā ir visai nozīmīga pārmaiņa - amerikāņu sapnis arvien vairāk piekāpjas šķiriskās apziņas priekšā.

Mūsdienu plašsaziņas līdzekļi vienīgi padziļina plaisas. ASV nonākušas «šaurās apraides» ērā - atšķirībā no iepriekš eksistējošās «plašās apraides». Cilvēki arvien biežāk pievēršas tiem kabeļkanāliem un vietnēm, kas pastiprina viņu uzskatus un ideoloģiju.

Imigrācija, kas ir svarīga valsts mantojuma daļa, kļuvusi par tik daudzu strīdu objektu, ka šīs sfēras reformēšanas perspektīvas izskatās pavisam miglainas. Trampa vēlēšanu kampaņas pirmā zalve tika notēmēta tieši uz imigrantiem.

Imigranti imigrantu valstī

Amerika ir valsts, ko uzbūvējuši tieši imigranti; šodien tajā dzīvo 45 miljoni cilvēku, kas dzimuši ārpus ASV robežām. Atbraucēji nodrošina apmēram trešdaļu iedzīvotāju skaita pieauguma, un viņi tiek aplūkoti arī kā nozīmīgs ekonomikas izaugsmes stimuls - gan kā zemu apmaksāta darbaspēka, gan kā kvalificētu speciālistu avots.

Vienlaikus ar imigrantu skaita pieaugumu saistītie jautājumi tiek uztverti jūtīgi. Tiek akcentēts, ka šīs plūsmas rada gan nopietnu slodzi darba tirgum, gan atsevišķu štatu sociālajām sistēmām. Tas uzšķiļ dzirksteles ne vien sabiedrībā, bet arī starp federālo valdību, kas kontrolē imigrācijas politiku, un štatu valdībām, kas spiestas apmaksāt tās sekas.

Atbraucējos daudzi saredz kultūras identitātes apdraudējumu. Pieaugošas bažas rada iespējamība Savienotajās Valstīs iekļūt teroristiem un noziedzīgu grupējumu locekļiem, tehnoloģiskās spiegošanas pieaugums, kā arī starptautisko finanšu plūsmu kontrolēšanas jautājums.

Sociāli ekonomiskās atšķirības starp ASV un Latīņameriku, kā arī pieaugušais pieprasījums pēc darbaspēka sekmēja iespaidīga un pārsvarā nelegāla migrantu trafika no Meksikas izveidošanos. Vienlaikus iebraucēji saglabāja valodas identitāti un veidoja etnoteritoriālos klasterus.

Ne tik sen, apsteidzot afroamerikāņus, par lielāko ASV mazākumu kļuvuši no spāņu valodā runājošajām zemēm atbraukušie un viņu pēcteči. 1900. gadā viņu bija pusmiljons, tagad tas ievērojami pārsniedz 50 miljonus. Izveidojusies demogrāfiskā situācija, pie kuras jau tuvākajā nākotnē pretendēt uz prezidenta amatu bez etnisko mazākumu balsīm praktiski nebūs iespējams.

Tramps šeit radījis īstu jucekli - ne vien atvirzot malā «vadāmos» republikāņu kandidātus, bet arī savai priekšvēlēšanu kampaņai piešķirot izteiktu pretimigrantu tonalitāti. Reizēm viņa retorikai piemīt acīmredzami rasistisks raksturs - piemēram, ko vērts apgalvojums, ka lielākā daļa no Meksikas atbraukušo ir «noziedznieki, zagļi un slepkavas».

Tramps piedāvā uzbūvēt sienu visas ASV-Meksikas robežas garumā, mierinot, ka «tā nebūs tik liela kā Lielais Ķīnas mūris». Mazliet vēlāk, attīstot domu, viņš paskaidro, ka par sienu būs jāmaksā Meksikas valdībai pašai. Un līdz brīdim, kamēr tā to neizdarīs, ASV no saviem dienvidu kaimiņiem iekasēs paaugstinātu maksu par vīzu izsniegšanu un robežas šķērsošanu.

Miljardieris apgalvo: nelegālā migrācija ir «problēma, ko radījusi Meksikas valdība, un tai pašai tā ir jāatrisina». Viņa personīgā «imigrācijas reforma» paredz soda par vairs nederīgām vīzām paaugstināšanu, kredītu un nodokļu atvieglojumu migrantiem aizliegšanu, kā arī ar likumu konfliktā nonākušo imigrantu acumirklīgu deportāciju.

Bet Konstitūcijas 14. labojumu, kas ļauj gūt ASV pilsonību visiem, kas dzimuši Savienotajās Valstīs, Tramps pieprasa atcelt.

Priekšstati par ārpolitiku - fragmentāri

Kāpēc ar Ukrainu nenodarbojas Vācija, kurai pa pilnam naudas no mersedesu pārdošanas, publiski neizpratni pauž Tramps. Viņš apgalvo: Vašingtonā Ķīnas priekšsēdētāju vajag vest uz ieskrietuvi un pabarot ar hamburgeru, nevis rīkot greznu uzņemšanu.

Neprofesionālajam politiķim Trampam kampaņa ir aizraujoša spēle. Viņu neierobežo finansējums un partijas saistības. Viņš pats uzstāda noteikumus, pats tos pārkāpj, pastāvīgi atrodoties soli priekšā citiem partijas kandidātiem.

Protams, Trampa piedāvājumi daudzās jomās, tostarp ārpolitikā, ir fragmentāri un bieži vien acīmredzami nenopietni. Piemēram, lai cīnītos ar Islāma valsti, vispirms būtu jāsagrābj tās rokās nonākušās naftas ieguves vietas Irākā un jāņem nauda no Saūda Arābijas par to, ka ASV sargā tās drošību.

Trampu ne tikai neinteresē ASV alianses - rodas šaubas, vai viņš tās spētu saglabāt. Praksē militārās un ekonomiskās savienības nebūt neprasa nekustamā īpašuma tirgotāja, kurš «slēdz darījumus», spējas, bet gan prasmi risināt garlaicīgas sarunas, panākt sarežģītus kompromisus, bet reizēm pat gatavību upurēt kopējā labuma vārdā.

Ērā, kad ārpolitikas debates lielākajā daļā Rietumu valstu izzudušas, piekāpjoties politiski izklaidējošo TV programmu priekšā, ārlietu izskaidrošana kļūst daudz sarežģītāka un grūti attaisnojama publikas, kuru pilnīgi neinteresē reālpolitika, acīs. Rezultātā pat Trampa izteikumi par ārpolitiku viņam nekaitē.

Priekšlikumi ekonomikas attīstībai

Cik nopietni uztvert Trampa izteikumus par Ķīnu, ko viņš nodēvējis par valūtas kursa manipulatori, kas bez tam «nelikumīgi» atbalsta eksportētājus ar subsīdijām? Daudzi Volstrītas investori pārliecināti, ka Trampa draudi palielināt tarifus Ķīnas importam novedīs pie tirdzniecības kara vai pat globālās recesijas.

Trampa piedāvātais nodokļu mazināšanas plāns, pēc Nodokļu politikas centra vērtējuma, novedīs pie valsts ienākumu krišanās par 9,5 trilj. USD tuvākajos 10 gados. ASV Federālā budžeta monitorēšanas komisija gaida nozīmīgāku sarukšanu - par 12-15 trilj. USD; šajā variantā valsts parāds līdz 2026. gadam var sasniegt pat 140% pret IKP.

Tramps paziņojis, ka nodokļu mazināšana būs iespējama uz «pārtēriņa» novēršanas un «blēdību» izskaušanas rēķina. Teiksim, Tramps sola ieekonomēt vismaz 300 mljrd. USD Medicare programmas ietvaros, iepērkot lētākus medicīnas preparātus. Tomēr daudzi šaubās, vai viņam izdosies pārliecināt farmaceitiskās kompānijas brīvprātīgi atteikties no lielākas peļņas.

Trampa paziņojumi nodokļu politikas jomā īpaši neatšķiras no tradicionālās republikāņu retorikas, kuri pastāvīgi prasa tos mazināt. Tramps gribētu kardināli mazināt ienākumu nodokli (nolaižot tā minimālās robežas atkarībā no ienākumiem līdz 10%, 20% un 25%), pilnībā atcelt mantojuma un dāvinājuma nodokli, bet nodokli dividendēm un peļņai no kapitāla ierobežot 20% līmenī.

Kas attiecas uz korporatīvo nodokli, to vajadzētu pazemināt no 35% uz 15%. Zemākiem nodokļiem jāstimulē ekonomiskā izaugsme, lai arī tās Trampa paredzētie tempi ir visai apstrīdami.

Vienlaikus miljardieris grib palielināt izdevumus aizsardzībai («Lai nevienam neienāktu prātā ar mums saķerties»), kara veterāniem, migrācijas kontrolei un nacionālajai pensiju sistēmai. Šeit gan jāatzīmē, ka divas trešdaļas federālā budžeta izdevumu veido tieši aizsardzība, veselības joma un procentu maksājumi par valsts parādu veterāniem.

Miljardierim izteikti nepatīk starptautiskie līgumi - pēc viņa domām, par vienu no galvenajiem ļaunumiem kļuvusi Ziemeļamerikas vienošanās par brīvo tirdzniecību NAFTA.

Kopš šā līguma parakstīšanas tirdzniecības bilances ar Meksiku deficīts sāka strauji augt: no dažiem miljardiem 1995. gadā tas strauji pieauga līdz 60 mljrd. USD. Pēc Ekonomiskās politikas institūta datiem, vienošanās ar Meksiku amerikāņiem izmaksājusi 850 tūkstošus darbavietu.

Jaunais republikāņu elektorāts: «zilās apkaklītes»

Fabrika A. O. Smith, kas ražo elektromotorus kondicinētājiem, ir viens no daudzajiem piemēriem, kas parāda, kur Tramps rod savus kaislīgākos piekritējus. Ražotne bāzējās nelielajā Skotsvilā, tajā bija nodarbināta ceturtā daļa pilsētiņas iedzīvotāju. 2008. gadā ražošana tika pārcelta 1200 jūdzes uz dienvidiem - uz Akunu Meksikā. Vietējie strādnieki saņem apmēram pusotru dolāru stundā, kamēr ASV nācās maksāt 15 USD/h.

Tramps piedāvā ražošanu atgriezt ASV, no meksikāņu migrantiem norobežoties ar sienu, bet no ārzemju precēm - ar muitas barjerām. Protams, tieši šādi piedāvājumi gūst atsaucību šobrīd izirstošās strādnieku šķiras sirdīs.

Amerikāņu Strādnieku savienības pētījums parāda: par miljardieri teju vienprātīgi gatavas balsot «zilās apkaklītes» - tie, kas agrāk bija pārliecinošs demokrātu elektorāts. Tramps nav vienisprātis ar darbavietu mazināšanu rūpniecībā, ražotņu delokalizāciju un - kļūstot par prezidentu - gatavs stingri sodīt biznesmeņus, kuri iedrošināsies savus uzņēmumus pārcelt uz ārvalstīm.

Rūpniecības uzņēmumi, kas kādreiz amerikāņu strādniekiem deva stabilas darba vietas, tagad pārvietoti uz citām valstīm, savā zemē viņiem nākas konkurēt ar imigrantiem, pie tam «zilo apkaklīšu» ienākumi vairs nepieaug.

Pārsteidz, ka baltie rūpnīcu strādnieki ir vienīgā ASV iedzīvotāju grupa, kuras dzīves ilgums kopš 1999. gada samazinājies - galvenokārt pašnāvību un alkohola un narkotiku lietošanas rezultātā. Viņus maz interesē lētāku preču pieejamība tirdzniecības līgumu slēgšanas rezultātā, jo tā neietekmē viņu sociālo mobilitāti.

Nav pārsteigums, ka saikne starp personisko brīvību un ekonomikas liberalizāciju, par ko iestājas isteblišmenta kandidāti, kas ietur oficiālo līniju, daudzos amerikāņos neraisa uzticību. Tramps ar pārsteidzošiem panākumiem paudis šo intuitīvo un līdz galam vēl nenoformulēto niknumu, atsacīdamies atbalstīt Klusā okeāna tirdzniecības partnerību.

Republikāņu partijas vadība satrūkstas, tiklīdz Tramps kārtējo reizi uzbrūk imigrantiem, jo tas viņu acīs izskatās pēc elektorāta slaktiņa sākuma. Taču ja nu Trampa pieeja baltajai auditorijai ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņam izdodas iekarot republikāņu elektorātu?

Aptaujā lielākā daļa republikāņu vēlētāju atbildēja, ka balto iedzīvotāju apspiešana ir daudz lielāka problēma nekā afro- un latīņamerikāņu apspiešana. Trampa piekritēju vidū daudz neapmierināto, jo jūtas pārliecināti, ka «viņu zaudējumi ir citas grupas priekšrocību rezultāts».

Žurnāliste Mollija Bolla pēc sarunām ar dažiem dučiem potenciālo Trampa vēlētāju secināja: daudzus šajā elektorātā vada doma, ko viņa raksturotu kā «ideju, ka viņi - citi - izmanto privilēģijas, resursus un statusu, kas mums nav pieejami».

Bolla rezumēja, ka Trampa atbalsta saknes meklējamas «rasu aizvainojuma formā, kas balstīts uz vēsturiskajām balto tiesībām un reakcijā uz kreisi orientētas politikas aktivizēšanos, kas ir tipiska amerikāņu politiskajām aprindām Obamas ērā».

Taču isteblišmenta bažas šobrīd nav kļuvušas par realitāti. Lai arī mazo un vidējo uzņēmumu īpašniekiem (ļoti svarīgs republikāņu balsts) arī noder iebraukušo lētās darbarokas, viņiem netīk izmaiņas iedzīvotāju etniskajā un reliģiskajā struktūrā, ko rada imigrantu pieplūde.

Vēl vairāk. «Viņš spējis radīt plašu, demogrāfiski daudzveidīgu un ideoloģiski neviendabīgu savu piekritēju koalīciju, kuru piesaista viņa personība, nevis programma,» sajūsminās New York Times. Viens no vadošajiem ASV PR ekspertiem Frenks Luncs jūtas pārsteigts par nebaltā elektorāta attieksmi pret Trampu: «Viņi viņā klausās. Viņš viņus apbur... Viņš dara tieši to, ko mazākumu pārstāvji no miljardieriem gaida.»

Tikmēr ļoti daudzi autoritatīvi Volstrītas pārstāvji ir vienisprātis, ka Tramps kā prezidents nozīmētu fondu tirgus un starptautiskās tirdzniecības katastrofu.

Kā pārliecināmies - ja runājam tieši par priekšvēlēšanu programmu, tad (un nepolitiķim tas tā pienāktos) šīs programmas Trampam praktiski nav. Kandidāta oficiālās vietnes sadaļā «Uzskati» ilgu laiku gozējās tikai viens punkts - par migrācijas reformu. Publiski uzstājoties, Tramps nepārtraukti akcentē, ka valsts pārstājusi uzvarēt, bet viņš atnāks un klusējot visu salabos - un pie velna detaļas.

«Atgriezt Amerikai tās dižumu»

Visa Trampa kampaņa uzbūvēta ap miljardiera profesionālajām kvalitātēm - viņš savā aģitācijā manipulē ar veiksmīga biznesmeņa paštēlu. Pirmkārt, viņš pretojas korporāciju un oligarhijas ietekmei. Otrkārt, viņš vienlaicīgi ir gan protesta, gan sapņa kandidāts.

Tramps konkrētus realizēšanas un likumprojektu mehānisma jautājumus vispār ignorē; viņš neiedziļinās, kā tieši tiks īstenoti viņa grandiozie plāni. Ideālisms izrādās svarīgāks par reālpolitiku - iespējams, tāpēc, ka vēlētājiem cerību uz reālo politiku gandrīz nav palicis.

Šķiet, Tramps nav uzklupis vienīgi Romas pāvestam Franciskam, kuru nodēvēja par «labu puisi».

Ir tikai viena lieta, kurai viņš tic, - kapitālisms. Tāpēc viņš apsolījis ievēlēšanas gadījumā kļūt par «prezidentu, kura laikā tiks radīts visvairāk darbavietu»: tieši tā iespējams «Amerikai atgriezt tās dižumu».

Šis ir galvenais Trampa kampaņas lozungs (Ronalds Reigans 1980. gadā sludināja to pašu), kas patīk daudziem vēlētājiem - viņi noguruši no ilgstošās iziešanas no Lielās Recesijas un neefektīvās politikas. Miljardieris nenogurdams atgādina, ka guvis lielus panākumus biznesā un apsola tādus pašus panākumus visai valstij - protams, viņa vadībā.

Viņš aizrautīgi spēlē lomu «absolūts jaunienācējs politikā» un pat iemanījies nepārspēlēt. Pēdējos gados par viņa frizūru (runā, ka «viņam uz galvas uzlīdis kāds dzīvnieks un pēc tam tur nomiris») nav smējies tikai slinkais - tomēr, šķiet, pat tas vairojis viņa popularitāti. Kā talantīgs šovmenis, kas smēlies pieredzi paša realitātes TV programmās, viņš prot izpelnīties publikas aplausus un iekarot lielu daļu ētera laika galveno TV kanālu ziņu izlaidumos un analītiskajās programmās.

Protams, Trampu viegli nodēvēt par šarlatānu. Taču pārāk daudz amerikāņu uzskata, ka šābrīža politiskais process ir viena vienīga šmaukšanās. Tramps vismaz ir amizants šarlatāns, tāpēc daži vēlētāji domā: «Ja jau politiķi vienalga visus piemānīs, tad viņiem vajag atmaksāt ar to pašu, nobalsojot par smieklīgu kandidātu.»