“Ja es domātu, kā būtu, ja būtu, man nekā nebūtu... Vajag skaidri definēt, ko vēlies. Arī attiecībās. Ja gribi būt laimīgs, tad noformulē – kas ir tava laime?” atklāj Miks Ozoliņš, kura filmu “Es gribu tavu meiču” jau no šodienas redzēsim kinoteātros.
Ar kādu kaismīgu degsmi viņš runā par savu filmu, ar tikpat vīrišķīgu atturību – par mīļoto sievieti Agnesi Zeltiņu. Sarunas sākumā Miks liekas mazliet saspringts, lai gan tas ir mānīgi – drīzāk ļoti koncentrējies, stāstot par noslēpumaino pēcgaršu pēc filmas “The Secret” un izmaiņām dzīvē, kas sekoja pēc tam. Kad Miks to stāsta, viņam uz rokām pat spalvas saceļas. Viņa sirds un prāts beidzot dzīvojot rokrokā.
Kamēr citi dzīvo krīzes ēnā, tu esi uztaisījis filmu. Vai tas liecina par tavu aktīvo un optimistisko raksturu? Es aizbēgu pašā krīzes sākumā uz Ameriku. Viss tā brīnumaini salikās. Kopš pagājušā gada aprīļa sāku dzīvē praktizēt filmas “The Secret” noslēpumus un pievilkt tieši to, kas man vajadzīgs, nevis gausties par to, kā nav. Uzrakstīju uz vairākām lapām, kas ar mani noticis pēdējos gados un par ko esmu pateicīgs. To izlasot, manī radās harmonija, jo, izrādās, fantastiskas lietas ir notikušas. Izveidoju savu dārgumu karti, visionboard, vidū piespraudu savu smaidīgo seju un apkārt aplīmēju visu, ko vēlos, lai manas vēlmes sakristu ar prātu un sirdi. Interesanti, ka mūsu prāts ar sirdi parasti sakrīt brīžos, kad ir bailes, bet ikdienā domājam vai nu ar vienu, vai otru. Kopš mirkļa, kad savas sajūtas sāku likt uz visionboard, ir notikušas daudzas brīnumainas lietas. Man bija pielīmēta Losandželosas bilde... Vienmēr esmu tur gribējis taisīt kino, vien nezināju, ka tur tiks filmēta jau mana pirmā filma. Pagājušā gada maijā “MTV” laiks manā dzīvē bija beidzies. Kopā ar Agnesi un labāko draugu Kasparu aizbraucu uz Ņujorku, sēdējām restorānā kādā no debesskrāpjiem, un es sajutu vilkmi uz Ameriku. Atgriežoties Latvijā, savilku plusus un mīnusus filmēšanai Latvijā un Amerikā. Vairāk plusiņu sliecās uz Ameriku... Kāpēc ne? Vēl – es uzrakstīju, ka vēlos, lai manā pirmajā filmā būtu vismaz viens pazīstams amerikāņu aktieris. Beigās filmējās pat divi.
Izklausās, ka tavā dzīvē “The Secret” ir milzīgs pagrieziena punkts. (Piekrītoši māj ar galvu.) Tas nav nekas tāds, kas mani lauztu. Arī pirms tam biju pozitīvs puisis, taču sāku saprast un redzēt likumsakarības. Zinu, ka daudzi tam netic, domā, ka tas ir “fufelis”. Mums ilgu laiku filmai bija potenciālais investors, turīgs uzņēmējs, kuram vajadzēja atrast partneri, bet nekādi neizdevās. Izveidoju biznesa plānu, taču visu laiku koncentrējos uz to, ka nav naudas, nav otra partnera. Es vēl nezināju, ka patiesībā pievelku visu negatīvo. Tur jau slēpjas “The Secret” būtība – ir jāmaina domāšana, jāpārslēdzas uz to, ka nevis nav partnera, bet svarīgi atrast sevī sajūtu, ka man jau viss ir! Mūsu potenciālais investors pagājušā gada jūlijā saprata, ka Latvijā būs krīze, ka viņa bizness ir apdraudēts. Viņš aizvien vairāk attālinājās no mums un beigās izstājās. Pēdējā brīdī viņš ieteica sazināties ar uzņēmēju Viesturu Tamužu. Uz tikšanos ar viņu abi ar Agnesi aizgājām ģērbušies melnā, kā uz bērēm, bet viņš atzina – būtu jūs atnākuši mēnesi, divus ātrāk... Atceros – mēs ar Agnesi sēžam ofisā, un no mums burtiski izpūšas pēdējais gaiss. Pirmais investors bija izstājies, bet pie otrā bijām atnākuši par vēlu. Palikām ar biļetēm kabatā, vien gatavi uztaisīt filmu par savu – daudz, daudz, daudz mazāku – naudu, un tā jau būtu bijusi pavisam cita filma. Pēc divām nedēļām – 31. augustā – mums bija jālido uz Ameriku. Nolēmām, ka to darīsim tik un tā. Uztaisījām atvadu ballīti, un bijām izlēmuši – filma būs! Visumā bijām palaiduši sajūtu, ka mēs to darām, jau meklēju aktierus, filmēšanas grupu... Atsaucās vairāki kastinga direktori, varēju izvēlēties.Vēl Rīgā esot, filmēties piekrita amerikāņu aktieris Loklins Muro. Atradām mazu dzīvoklīti Losandželosā, kur dzīvot. Vēlāk tas izrādījās maza aliņa, kur pat gaisma neiespīd. Trīs dienas pirms izlidošanas, joprojām turpināju zvanīt Viesturam, bet viņš bija aizņemts un necēla klausuli... Divas dienas pirms izlidošanas ar finansēm izpalīdzēt piekrita citi cilvēki... Vēl aizsūtīju pēdējo īsziņu Viesturam, un viņš jautāja – kad jūs braucat prom? Parīt! Atnāciet rītdien uz tikšanos! 24 stundas pirms lidošanas mēs tikāmies. Man pat spalvas uz rokām saceļas, kad to stāstu... Un viņš teica: “Šī pozitīvisma dēļ mēs arī sēžam pie viena galda!” Parakstījām līgumu, un piepildījās viss, kas bija manā “The Secret” mapītē.
Tas nozīmē, ka ideju vajag palaist izplatījumā, jo tad viss piepildās! Idejas nedrīkst buksēt. Ir jāparāda augstākiem spēkiem, ka tu jau dari, tu taisīsi filmu, neskatoties ne uz ko. Un nav jādomā, kā tu pie tā tiksi, vajag redzēt rezultātu, un ceļā parādās jauni pavērsieni. Mēs aizbraucām uz Losandželosu, un pēkšņi nākamo mēnešu laikā piepildījās tik daudz kas! Atkal skatos uz savu vizuālo karti – man bija izgriezts skats, kuru gribu redzēt. Noīrējām otro dzīvokli, stāvu uz jumta, skatos – tas taču ir tieši tas pats skats, ko esmu izgriezis! Pirms filmēšanas izgāju intensīvos scenāristu kursus “New York Film Academy”. Holivudā pat pirms filmēšanas tiek pārrakstīti un uzlaboti scenāriji. Skatos – blakusmājā “Warner Brother” logo – hm, arī tas man kartē uzlīmēts, cerēju, ka varbūt savu otro filmu taisīšu tur. Pēc filmēšanas beigām mans producents Ričards Mirišs jautā – tu esi sācis filmu montēt? Nē, man vēl jānokārto grāmatvedības jautājumi. Viņš saka – nav ko buksēt, sarunāšu, ka montēsim “Warner Brother” studijā. Tie ceļi ir neizdibināmi, kā viss pavēršas.
Jau pirms daudziem gadiem tu visās intervijās paziņoji, ka tavs lielākais sapnis ir taisīt kino. Nu tavs sapnis ir piepildījies. Vai tajos sapņos bija arī Agnese? Savulaik, kad vēl tikai sapņoju par kino, man galvā bija idejas – ne Agnese, ne citi konkrēti aktieri. Kad iepazinos ar Agnesi, teicu, ka gribētu viņu iesaistīt savā projektā. (Pauze.) Nezinu, vai vajag to sīkāk stāstīt, jo mēs tādas lietas paturam pie sevis. Varu pateikt tikai to – man vismaz bija iemesls randiņam, lai satiktos un parunātos par kino un manu projektu. Filmai ir nosaukums “Es gribu tavu meiču”. Tu arī dzīvē ej ar piegājienu “es gribu”, nevis “kā būtu, ja būtu”? Protams, mēs taču par “The Secret” runājam! Ja es domātu, kā būtu, ja būtu, man nekā nebūtu... Vajag skaidri definēt, ko tu vēlies. Arī attiecībās. Ja gribi būt laimīgs, tev jādefinē, kas ir tava laime attiecībās, kas tev vajadzīgs ikdienā. Ja gribi kādu lietu, sakoncentrējies uz to un tev būs! Arī par naudu... Tieši par naudu! Kad prasa – cik tev vajag naudas? Daudz! Tūkstoti vai miljonu? Cik tu gribi nopelnīt šomēnes? Cik naudas tev vajag, lai tu justos labi? Izdomā, kāda summa tev nepieciešama, un tev radīsies izdevība to iegūt. Runājot par filmu, tās nosaukums uzreiz parāda konfliktu. Runāsim lakoniski! Džeki parasti sēž un saka – es gribu to meiču. Filmā viņš atklāti saka – es gribu tavu meiču... Manai mammai un Agneses mammai gan nešķiet, ka tas ir labs nosaukums – viņām liekas, ka tas ir vulgāri, noplicina ideju. Taču es varu pierādīt, ka daudzas filmas Amerikā “neaiziet” tikai tādēļ, ka nav skaidri noformulēts, par ko būs filma. Šī filma ir pietiekami intīms stāsts – par attiecību pārbaudījumu, par to, cik viegli ir nodot. Stāsts ir par to, kā šis pāris cīnās ar kārdinājumiem. Tā ir viegla komēdija, katru dienu pie monitora smējos. Tā nav “sit un purkšķini” komēdija. Producents saka – melnā komēdija. Es varētu teikt, ka tā ir dramēdija – drāmas un komēdijas apvienojums. Varēs arī asaru nobirdināt. Pats esi apmierināts ar filmas rezultātu? Jā! Zinu, ka šobrīd ar to budžetu un laiku izdarīju labāko, ko varēju, esmu ļoti apmierināts. Zinu, ka esmu uztaisījis labu filmu. Tā ir ļoti kvalitatīva, investors ir priecīgs par padarīto. Agnese ir ļoti labi nospēlējusi. Man ar viņu bija labi strādāt, es mīlu strādāt ar aktieriem. Pirmajā filmēšanas dienā visiem pateicu – tā ir mana filma debija. Taisīsim kvalitatīvu filmu, taču mums tā jāuzfilmē ziepju operas ātrumā – desmit dienās. Man ir četru gadu pieredze televīzijā, un esmu iemācījies strādāt ātri. Man liekas, ja es kā režisors esmu mierīgs, tad neviens cits neatļaujas sprēgāt.
Aizraujoši atklātās un sirsnīgās intervijas turpinājumu lasi žurnāla "UNA" oktobra numurā!
