2006. gadā Hernandess sāka apzināt visus ar astmu slimos bērnus, taču pie viņa mājās vairākkārt ieradās policija un brīdināja, lai viņš iesākto met pie malas. Kādā jūnija dienā valdības atbalstītāji viņu piekāva un, kad aktīvists gribēja turpināt ziņu ievākšanu, viņu izsauca uz policijas galveno mītni un sāka spārdīt kājām. Hernandess paceļ augšup t-kreklu un parāda man garu, baltu rētu.
Mēs noīrējām dārdošu piecdesmito gadu pikapu un braucām uz rafinādes rūpnīcu cauri tuksnešainai ainavai ar sarkanu zemi un dzelteniem sēravotiem, virs kuriem dūmoja balts tvaiks. Arī tas pieder pie Kastro ekoloģiskā mantojuma.
Pienāca laiks doties prom no Moa: visas trīs pilsētas viesnīcas mani bija atraidījušas, arī visi satiksmes autobusi jau bija prom. Neatradās neviena mašīna, ko varētu noīrēt. Iestājoties tumsai, Hernandess mani pavadīja līdz tuvējai šosejai, kur es līdz vienpadsmitiem vakarā bezcerīgi gaidīju, vai kāds mani nepaņems līdzi. Es biju viens no 30 gaidītājiem. Visbeidzot pacietīgais Hernandess piedāvāja, lai es nelegāli nakšņoju viņa mājā. Mēs gājām atpakaļ ar kājām (oglekļa emisija: nulle) un vēl pirms pusnakts sasniedzām māju, kurā mitinājās Francisko Hernandess ar sievu, māti, brāli un māsasmeitu. Māte sēdēja mājas priekšā sarūsējušā zobārsta krēslā un kūpināja cigareti.
Es iegāju dušā pa kubiešu modei – ar spaini ūdens, kausu un lupatu – un apgūlos ģimenes labākajā gultā, matracī, no kura mugurā dūrās nolauztas atsperes. Cauri dēļu sienām lauzās moskīti, vēja pūsmas un vēlāk arī lietus lāses. Man nevajag nekādas luksusa viesnīcas! Tā bija Kuba, ko es mīlēju: ar plašu vērienu un kareivīga, uzticīga saviem principiem un izputināta, karstgalvīga, baskājaina un aizraujoši dzīvīga. Šim romantiskajam sajaukumam, kas sastāv no ģenialitātes un haosa, mitoloģijas un pretrunīguma, pretoties nespēj ne cinisms, ne precizitāte.
Es biju pārāk noguris, lai aizmigtu, tāpēc vēl stundu paliku nomodā, skaitīdams stikla pudeles. Vienā stūrī bija sakrautas veselas 42. Kā ikviens Kubas iedzīvotājs, arī Hernandesu ģimene pēc lietošanas tās rūpīgi izskaloja un izmantoja atkal. Taču tas liecina nevis par efektivitāti, bet gan par faktu, ka cilvēki tur vienkārši dzīvo pirmspatēriņa ērā. Ikviens iet kājām vai brauc ar velosipēdu, atkritumu konteineri ir tukši, jo praktiski viss tiek salabots, pārdots, iemainīts vai izbarots cūkām.
Nabadzība ir tā, kas Kubu padarīja zaļu un, iespējams, šajā apstāklī slēpjas patiesais salas tukšums – šeit nav transporta. Nav reklāmas, enerģijas, atkritumu, nav gandrīz nekāda patēriņa. Tas, ka nav saimniecības, nozīmē, ka saimniecība ir ekoloģiska.
Kastro varētu nonākt ellē par to, ko viņš ir nodarījis šai salai, taču tikpat labi viņš var nonākt arī debesīs – par to, ka viņš Kubu nav izlaupījis, izpostījis, piesārņojis vai noasfaltējis.