Laba ceļojuma atslēga, man šķiet, ir tā, ka tas slikti sākas. Manas izredzes uzlabojās, kad mana trīspadsmitā Kubas apmeklējuma ceturtajā naktī man uzbruka divi jauni vīrieši. Viņi piespieda mani pie pansijas durvīm, paķēra naudasmaku un joza projām ko kājas nes. Es dzinos viņiem pakaļ cauri klusajam pilsētas centram. Pēc pirmā kvartāla es nometu no kājām kurpes, biju zagļus gandrīz panācis, tomēr bija jau par vēlu. Jaunieši uzlēca uz sava bēgšanas transportlīdzekļa: „lidojošā baloža“ – viena no tiem 1,2 miljoniem velosipēdu, ko 20. gadsimta 90. gados Kubā importēja no Ķīnas – lai no fosilā kurināmā pārietu uz videi draudzīgu transportu.

Lidojošais balodis sver vismaz 25 kilogramus, tomēr ceļš veda no kalna lejup, un vīrieši – viens minot pedāļus, bet otrs stāvot aiz viņa uz kāju paliktņiem – ritenim skaļi čīkstot, nozuda nakts melnumā. Tomēr arī pēc nelaimīga sākuma spēkā ir frāze: nākotne Kubā vienmēr ir spoža.

Pasaulē ir viena valsts, kas it kā nejaušības pēc, caur un caur ir zaļa: Kuba. 2006. gadā Pasaules Dabas fonds aprēķināja 150 pasaules valstu attīstības efektivitāti un tādus faktorus kā audzināšana un vidējais dzīves ilgums analizēja saistībā ar tā saucamo ekoloģisko pēdas nospiedumu, tātad resursu patēriņu atkarībā no cilvēku dzīves veida. Valstu attiecību var attēlot ar diagrammas palīdzību. Nabadzīgās, mazattīstītās valstis saspiedušās vienā kvadrantā, kamēr pa diagonāli virs tām paceļas bagātās, pārtikušās nācijas. Viena pati kvadrantā, ar visaugstākajiem izglītības un attīstības rādītājiem pie viszemākā ekoloģiskā pēdas nospieduma, atrodas Kuba. Tas nozīmē, ka tikai šeit sabiedrība attīstās patiešām efektīvi. Vismaz raugoties no statistikas viedokļa.

Jau 20. gadsimta 60. gados Kubas revolucionārā valdība lika uz salas iestādīt 348 miljonus koku. Nacionālā tautas varas asambleja efektīvu un ilgstošu attīstību nostiprināja konstitūcijā un vienu piekto daļu salas noteica par aizsargājamu dabas teritoriju. Salā tika instalēti 15 miljoni enerģiju taupošo spuldžu, bet trīs miljoni ledusskapju, kuri patērēja ļoti daudz enerģijas, nomainīti pret videi draudzīgām sadzīves saldēšanas iekārtām.

Reģionā, kurā ir pārzvejoti jūras krājumi, iznīcināta dabiskā vide un valda visai zemi apkārtējās vides standarti, Kuba veido ievērības cienīgu izņēmumu. No visa Karību jūras reģionā tieši Kubā ir saglabājusies vislielākā bioloģiskā daudzveidība. Apmēram puse Kubas dienvidu piekrastes sastāv no neskartiem mangrovju mežiem. Tās ir visplašākās mangrovju audzes visā apkaimē – un lielākā jauno zivju attīstības vieta. Un arī koraļļu rifi visā apkārtnē nekur nav tik veselīgi kā Kubā.

Mirklīti, pagaidiet: Kuba? Kopš es jau 15 gadus rakstu par salā notiekošo, skaidrojumus par Kubas ekoloģiskajiem sasniegumiem allaž esmu uzklausījis skeptiski – realitāte uz vietas šķita tos atspēkojam. Eiropas dabas aizsardzības organizācijas interneta vietnēs slavēja Kubas vēja saimniecības; man ziemeļu piekrastes pludmales likās piesārņotas ar darvu – nolaistas naftas rūpniecības rezultāts. Kubas pētniecības centra direktors man stāstīja, kā organiskā dārzkopība padara zaļāku Havannu; es laukos redzēju, kā nesaudzīga valsts lauksaimniecība noplicina zemi.

Taču, pat tādam šaubu māktam Kubas apmeklētājam kā man, jāatzīst: Kubas ekonomiskā nekompetence, ambiciozā zaļā politika un neliela deva komunistiskās brutalitātes rezultātā radījušas tādu ekoloģisko ainu, kas drīzāk šķiet atbilstoša 19. gadsimtam. Un tāpēc jautājums rodas arī man: vai Kuba var piedāvāt īstas alternatīvas? Dot padomus par vidi aizsargājošu dzīves veidu – un par to, ka nepieciešamības gadījumā uz viena velosipēda vietas pietiek arī diviem vīriešiem?

Niršanas instruktors, vissliktākais, kādu man nācies sastapt, aizveda mūs uz Kubas rietumu piekrastes ūdeņiem. Viņš bija īsts vēja grābslis, izvairījās no mūsu jautājumiem, drošības instrukcijas vietā izsmēķēja cigareti un par pasauli, kuru mēs sastapsim zem ūdens, īsi noteica: „Par zivīm parunāsim vēlāk.“

Nu bet jūra... ak, jūra! Kubas austrumu piekrastē niršana nav pārāk iespaidīga, tur saskalotā upju sedimenta dēļ. Bet šeit, sausajos rietumos, nelielajā Marija la Gorda kūrortā, pateicoties skaidrajām augšupejošajām straumēm no tuvējās Kaimanu dziļvagas, mūs gaidīja viena no skaistākajām niršanas vietām visā Karību jūrā.

Niršanas instruktors mūs aizveda līdz šaurai spraugai smiltīs, sava veida šļūdoņa plaisai jūras dibenā, un ne vārda neteicis, pazuda tajā. Viņš nira lejup gandrīz vertikāli. Aizas šaurās sienas bija apaugušas ar trīs metrus gariem melno koraļļu zariem – ekstrēmi lēni augošu un ļoti apdraudētu koraļļu sugu. Diemžēl, pateicoties mūsu instruktoram, tagad tā bija briesmās – ja kāds neveiklāks nirējs koraļļu audzes aplauztu.

Šis mūžamežs pats par sevi šķita esam labs arguments Kubas piekoptajai dabas aizsardzības politikai. Pasaulē tirdzniecība ar melnajiem koraļļiem ir ierobežota, jo rifi pie Kaimanu salām un Jukatanas ir izlaupīti. Taču, kad biju atgriezies atpakaļ Havannā, viesnīcai piederošajā dāvanu veikalā Habana Libre ieraudzīju rotaslietu ar melno koralli, kas maksāja tikai vienu ASV dolāru.

Man izdevās izslīdēt no aizas neko nenolaužot. Paslēpusies zem klints, manī noraudzījās tintes zivs. Klints siena bija koraļļu nosēta – dzīvības pilns, neskarts rifs smaragdzaļi zilā paradīzē. Kad mēs atgriezāmies laivā, niršanas instruktors jau stāvēja uz tiltiņa un smēķēja. Par zivīm mēs tā arī neparunājām. Kad pēc pietauvošanās krastā, es jautāju, kā viņu sauc, vīrietis bez komentāriem pagrieza man muguru un aizgāja. Uzņemties atbildību – tas nav kubiešu garā.

Pāris dienas vēlāk, es agrā rītā iekāpu 20. gadsimta 50. gadu tehnikas brīnumā - Iļjušina propelleru lidmašīnā. Mans mērķis bija austrumu province Olgina. Pēc piesmēķētā lidaparātā pavadīta lidojuma mūs sagaidīja dārdošs salsas orķestris. Pārējie pasažieri, eiropiešu tūristi, sasēdās autobusos, lai dotos uz visgreznākajiem Kubas pludmales kūrortiem. Savukārt es putekļainā stāvlaukumā kaulējos par vietu Toyota džipa priekšējā sēdeklī, kas brauca uz Moa – šķiet, visnetīrāko no Kubas piekrastes reģioniem.

Trīs stundas ilgo braucienu es drīkstēju baudīt caur džipa priekšējo stiklu, maksājot par ceļu desmit dolārus – trīsreiz vairāk nekā aizmugurējā sēdeklī sēdošie pieci kubieši kopā. Ceļš vijās augšup Kristāla grēdā, gandrīz neskartā kalnu ainavā, kur strauti stiepjas cauri palmu birzīm un šauras ielejas mijas ar plašiem skatiem tālumā. Pirms četriem gadiem šeit kāds zemnieks sastapa par izmirušu uzskatīto murkšķa lieluma zīdītāju – šķeltzobi (Solenodontidae).

Pa ceļam es no apvidus auto pārsēdos daudz vecākā transportlīdzeklī, pie kura bufera bija piesiets kviecošs sivēns. Pusdienlaikā es ierados Moā, nolīgu velorikšu un devos meklēt pagrīdes vides aktīvistu. Velorikšas ķēde nepārtraukti krita nost, tāpēc pabraucis pāris metrus uz priekšu, tās vadītājs bija spiests braukt atpakaļ – lai ķēde atkal iestātos savā vietā. Šādā ļoti simboliskā veidā (viens no ielas mums uzsauca: „Tā ir Kuba!“) mēs pārvietojāmies pa Moa galveno ielu, līdz beidzot sasniedzām Silverio Herreras mājvietu – vienkāršu koka māju, kas stāvēja nogāzes malā, nosvērusies pāri netīram līcim.

55 gadus veco, ar astmu sirgstošo fotogrāfu pašreiz bija ieradies apciemot Francisko Hernandess, arī vides aktīvists. Abi ir nodibinājuši nelielu kustību. Lai gan vides aizstāvjiem nav pat telefona, abi tiek regulāri tirdīti un apcietināti.

Herrera un Hernandess kļuva par aktīvistiem, jo to spieda stāvoklis pilsētā: kāds kanādiešu uzņēmums Moā nodarbojas ar metālliešanu. Centralizētās plānošanas lēkmē pilsēta 71 tūkstotim iedzīvotāju uzcelta tieši tur, kurp valdošie vēji pūš fabrikas izplūdes gāzes. Rezultātā pilsētā sākās astmas epidēmija, turklāt Moā ir arī viens no augstākajiem plaušu vēža saslimšanas rādītājiem. „Ar to sirgst pat jaunieši.“ Herrera ar pirkstu novelk pa sava kafijas galdiņa stikla virsmu un parāda man melno pirksta galu. “Galdu es notīrīju vakar.“ Hernandess centās kaut ko panākt oficiālā ceļā un aizrakstīja vēstuli atbildīgajai iestādei. Atbrauca valdības pārstāvji, uzmeta skatu niķeļa putekļiem, un vairāk par viņiem nekas nav dzirdēts. „Tu jau vari sūdzēties,“ teica ierēdņi, „bet tas ir tikai tavam paša priekam.“ Kubas vides politika, apgalvoja Herrera, līdzinoties sievietei, „kas pucējas, bet nekad nemazgājas.“

2006. gadā Hernandess sāka apzināt visus ar astmu slimos bērnus, taču pie viņa mājās vairākkārt ieradās policija un brīdināja, lai viņš iesākto met pie malas. Kādā jūnija dienā valdības atbalstītāji viņu piekāva un, kad aktīvists gribēja turpināt ziņu ievākšanu, viņu izsauca uz policijas galveno mītni un sāka spārdīt kājām. Hernandess paceļ augšup t-kreklu un parāda man garu, baltu rētu.

Mēs noīrējām dārdošu piecdesmito gadu pikapu un braucām uz rafinādes rūpnīcu cauri tuksnešainai ainavai ar sarkanu zemi un dzelteniem sēravotiem, virs kuriem dūmoja balts tvaiks. Arī tas pieder pie Kastro ekoloģiskā mantojuma.

Pienāca laiks doties prom no Moa: visas trīs pilsētas viesnīcas mani bija atraidījušas, arī visi satiksmes autobusi jau bija prom. Neatradās neviena mašīna, ko varētu noīrēt. Iestājoties tumsai, Hernandess mani pavadīja līdz tuvējai šosejai, kur es līdz vienpadsmitiem vakarā bezcerīgi gaidīju, vai kāds mani nepaņems līdzi. Es biju viens no 30 gaidītājiem. Visbeidzot pacietīgais Hernandess piedāvāja, lai es nelegāli nakšņoju viņa mājā. Mēs gājām atpakaļ ar kājām (oglekļa emisija: nulle) un vēl pirms pusnakts sasniedzām māju, kurā mitinājās Francisko Hernandess ar sievu, māti, brāli un māsasmeitu. Māte sēdēja mājas priekšā sarūsējušā zobārsta krēslā un kūpināja cigareti.

Es iegāju dušā pa kubiešu modei – ar spaini ūdens, kausu un lupatu – un apgūlos ģimenes labākajā gultā, matracī, no kura mugurā dūrās nolauztas atsperes. Cauri dēļu sienām lauzās moskīti, vēja pūsmas un vēlāk arī lietus lāses. Man nevajag nekādas luksusa viesnīcas! Tā bija Kuba, ko es mīlēju: ar plašu vērienu un kareivīga, uzticīga saviem principiem un izputināta, karstgalvīga, baskājaina un aizraujoši dzīvīga. Šim romantiskajam sajaukumam, kas sastāv no ģenialitātes un haosa, mitoloģijas un pretrunīguma, pretoties nespēj ne cinisms, ne precizitāte.

Es biju pārāk noguris, lai aizmigtu, tāpēc vēl stundu paliku nomodā, skaitīdams stikla pudeles. Vienā stūrī bija sakrautas veselas 42. Kā ikviens Kubas iedzīvotājs, arī Hernandesu ģimene pēc lietošanas tās rūpīgi izskaloja un izmantoja atkal. Taču tas liecina nevis par efektivitāti, bet gan par faktu, ka cilvēki tur vienkārši dzīvo pirmspatēriņa ērā. Ikviens iet kājām vai brauc ar velosipēdu, atkritumu konteineri ir tukši, jo praktiski viss tiek salabots, pārdots, iemainīts vai izbarots cūkām.

Nabadzība ir tā, kas Kubu padarīja zaļu un, iespējams, šajā apstāklī slēpjas patiesais salas tukšums – šeit nav transporta. Nav reklāmas, enerģijas, atkritumu, nav gandrīz nekāda patēriņa. Tas, ka nav saimniecības, nozīmē, ka saimniecība ir ekoloģiska.

Kastro varētu nonākt ellē par to, ko viņš ir nodarījis šai salai, taču tikpat labi viņš var nonākt arī debesīs – par to, ka viņš Kubu nav izlaupījis, izpostījis, piesārņojis vai noasfaltējis.

Pēc nirēju paradīzes Marija la Gordas apmeklējuma, es īrētā automašīnā devos vēl tālāk uz rietumiem. Es braucu pa pēdējo garo, bedrēm izraibināto ceļu līdz tālākajam rietumu punktam Kabosanantonio. Šeit vienu no saviem nedaudzajiem patvērumiem Karību jūrā atradis zaļais jūras bruņurupucis (Chelonia mydas).

Apvidus bija skarbs, krūmiem noaudzis līdzenums. Pēc stundām ilgas meklēšanas es atradu nevis bruņurupučus, bet gan slaidu, saulē nocepušos kubieti peldbiksēs un ar kovboju cepuri galvā. Viņš lēnā garā staigāja gar krastu un šķita tikpat pārsteigts kā es, satiekot šeit cilvēku.

Rolando Diass bija 42 gadus vecs dabas sargs. Valdības uzdevumā dabas aizsardzības eksperti kopā ar Havannas universitātes studentiem 15 dienu maiņās uzraudzīja astoņas pludmales, kurās bruņurupuči dēj olas. Diass norādīja uz savu nometnes vietu – tur bija telts, radio un ūdens tvertne. "Mēs cenšamies bruņurupučus paglābt no iznīcības, lai tos varētu iepazīt arī mūsu mazbērni", viņš teica. "Esam novērojuši vairāk nekā 130 eksemplārus, tikai šajā nelielajā pludmalē šogad vēl neviens nav redzēts. Kaut kas nav kārtībā." Lielākais apdraudējums bruņurupučiem ir nevis plēsīgas zivis vai būvprojekti, bet gan ierindas kubieši. Reiz, kad kāda sardzes komanda bija izlaidusi tikai vienu 15 dienu uzraudzības ciklu, izbadējušies ciema iedzīvotāji bija notiesājuši 70 bruņurupučus.

„Mēs braucam šurp no Havannas un sakam vietējiem: „Neēdiet bruņurupučus, daudz no tiem vairs nav palicis!" Un viņi atbild: "no mums arī ne." Ir grūti nabadzīgā valstī nodarboties ar dabas aizsardzību. Ir grūti būt dabas aizsargātājam Kubā." Diasa mēneša ienākums ir 350 peso jeb 12 eiro. Viņa brālis kā bruņurupuču programmas vadītājs aizbrauca uz Grieķiju, lai piedalītos konferencē un tā arī neatgriezās no turienes.

Visu nakti es pavadīju kopā ar bruņurupuču aizsargu. Mēs sēdējām liedagā un klausījāmies kā plīst viļņi. Diasam bija tāda cilvēka daiļrunība, kurš 15 dienas pavadījis vientulībā. Okeānu viņš sauca par draugu. „Tas ir skaists gan virs, gan zem ūdens. Tā ir mana pasaule, skaistā jūra. Ja es šajā pasaulē varētu piedzimt vēlreiz, es gribētu būt jūras iemītnieks. Valis vai pat haizivs. Es mīlu visas brīnišķīgās okeāna radības.“ Pēc kāda brīža Diass iegāja teltī, bet es paliku sēžam. Vēlāk ilgi pastaigājos pa tukšo pludmali. Tās bija stundas bez gaismas, satiksmes, cilvēkiem, kuģiem un visa kā cita, izņemot jūru un tās noslēpumus.