Jūsu gleznu kolekcija, ko skatīju internetā, pārsteidz. Vienalga, kādā stilā gleznotas, kompozīcijas atklāj pamatīgu akadēmisko skolu.

– Man nav bijusi vēlēšanās glezniecību saistīt ar karjeru. Vienkārši kopš mazotnes nodarbojos ar mākslu, kas šajā dzīvē man patīk visvairāk. Mākslas akadēmiju tā arī nepabeidzu, jo tiku vainots disidentiskās darbībās. Politisku motīvu dēļ no augstskolas man lika aiziet. Turpināju sevi profesionāli attīstīt man pieejamos veidos. Mācījos pazīstamu Rīgas mākslinieku Vitālija Karkunova un Ābrama Bikova studijās. Pirmo izstādi ar domubiedriem Rašidu Aliperovu un Goču Huckivadzi 1987. gadā organizējām toreizējā Dzelzceļnieku namā. Rašids ir ļoti veicinājis manu izaugsmi, viņš ir spilgts mākslinieks un neordināra personība. Pašlaik Rašids dzīvo Indijā, bet Goča joprojām veiksmīgi darbojas Rīgā. Mūsu izstāde izraisīja lielu publikas interesi. Es brīnījos, ka manus darbus cilvēki pirka. Šajā periodā aizrāvos ar reālismu.

Man vislabāk patīk jūsu sirreālistiskās kompozīcijas. Tām piemīt visas pazīmes, lai autoru iekļautu lielisku meistaru kategorijā.

– Netiecos radīt noteiktu individuālu glezniecības stilu un cenšos nepieķerties nevienam mākslas virzienam. Pēdējā laikā vairāk pievēršos abstrakcijām, bet šīs vasaras plenērā sapratu, ka ir jāatgriežas pie saknēm un intensīvāk jānododas dabas studijām. Bez tās neviens nopietns mākslinieks nav izveidojies. Pateicoties mākslai, esmu atradis esības augstākus metafiziskus slāņus ārpus sadzīves. Savā ziņā māksla ir reliģija.

Kādas ir jūsu attiecības ar reliģiju? Tēvs Nikolajs, Bauskas Svētā Georgija pareizticīgo baznīcas priesteris, man stāstīja, ka esat piedalījies sakrālo priekšmetu atjaunošanā.

– Deviņdesmitajos gados pieņēmu pareizticību pēc savas dzimtas tradīcijām. Man šķiet, ka attieksmē pret tradīcijām ir labāk būt konservatīvam. Esmu saglabājis izvēles brīvību intelektuālo interešu jomā, jo turpinu aizrauties ar dažādām filozofijas skolām, teorijām, nesaskatot nekādas pretrunas ar kristietību. Ticība taču paliek sirdī, bet filozofija ir brīnišķīgs domāšanas veicināšanas un jaunu ideju radīšanas instruments. Līdzīga ietekme ir labai literatūrai.

Pavasarī tēvs Nikolajs mani palūdza atjaunot «Kristus kapu». Tas ir telpisks veidojums, simbols, ko pareizticīgie nes Lieldienu procesijā. Vēlāk priesteris piedāvāja re­staurēt ikonu «Erceņģelis Gabriēls». Šādam darbam neķertos klāt, ja tā būtu sena un ļoti vērtīga svētglezna, jo neesmu mācīts restaurators, kurš skrupulozi pārzina tehnoloģijas. Taču erceņģelis bija gleznots 19. gadsimta otrās puses klasicisma tradīcijās. Sapratu, ka man pietiks iemaņu un pieredzes, lai ikonu atjaunotu. Darbs man sniedza negaidīti daudz profesionāla un emocionāla gandarījuma. Mans dabīgais stāvoklis ir daiļrade. Ja mēģinu pievērsties kaut kam citam, bez redzama iemesla viss mainās uz slikto pusi.

Vai tas nozīmē, ka gleznojat no rīta līdz vakaram?

– Nekādā ziņā! Jāglezno ir tad, kad atnāk īstā izjūta, ko var nojaust ar sirdi. Ir bezjēdzīgi iedomāties – lūk, apsēdīšos un radīšu kādu skaistu mākslas darbu! Iespējams, tāpēc man nepatīk pasūtījumi. Visriskantākais ir portreta žanrs, jo katrs sevi redz citādi nekā cilvēki no malas. Savienot divas atšķirīgas uztveres māksliniekam ir ārkārtīgi grūti. Neesmu tādu portretu cienītājs, kuru galvenais kritērijs ir līdzība, lai gan apbrīnoju, piemēram, Miervaldi Poli. Viņš glezno fotoreālisma stilā, un viņam tas izdodas.

Man ir citāda nostādne. Es gribu gleznot smaidu, nevis lūpas, skatienu, nevis acis, bet tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Mākslā mani vilina līdz galam nepateiktais – kāds mājiens, nojausma, izjūta, kas spēj paust daudz vairāk nekā filigrāni uzgleznota detaļa. Mana aizraušanās ir dažādu mākslinieku darbu analizēšana, salīdzināšana, ietek­mju un mijiedarbību pētīšana. Gan mākslas albumu reprodukcijās, gan Eiropas muzejos esmu guvis daudz jaunu, noderīgu atklāsmju.

Pastāstiet par sadarbību ar Vīnes mākslas galerijām!

– Esmu daudz ceļojis, bet Austrijā un Vācijā arī ilgāku laiku mitinājies. Braucieni bija saistīti ar dažādām mākslas aktivitātēm, arī manu darbu izstādēm. Vīnē iepazinos ar Hubertu fon Hoferu, kurš iepretim Vīnes operai īrē telpas savai māk­slas galerijai. Tagad esam kļuvuši ļoti labi draugi. Esmu šīs galerijas pastāvīgais autors, uzaicināts nākamgad šajā galerijā sarīkot personālizstādi. Vīne ir mana pilsēta. Muzejos un galerijās pētīt mākslas darbus ir neizsakāma bauda. Huberts bija atbraucis ciemos uz Latviju un kādu laiciņu dzīvoja Iecavā. Viņam iepatikās.

Kādu motīvu vadīts, nolēmāt pārcelties no Rīgas uz Iecavu? Galvaspilsētā taču ir nesalīdzināmi intensīvāka mākslas dzīve.

– Ārējiem faktoriem nav izšķirīgas nozīmes. Intensitāti uztur cilvēks pats. Tā veidojas no prāta un dvēseles vibrācijām. Pirms trim gadiem man saasinājās veselības problēmas. Pārlieku mitrais Rīgas gaiss izrādījās nopietns faktors, lai domātu par dzīvesvietas maiņu. Ģimenē pieņēmām lēmumu, ka citu mājokli meklēsim 50 kilometru rādiusā no Rīgas. Jūrmalas gaiss man arī bija nevēlams, tādēļ atlika iekšzeme. Paņēmu karti un sāku pētīt apdzīvotās vietas. Nez kāpēc fiksēju nosaukumu «Iecava». Abi ar sievu aizbraucām palūkoties un sapratām, ka tā ir brīnišķīga vieta. Nopirkām dzīvokli un ātri vien iejutāmies.

Ar pilnīgu pārliecību tagad varu apgalvot, ka Rīga nav visa Latvija. Dzīves rosība ir visur, tikai atšķirīga. Man nepiemīt tieksme nepārtraukti kontaktēties ar cilvēkiem, tādēļ ne mirkli neizjūtu saskarsmes trūkumu. Iecavā mums jau ir draugi, taču vislielāko gandarījumu izjūtu par iespēju iegūt domubiedrus Bauskā. Iepazīšanās ar salona «Meistars Gothards» darbiniecēm un šīs vasaras plenēra dalībniekiem Bauskā man bija nozīmīgs pavērsiens. Es atradu līdzīgi domājošu, radošu cilvēku sabiedrību.

PERSONAS KARTĪTE Igors Ļeontjevs

Absolvējis Rīgas J. Rozentāla Mākslas vidusskolu, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā glezniecību.

Darbu pastāvīga ekspozīcija ir aplūkojama Rīgas galerijā «Antonija». Sadarbojas ar mākslas galerijām Vīnē, uztur radošus sakarus ar vairāku valstu māksliniekiem.

Strādā reālisma, abstrakcionisma un sirreālisma stilā. (Abstrakcionisms jeb bezpriekšmetiskā glezniecība ir 20. gadsimta māk­slas virziens. Arī sirreālisms jeb augstākais reālisms ir radies pagājušajā gadsimtā. Sirreālisti tiecas atainot cilvēka zemapziņas procesus, piemēram, sapņus un vīzijas). Šogad pirmo reizi piedalījies plenērā «Bauskas vasara».

Nesen sācis vadīt nodarbības salona «Meistars Gothards» amatieru gleznošanas studijā.

Ļeontjevu ģimene dzīvo Iecavā.