Pikuči uz sejas

Šķiet, latviskais individuālisms uz atašāniešiem neattiecas, jo atpūtas iespēju plašais klāsts un viena pagasta dažādu saimniecību lieliskā sadarbība, citam citu uzteicot un iesakot doties pie kaimiņa, ir labākais tūrisma kooperācijas paraugs Jēkabpils rajonā un viens no labākajiem Latvijā – pārliecināti smaida Jēkabpils tūrisma informācijas centra vadītāja Rasma Draška. Tūrisms tikai Atašienes pagasta robežās vien ir tik daudzpusīgs, ka tur sev interešu objektu vai nodarbi atradīs gan mazs ķipars, gan mamma, tētis un vectētiņš, gan makšķernieks vai romantisks dabas bērns, gan vēsturisku ekskursu vai tehnikas cienītājs, gan mākslas vai folkloras baudītājs.

Ceļotāju labi iesildīts ceļš ved uz nomaļām keramiķes Inetas Dzirkales mājām Zaļbirzēm, kur arī virpa gandrīz vienmēr silta. Podu meistare apbur ar sirsnīgu vienkāršību, rāda un stāsta, kā no māla pikuča uz virpas izaug pēc zemes valgmes smaržojošs brīnums un ko var izveidot arī pēc un bez virpošanas. To, kas ir savirpots un izveidots, var maisiņā dabūt līdzi uz mājām, ko var turpināt veidot vai žāvēt. Zaļbirzēs vasarā lielākoties ciemojas ģimenes, bet pavasaros un rudeņos – skolēnu grupas. Kad vērotāji pirmo reizi redz, kā uz virpas māla pika sāk augt par trauku un ceļas augšup, atskan kā sporta sacensībās neviltots – o - o - o! "Tas ir pārsteiguma pilns moments visiem, un cilvēks atveras savādāk," stāsta Ineta, kura tūristus uzņem jau piekto gadu. Atraktīvās franču jaunietes tas rosinājis šlikeri jeb šķidro mālu, kas virpojot krājas uz rokām, tūlīt nemazgāt nost, ziest uz sejas un fotografēties, kas izraisījis lielu jautrību.

Ar pieri traktorā

Acīs iekrīt mākslinieces sirds, acu un roku veidota latgaliskas lauku sētas vide ar omulīgi tajā izvietojušos daudzveidīgu darbu kolekciju – podiem, svečturiem, dekoriem, svilpavniekiem. Keramiķe mālā iebūrusi dažu neparastāku ideju, piemēram, māla laternas ar māla ķēdēm, mazu bērnu pēdiņu nospiedumus par atmiņu mālā vai Vecās un Jaunās derības atveidā ar jūdu svečturi, ko dedzinot var gaidīt mūžīgo gaismu, un krūku, no kuras iztek mūžīgais avots. "Var gaidīt un nesatikt vai var negaidīt un satikt dziedinošo gaismu, kaut vai ejot uz aku pēc ūdens," darbu komentē autore. Cita tēma – domas par vārdiem keramikas darbos. Inetai māls palīdz prātot un filozofēt. Daudzus darbus papildina teksts. Bet mālaino roku mazgāšanas iekārtu veido divas koka mučeles, kurās paslēpts ūdenskrāns. Zaļbirzēs kā kārtīgā lauku sētā viss ir pa rokai. Darbnīcai blakus māja, kūts un bišu drava, kur saimnieko Inetas tētis, kādēļ vienmēr ir medus, ar ko pildīt traukus. Ir pat savs baltais kaķītis, kurš līdzinās Skalbes pasaku varonim, jo zaudējis acu gaismu. Ineta smejas – kādu dienu nāk pa taciņu ar peli zobos, bet ar pieri ieskrien traktorā.

Zelts un mocīši

Otrs Atašienes atraktīvākais piedāvājums – retro motociklu un senlietu kolekcija, kas nemitīgi papildinās ar jauniem un jauniem eksponātiem. Tās saimnieks Jānis Zalāns priecīgs – Atašiene purvu ieskauta, bet ceļotāji, kuri brauc tai garām, cenšas iegriezties. Vieta brīnišķīga – dzelzceļš, asfalts, ezers, purvs, ogu vietas... Lai gan pats Jānis, alus noslēpumi esot sveši, jo nodarbojoties ar bleķiem. Viņa kolekcijā vispirms iekrīt acīs dažādi 20. gadsimta 20.–30. gadu iekšdedzes dzinēji, kas darbināmi vēl ar petroleju. Divi pat darba kārtībā. Kad iedarbina, tad vērotājiem pielec, ko nozīmē kulšanas talka. Ja vēl ar retro moci pavizina, tad sāk saprast tēvu un vectēvu dzīvi, skaidro saimnieks.

Lai redzētu viņa seno rīku kolekciju, uz Atašieni dodas bijušie frontoviki, kuri karojuši kā vienā, tā otrā pusē par taisnību. Dalās iespaidos un var uzzināt daudz ko jaunu. Dažs braucot foto dēļ vienas vai otras frontes puses militārajā formā vai gāzmaskā. Tas iespējams telpā, ko saimnieks Jānis dēvē par darbnīcu un reizē iesaukšanas jeb aģitpunktu ar standarta komisāru vienā stūrī un ieroču kaudzi otrā stūrī pa ķērienam, jo iesaucot arī ieroči jādod. Mazie tūristi parasti prasa tikai ieročus. Bet, kad saģērbj šineļos ar uzkabi – durkļiem, granātām un bruņucepurēm, ja ar gāzmasku vēl pārskrien metrus 200, tad sāk saprast, ka šautene nav tas galvenais. J. Zalāns prāto – ja būtu vairāk zemes, varētu rakt ierakumus, ļaut meitenēm ar sanitāro somu nestuvēs kādu nest. Izglītojošu mērķu dēļ, lai apmeklētāji sāktu domāt par daudzajiem kariem, kādos mūsu mazā tauta bijusi ierauta. Viņš ievērojis, ka Ļeņinu jaunā paaudze vairs nepazīst, Staļinu jau labāk, bet Hitleru pazīst visi. Citviet darbarīki, piemēram, divroču zāģis Družba divi. Ja ar to vajadzētu izstrādāt kolhoza laika normu –

2,5 kubus uz cilvēku, sajūsmas saucieni noklust. Kolekcijā pat daži slepeni dokumenti.

Dzīvesskola

Dažus interesē tikai zelts un dārglietas, ko dzirdējuši Atašienē esam apslēptu turpat Borhu kapenēs. Smagie metāli neinteresējot. Viņi tic, ka zelts jāmeklē tieši ap Jāņiem, kad tas spīd. Bet izdevīgāk esot iet papardes ziedu meklēt ar kādu dāmu, tur vairāk iespēju kaut ko atrast, smaida Jānis. Tostarp iespējamais skaistuma un gudrības noslēpums meklējams bioloģiskās saimniecības Martaskalns produktos – zāļu tējās, žāvētās garšvielās, augļos un dārzeņos, kas tiek audzēti ar moderni zaļām un dabiski veselīgām vectēvu metodēm. Nupat gaišā kokā uzcirsts Tējas nams ar atpūtas telpu otrajā stāvā, kur ciemiņi varēs ne vien nobaudīt un iegādāties bioloģiskos labumus, bet baudīt arī piena un tējas vannas, medus vai mālu procedūras ķermenim.

Saimniece neliedz arī savu pieredzi, sakot, ka te gaidītas ģimenes, kurām tā var noderēt. Tā uz nozāģēto plūmju celmiem top permakultūra: vispirms zaru, skaidu un malkas atlieku slānis, tad zaļā masa un kūtsmēsli, visbeidzot mauriņa zaļmasa, zemes kārta, un zelta čupa gatava. Pa virsu – puķītes. Pēc diviem gadiem celmu nebūšot, toties būs mēslojums. Mēslošanai Martaskalnā iecienīta arī nātru virca. Kā sagūstīt veselības un auglības noslēpumu, iespēja mācīties citam no cita – savstarpēja dzīvesskola arī sirdsizglītībai.