Jānim Kalmītem – 100

Līdz 26. jūnijam Valmieras novadpētniecības muzejā iespējams iepazīties ar mākslinieka Jāņa Kalmītes un viņa meitas Leldes Kalmītes gleznu izstādi Jānim Kalmītem – 100.

Jānis Kalmīte dzimis 1907. gada 2. martā Kauguru pagasta Vanagos netālu no Valmieras. Mājās, ko viņa tēvs – galdnieks, namdaris un lauksaimnieks – nomāja no grāfa Martena. Līdz mūsu dienām saglabājies nostāsts, ka, ganu gaitās ejot, viņš reiz novērojis, kā toreizējais valmierietis Teodors Ūders mācījis grāfa meitām zīmēšanu un gleznošanu. Redzētais pārtapis sapnī kļūt par mākslinieku.

Turpmākajā dzīvē Jānis Kalmīte savu sapni īstenoja. Pēc Kauguru pamatskolas beigšanas viņš sāka mācības Valmieras komercskolā, kur par zīmēšanas skolotājiem strādāja gleznotājs Aleksandrs Petrovs, kā arī akvarelists Roberts Sniķeris, kurš savā laikā kopā ar Konrādu Ubānu un Romānu Sutu mācījies Penzas mākslas skolā un kam tolaik Valmierā bijusi zīmēšanas studija, ko apmeklējis arī Jānis Kalmīte. Tajā tēlotājas mākslas pamatus apguvis arī Bauņu pagastā dzimušais gleznotājs Jānis Zvirbulis (1905–1964).

Pēc komercskolas absolvēšanas Jānis Kalmīte 1928. gadā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā un 1935. gadā absolvēja Ģederta Eliasa figurālās glezniecības meistarklasi. Pēc tam Jānis Kalmīte strādāja par zīmēšanas skolotāju vairākās Rīgas ģimnāzijās un aktīvi piedalījās tā laika mākslas dzīvē. Gleznotājs kļuva par Mūksalas mākslinieku vienības biedru. Viņa draugi un domubiedri bija Anšlavs Eglītis, Veronika Janelsiņa, Arnolds Nulītis, Kārlis Neilis, iepriekšminētais Jānis Zvirbulis un daži citi mākslinieki.

1944. gadā Jānis Kalmīte nokļuva Vācijā, bet vēlāk emigrēja uz ASV un apmetās uz dzīvi Mineapolisā. Tur viņš nodzīvoja līdz savai nāvei 1996. gadā. Vēl pēc diviem gadiem notika mākslinieka pārbedīšana Valmieras centra kapos. Kā uzsver mākslinieka meita Lelde Kalmīte, "nonākot trimdā, Jāņa Kalmītes Latvijas dabas gleznojumi kļuva par simboliskiem latviešu izmisuma saucieniem pēc zaudētās dzimtenes un izteica sašutumu par latviešiem nodarīto pārestību". Viņš bija viens no populārākajiem latviešu trimdas gleznotājiem.

Jāņa Kalmītes darbi piepilda izstāžu zāles sienas pa perimetru, bet septiņas Leldes Kalmītes gleznas eksponētas zāles centrā. Izstādē aplūkojamas Jāņa Kalmītes gleznotās ainavas, divas klusās dabas (Puķes), daži zīmējumi – ilustrācijas trimdas dzejnieka Valentīna Pelēča grāmatai Rietā (1963) – un daudz dokumentāru liecību par mākslinieka dzīvi un daiļradi.

Gleznās viņa stingrā, gleznieciskā ritmā iekļautā ota atturīgā krāsu gammā ar spožākiem akcentiem visvairāk vēstī par vienu no mūsu tautas darba un dzīves gaitu simboliem – riju. Kā trimdas mākslas žurnālā Latvju māksla (1979., nr. 6.) raksta Arnolds Sildegs, Kalmītes gleznotās rijas ļoti atzinīgi tika vērtētas arī tāpēc, ka skatītāji uztvēra "rijas gleznojumu kā simbolu, pieminekli mūsu senču sūro darba gaitu un darba sviedru godināšanai". Domāju, ka dažas līdz mūsdienām saglabājušās rijas ar savu monumentalitāti, formu tīrību un harmoniju Latvijas laukos atgādina gluži vai senās Ēģiptes piramīdām līdzīgu proporciju brīnumu. Iespējams, no šāda skatu punkta raugoties, var arī tuvāk piekļūt Jāņa Kalmītes gleznoto riju vispārinātās konstrukcijas būtībai. Būtībai, kuras noskaņā blakus "mūsu senču sūro darba gaitu un darba sviedru godināšanai" būtiska vieta ierādīta zināmam misticisma un sentimentalitātes sajaukumam. Ar pārdomāti izvēlētu rijas formas varenības uzsvērumu Latvijas ainavas gleznojumā.

Šo aspektu būtiski akcentē arī lapidāri vienkāršotais un nepārspīlētais gleznošanas paņēmiens ar labi uztveramiem viegli vilktiem otas triepieniem. Vienmērīgi tiek aizpildīti kompozīcijas laukumi, akcentējot riju – un arī citu māju! – konstrukciju pamatelementus un atmetot visu sīko un nenozīmīgo. Tomēr dažkārt māksliniekam patīk arī spēle ar pastozu krāsu plašā krāszieda gammā, kā tas, piemēram, ir gleznā Ainava (1986). Lielākoties Jāņa Kalmītes gleznu krāsziedā dominē pelēcīgais ar prasmīgiem spožāku toņu akcentiem. Tiem ir būtiska nozīme, vizuāli precīzi fiksējot mākslinieka iecerēto noskaņu, ļaujot brīžiem uzburt pilnasinīgu un daudzslāņaini vizuālu rijas simbolu.

Mākslinieka meita Lelde Kalmīte dzimusi 1946. gadā Vācijā. Ar maģistra grādu mākslā viņa beigusi Čikāgas universitāti un pēc tam Minesotas universitātē ieguvusi doktora grādu mākslas pedagoģijā. No 1973. gada gleznotājas darbi eksponēti amerikāņu un latviešu mākslinieku grupu izstādēs; gleznotāja sarīkojusi vairākas personālizstādes. Jāpiebilst, ka 2006. gadā Lelde Kalmīte saņēma Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas balvu mākslā, bet 2007. gadā izdevusi monogrāfiju par tēva dzīvi un daiļradi. To skatītāji var iegādāties Valmieras izstādē. Izstādītajās Leldes Kalmītes gleznās velti meklēt līdzību ar Jāņa Kalmītes darbiem. Tās gleznotas ģeometriskā abstrakcionisma manierē. Par kompozīcijas pamatu tiek lietota līdzsvarota, tonāli liriski izjustu laukumu sadale ģeometriskās formas plaknēs. Šo ģeometrisko laukumu krāszieds ir savstarpēji niansēti saskaņots. Gan krāsas laukumos, gan uzsvērtajā skaidras līnijas akcentēšanā dominē šo kompozīcijas elementu tīrība. Iemīļots paņēmiens kompozīcijā ir centrālā laukuma akcentēšana, to aizpildot ar sižetiski simboliskiem tēliem. Lai glezna uzrunātu skatītāju un ļautu viņam iejusties gleznotājas izjūtās, īpaši tiek piemeklēti to nosaukumi Skatuve, Krītošas zvaigznes, Apziņas slieksnis, Viens gans nomira, kas ļauj skatītājam ieviest zināmu skaidrību prāta rotaļās, domājot par gleznotājas domāšanas ievirzi. Krāsainajā izstādes bukletā gleznotāja raksta: "Manas gleznas atspoguļo vietu, kurā esmu dzīvojusi 40 gadus. Čikāga ir viena no Amerikas lielākajām pilsētām līdzās Amerikas iekšienes jūrai, ko saucam par Mičiganas ezeru. Mani interesē ezera kā milzīga un nevaldāma dabas fenomena pretstats cilvēku radītajai debesskrāpju ainavai. Lietoju vizuālus paņēmienus kā metaforas abstraktām idejām. Piemērām, asas taisnas līnijas liecina par lielu attālumu, kamēr krāsu un gaismas modulācijas atgādina laika paiešanu. Meklēju abstraktu valodu, kas skan līdz cilvēka dziļai zemapziņai."

Simboliska vietas izjūtu vizualizācija reālistiskās un abstraktās kompozīcijās ir būtiskākais šo izstādi vienojošais aspekts. Tas pārsteidz un uzrunā, gan ar uzskatu stabilitāti piesātinātajās Jāņa Kalmītes svešumā gleznotajās Latvijas ainavās ar riju, gan Leldes Kalmītes ar jautājumiem pārbagātajos abstraktos gleznojumos, ļaujot vērtību skalā dominēt stabilitātei, daudzveidībai un kvalitātei.

Uz augšu