Kāpēc nākamajā pavasarī pēc pārziemošanas roze pārvēršas par mežoni, kas nezied? Es par rozēm ļoti rūpējos — mēsloju ar rožu mēslojumu, sedzu ar egļu zariem. Aizpagājušajā ziemā izsala daudz rožu — pašas skaistākās. Pavasarī apgriezu, dažas atjaunojās, dažas ne. Kāpēc? Vai vecās rozes vairs nav atjaunojamas?
Ruta Smiltenē
Ja bojā aiziet uzpotētā daļa (šķirne), bet potcelms saglabājas, tas dzen jaunos dzinumus un izaug meženis, bet, ja arī potcelms pagalam, tad stādā vairs nav nekādas dzīvības.
Rundāles pils muzeja vecākā speciāliste, rožu dārza saimniece Dainuvīte Brūvere uzsver, ka pats svarīgākais ir rozes pareizi iestādīt. Sekla stādīšana ir pirmā kļūda, ko audzētāji pieļauj. Vācijā un citur Rietumeiropā rozes var stādīt, potējuma vietu atstājot līdz ar augsnes virskārtu. Daudzas puķkopības grāmatas ir tulkotas no vācu valodas, un mēs nekritiski pārņemam šo pieredzi, lai gan mūsu ziemas ir daudz bargākas. Latvijā ir jāstāda dziļāk. Rundālē zema auguma rozes stāda tā, lai potējuma vieta būtu 5 cm dziļi, bet krūmrozes un vīteņrozes — līdz 8 cm dziļi augsnē. Dziļāk nav ieteicams, jo potcelma (mežeņa) sakņu sistēmai arī jāattīstās.
Panākumu noslēpums ir arī labi sastrādāta augsne. Atkarībā no šķirnes stādāmo bedri rok 80 cm–1 m dziļu un 50–80 cm platu. Ja stāda vairākas rozes, rok tranšeju. Tās apakšā drenāžai ieber 15 cm grants slāni. Bedri piepilda ar labu, auglīgu augsni, piejauc kūdru un auglīgu māla zemi. Jau pirmajā gadā roze laiž saknes līdz 80 cm dziļumam, un tieši tur (nevis augsnes virskārtā) uzņem ūdeni un barības vielas. Tāpēc arī jālaista pamatīgi — vienreiz nedēļā, taču piecus spaiņus ūdens uz stādu! Kad augsne kārtīgi salaistīta, tās virskārtā ierušina minerālmēslojumu. Zemi ap stādu irdina 5–8 cm dziļumā (līdz potējuma vietai).
Otra kļūda, kas apdraud rozes dzīvību, ir nepareiza mēslošana. Kaut gan laukos kūtsmēsli nav deficīts, Dainuvīte Brūvere neiesaka tos lietot, jo tie patīk sliekām, bet, kur daudz slieku, tur uzrodas kurmji, kas spēj iznīcināt daudz ko. Arī pārbarotas rozes slikti ziemo. Tādēļ slāpekli dod tikai vasaras sākumā, līdz 1. jūlijam, lai dzinumi spētu pārkoksnēties un kļūtu salizturīgi.
Pirmajā stādīšanas gadā rozes nedrīkst pārbarot! Ieteicams tās turēt pusbadā. Pārmērīgi dāsni laistītām un mēslotām saknes nemeklē barību dziļāk, sakņu sistēma neattīstās. Ja rozi nedaudz paspīdzina, tā spiesta meklēt ūdeni un barību, un izveido spēcīgu sakņu sistēmu. Pirmajā gadā badinātai rozei nebūs spēcīgu dzinumu, taču tā pārziemos.
Trešā kļūda ir pārāk agra piesegšana. To vajadzētu darīt tikai tad, kad ir sasalusi augsnes virskārta. Kā zināms pēc pieredzes, lielākoties stādi aiziet bojā izsušanas, nevis izsalšanas dēļ. Katram stādam uzber spaini kūdras un piesedz ar egļu zariem, kas atbaida peles un žurkas. Skujās aizķeras arī pirmais sniegs, veidojot papildu siltumizolāciju. Taču, ja piesegumu liek uz nesasalušas zemes, tas neļauj augsnei sasalt. Roze nevar mierīgi aiziet ziemas miegā, tā sūt. Un pavasarī stāds ir melns!
Krūmrozēm un vīteņrozēm (atšķirībā no zema auguma rozēm) ziedpumpuri veidojas uz pagājušā gada dzinumiem, tāpēc tos neapgriež, bet tikai saīsina, pieliec pie zemes un apsedz. Var izmantot koka kastes vai polietilēna plēvi, taču stūri jāatstāj vaļā ventilācijai.