Roņu sala ar savu dzīvesveidu un harmoniju (9)

Tur mitinās arī stirnas, lapsas, pelēkās žurkas, mājas peles, svītrainie krupji, zalkši. Atbilstoši salas nosaukumam jūrā mīt plankumainie un pelēkie roņi, taču Roņu salā neizdosies sastapt ne zaķus, ne vāveres, ne kurmjus, ne arī indīgas čūskas. Pēdējo gadu nostāsti par latviešu lāča viesošanos salā ir miglā tīti, tāpēc šodien Mājā neliels ieskats, kā sala radusies un kas tajā notiek.

Roņu salas vārds rakstos pirmoreiz minēts 1341. gadā, kad Kurzemes bīskaps Johanness izdeva rīkojumu. Tas noteica, ka cilvēki, kuri dzīvo Roņu salā un runā zviedriski, var dzīvot un pārvaldīt savu īpašumu pēc zviedru likumiem. Arheoloģiskie pētījumi vēsta, ka sala bijusi apdzīvota jau aptuveni 5200 gadus pirms mūsu ēras.

Nedaudz cilvēku

Pirms pāris gadiem veiktajā tautas skaitīšanā Roņu salā bija 26 saimniecības un tajās dzīvoja 57 cilvēki, to skaitā 18 bērni. Interesanti, ka 65 procenti iedzīvotāju salā strādā algotu darbu. Darbavietas ir interesantas – meteostacija, robežsardze, osta, lidosta, elektrostacija, pašvaldība, skola, bērnudārzs, ģimenes ārsta prakses vieta, mežniecība, muzejs, bibliotēka, interneta punkts, mehāniskās darbnīcas. Ir divi privātveikali, piecas saimniecības uzņem tūristus, četras nodarbojas ar lauksaimniecību.

Kaut arī salā ir gan lidosta, gan osta, tomēr tas nenozīmē, ka no lidostas katru dienu notiek reisi uz tuvējām pilsētām un ostā ienāk lielizmēra kruīza kuģi. Gluži pretēji – lidostā lidlauka vietā nav asfalta, bet tur ir zaļa pļava. Tajā var nosēsties nelielas ietilpības lidmašīnas. Savulaik kāds vācietis ar draudzeni mēģinājis ar divvietīgo lidaparātu piezemēties Roņu salā, taču neveiksmīgi ietriecās vietējos bērzos, un salūzuši lidaparāta spārni tur mētājas joprojām.

Salas iedzīvotāji nodarbojas ar šķirnes liellopu, arī ar aitu audzēšanu. Saražoto pienu izmanto turpat uz vietas, gatavojot sviestu, krējumu, sieru un biezpienu.

Lai gan Roņu salā nemīt profesionāli zvejnieki, jūrā dodas apmēram desmit cilvēki, kuri krastā galvenokārt pārved butes, lašus, sīgas, reņģes un zušus. No salas 1154 hektāriem zemes privātīpašumā ir 747 hektāri aramzemes, 227 hektāri pļavu un 291 ha mežu. 60 procentu salas zemes atdota atpakaļ zviedru pēctečiem, 10 procenti pieder igauņiem, bet atlikusī trešdaļa ir valsts pārziņā.

Vecā baznīca

17. gadsimtā celtā Roņu salas baznīca ir viena no vecākajām Igaunijas kultūras celtnēm. Koka baznīcā īpašs ir viss, sākot no altāra un beidzot ar nedaudz ieslīpajiem soliņiem. Tā kanceles jumtiņš veidots izliekta kupola formā ar pīnijas čiekuru, bet zem jumtiņa atrodas reljefi grebts saules tēls.

Acīm redzama ir vēsturiskā atšķirība starp labajā pusē un kreisajā pusē izvietotajiem soliem. Vīriešiem domātie solu gala dēļi rotāti ar grebumiem (tur lasāmi dažādi vārdi) un papildināti ar grezniem trijstūra frontoniem. Sievietēm un bērniem paredzētie soli ziemeļu pusē novietoti ciešāk, tie ir šauri un zemi, taču vienkārši un ar izteiksmīgu siluetu.

Baznīcas rietumu daļa veidota ar priekšnamu un ar torni virs tā. Tās rietumu fasādi grezno kāda salas tuvumā bojā gājuša burinieka borta dekors ar senu motīvu. Iespējams, ka uz fasādes atradās arī sešas viduslaiku koka skulptūras, kuras līdz 1774. gadam stāvēja uz altāra, bet kopš 1892. gada glabājas Rīgā, Latvijas Nacionālais Vēstures muzejā.

Par koka baznīcu vismaz 200 gadus vecāks ir kristāmais trauks, kā arī baznīcas zvans ar jūrasbraucēju aizbildņa Svētā Nikolaja figūriņu. Vecās baznīcas zvans liets 1899. gadā Rīgā.

Jaunā baznīca

Vecajai baznīcai blakus atrodas jaunā baznīca, kuru sāka būvēt 1907. gadā. Tā bija nepieciešama, jo vecā nav patikusi vienam no mācītājiem. Lai gan arhīvā saglabātajā apstiprinātajā projektā redzama tagadējai baznīcai pamatplānā līdzīga baļķu ēka ar sānu portālu, bet bez ģērbkambara, tomēr jauno baznīcu uzcēla no akmens. Laukakmeņus rūpīgi atlasīja un kala uz vietas, vienīgi stūru akmeņi esot atvesti no Zviedrijas, jau apdarināti.

Lai gan jaunā baznīca izskatās glīta un sakopta, vaboles ir nopietni bojājušas celtnes visas koka daļas, ieskaitot nesošās sijas. Ar Pieminekļu aizsardzības organizācijas spēkiem ir savesta kārtībā torņa smaile, kas bija avārijas stāvoklī, taču baznīcas ātram un pilnīgam remontam trūkst līdzekļu.

Dievkalpojumi Roņu salas jaunajā baznīcā notiek katru dienu pulksten astoņos no rīta un svētdienās pusdienlaikā.

Latviešu lācis kultūras centrā

Roņu salas muzejs dibināts 1990. gadā. Astoņus gadus vēlāk atklāja pirmo ekspozīciju. Tur aplūkojami aptuveni 300 darbarīki un sadzīves priekšmeti, kurus kādreiz lietojuši salas iemītnieki. Priekšstatu par salas vēsturi un dabu sniedz 12 planšetes ar fotoattēliem un tekstu. Unikālākie eksponāti ir astoņus tūkstošus gadu vecs roņu mednieku no kvarca darināts darbarīks, vecās koka baznīcas vējrādis ar pūķa galvu un zviedru gatavotais roņu medību ierocis.

Šogad aprīlī no Latvijas uz Roņu salu pārcēlās akciju sabiedrības Laima ražotais šokolādes lācis, kas tagad tur tiek turēts goda vietā un gaida sava derīguma termiņa beigas. Ražotāji tam devuši vēl pusotru gadu. Nākamā gada nogalē būs zināms, ko uz salas mītošie igauņi nolems darīt ar latviešu šokolāci.

Augustā Roņu salā iecerēts vērienīgs jahtu festivāls. Pēc Roņu salas ostas kapteiņa Prīta Kapstas teiktā, apmēram 3000 jahtu šovasar būs salā, tāpēc ir vērts plānot nelielu ģimenes braucienu uz šo salu un doties apskatīt teritoriju, kas varēja būt arī Latvijas īpašums.

***

DER ZINĀT

Kā nokļūt Roņu salā?

Lai nokļūtu Roņu salā, jāmēro jūras ceļš. Tā atrodas apmēram 37 kilometrus no Kolkas, 41 kilometru no Rojas vai 70 kilometrus no Engures. Braucot ar divpadsmitvietīgo kuģīti Lasis no Rojas, būs nepieciešamas trīs stundas vienā virzienā. Maksa par braucienu vienam pasažierim turp un atpakaļ ir 25 lati. Bērniem līdz 12 gadu vecumam par braucienu jāmaksā 12,50 lati