Zane un Gundars: starp debesīm un zemi (3)

Viņas vīrs Gundars Pētersons (40) paliks mājās. "Kādam jau jāpaliek pie bērniem," viņš smaida un saka, ka par Zani īkšķi turēs arī viņas septiņgadīgais dēls Edvards un abu mazā mīlule Ieviņa (2). Zane un Gundars kopā ir jau piecus gadus, un sarunā ar Mēs viņi katrs atsevišķi stāsta par uzticēšanās brīvību un spēju ik dienas lidināties starp debesīm un zemi.

– Kur jūs viens otru satikāt?

Gundars: – Ai, tas bija sen – 4. maijā pirms pieciem gadiem. Toreiz vēl biju jauns, skaists, brīvs vīrietis... (Smaida.) Aizgāju līdzi savam draugam uz krodziņu Paldies Dievam, piektdiena ir klāt – viņam bija sarunāts tā kā randiņš, un es vienkārši pievienojos. Un Zane bija kopā ar viņa draudzeni...

Zane: – Tas bija pavasarī, 4. maijā, kafejnīcā Paldies Dievam, piektdiena ir klāt. Un stāsts bija tāds: es biju ieskatījusies kādā puisī, ar kuru man ļoti gribējās iepazīties. Arī mana draudzene Signe Reinholde bija izdomājusi, ka man noteikti vajag ar viņu iepazīties – ka esmu viņa tips. Es jau arī biju sadomājusies... jo šķita, ka viņš vienreiz uz mani tā paskatījās... (Smaida.) Un tad Signe mani it kā nejauši veda ar viņu iepazīstināt – viņu vienmēr varēja satikt krodziņā Paldies Dievam, piektdiena ir klāt. Un varat iedomāties – tas puisis tai vakarā neatnāca... (Smejas.) Bet atnāca Signes draugs, un vēlāk pievienojās arī viņa draugs Gundars... Bet laikam jau paldies Dievam, ka tas puisis neatnāca.

– Kas notika tālāk?

Gundars: – ...nu iepatikās man tā meitene... (Smaida.) Un jau nākamajā dienā es viņai zvanīju un prasīju, kā iet. Un satikāmies.

Zane: – Vakars aizgāja uz urā, bet man nelikās, ka tam sekos kaut kas nopietns. Bet no rīta man zvanīja Signe un jautāja, kuram no abiem draugiem drīkst iedot manu telefona numuru... (Smaida.)

Kad gāju uz otro randiņu, jau citādi uz Gundaru paskatījos, bet arī tad man nelikās, ka viss notiks tik ļoti strauji – čiks un sākām dzīvot kopā, apprecējāmies, un piedzima bērniņš... Kaut kā to negaidīju, jo šķita, ka neesmu tam gatava, taču liktenis visu izlēma manā vietā.

Bet ar to puisi, kas toreiz neatnāca, nu jau esam iepazinušies – viņš ir jauks, un ļoti daudzām meitenēm Latvijā viņš patīk. (Smaida.) Tiešām jauks puisis! Taču, iepazīstoties ar viņu, man bija skaidrs, ka liktenis visu bija izlēmis pareizi – mēs ar Gundaru noteikti esam daudz saderīgāks pāris.

– Var teikt, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skata?

Gundars: – Nu drusciņ, jā. Patiesībā toreiz Zani vispār nepazinu, nezināju, ka viņa ir aktrise, ka bijusi Mis Latvija. Biju visai tālu no tās jomas, darbojos reklāmas biznesā un ar nekustamajiem īpašumiem. Taču domāju, ka tā bija mana priekšrocība, jo man par viņu nebija izveidojies nekāds priekšstats.

Zane: – Kaut kāda aizraušanās jau tā bija. Es taču tam otram draugam savu telefona numuru neiedevu, iedevu Gundaram... (Smaida.) Kaut kas jau bija, bet ne ar tālejošām domām. Arī ar to puisi, kurš neatnāca, es negāju satikties ar kaut kādiem ļoti nopietniem nolūkiem, pasarg" Dievs! Vienkārši gribējās dzīvē jaunas izjūtas, romantisku vasaras piedzīvojumu... (Smaida.)

– Pēc cik ilga laika sapratāt, ka gribat būt kopā?

Gundars: – Pēc pusgada.

Zane: – Pēc desmit dienām... (Smejas.) Bet man nebija rozā briļļu, nebija tā, ka viss peld un lido. Protams, bez iemīlēšanās nekas nopietns nevar notikt, taču man bija arī tāda ļoti stabila sajūta: jā, ar šo cilvēku es varētu dzīvot kopā, noteikti! Sajutu, ka kopā ar viņu jūtos brīva, ka viņš spēj paciest manas trakulības. Manas iepriekšējās attiecības tāpēc arī izjuka, ka mani turēja cieši grožos – ne soli pa labi, ne pa kreisi. Kad esi ierobežots, tu vairs neesi tu pats, līdz vienā brīdī vairs vispār nesaproti, kas esi... Bet Gundars ļauj būt man pašai, ļauj izpausties, nekad neko nav aizliedzis, neko pārmetis. Nekad! Es varu rīkoties, kā uzskatu par pareizu un vajadzīgu. Protams, es rēķinos ar viņu, un viņš rēķinās ar mani, par to nav runas. Katrā ziņā mūsu attiecībās nav tā: to tu drīksti, to nedrīksti.

– Kādu atceraties savu kāzu dienu?

Gundars: – Mums bija pavisam mazas kāzas, pa vienkāršo – tikai ar tuvākajiem radiem un draugiem. Tas bija 10. oktobris, un bija ļoti skaists laiks. Visspilgtāk atceros, ka svinīgās ceremonijas laikā man kabatā visu laiku vibrēja telefons – zvanīja mana mamma. Viņa dzīvo Austrālijā, nevarēja būt klāt, bet viņai laikam tieši tajā brīdī bija sajūta, ka kaut kas notiek... Katrā ziņā, mammas klātbūtne bija jūtama.

Zane: – Mums bija mazas kāzas – mūs laulāja Zigrīdas kundze Babītes pagasta ciema padomē. Viņa tiešām bija papūlējusies, lai būtu skaisti, un mūsu kāzās uz ērģelēm tika spēlēts viss Prāta vētras un grupas Jauns Mēness repertuārs...

Vēl atceros, ka svinīgās ceremonijas laikā Gundaram krūšu kabatā vibrēja telefons – laikam viņa mamma, kas dzīvo Austrālijā, gribēja būt kopā ar mums...

Mana mamma bija, tētis arī, bet iedomājieties – mans brālis neatbrauca. Viņš dzīvo Tallinā, bija jau ceļā uz Latviju, kad Pērnavā apjauta, ka nav paņēmis līdzi pasi... Bet nekas – nākamajā rītā mēs pamodāmies un aizbraucām pie brāļa uz Tallinu. Es jau smejos: mums bija mazas kāzas un mazs kāzu ceļojums... (Smaida.)

– Vai atceraties pirmo dāvanu viens otram?

Gundars: – O, labs jautājums! (Domā.) Tie noteikti bija ziedi – Zanei patīk baltas rozes. Dāvana? Zane principā nenēsā pulksteņus, bet es viņai uzdāvināju – lai viņa kļūst mazliet praktiskāka, ne tik blonda. (Smaida.)

Ko viņa man uzdāvinājusi? Visskarbākais bija tas, ka viņa man uzdāvināja hokeja cimdus. Viņa man vispār dāvina tādas vīrišķīgas lietas – makšķerēšanas spoli, piemēram. (Smaida.)

Zane: – Man bija dzimšanas diena, 31. jūlijā, un es tajā laikā filmējos Ventspilī televīzijas seriālā Inspektors Grauds. Kādā pauzītē biju atbraukusi uz Rīgu, un Gundars man uzdāvināja Enrikes Iglesiasa kompaktdisku. Teica: kamēr viņš nebūs man blakus, tas būs romantikas aizvietotājs. Es zinu, ka viņam pašam nepatīk Iglesiass, bet viņam likās, ka es uz to varētu pavilkties... (Smejas.)

Puķes! Viņš dāvināja man puķes! Reiz uz teātri atnesa milzīgu pušķi ar skaistām krāsainām tulpēm – tas bija viens no mūsu pirmajiem randiņiem. Interesanti, ka izrādi viņš neskatījās, tikai atnesa puķes... Kad jautāju, kāpēc viņš man nes puķes, ja izrādi nav redzējis, viņš teica, ka mamma viņu audzinājusi kulturāli – uz teātri ejot, aktrisēm ir jānes puķes... (Smejas.)

Zane: – Ko es viņam uzdāvināju? (Ilgi domā.) Es neatceros. Gundars atcerējās? (Koķeti smaida.) Nu gan jau kaut kas bija, un gan jau ar rūpību to gatavoju, bet vairs neatceros... Nu buču es viņam uzdāvināju! Buču! (Smejas.)

– Kas ir mīlestība?

Gundars: – Atslēgas vārds varētu būt "uzticība".

Zane: – Ir dzīvē periodi, kad šis formulējums mainās, bet šobrīd man mīlestība ir mans miers, mana mājas harmonija un, protams, uzticēšanās.

– Un greizsirdība?

Gundars: – Godīgi sakot, šādas emocijas mēs nepazīstam. Ja nu kādreiz kāds no mums to pietēlo... (Smaida.) Ja ir uzticība, tad greizsirdība tiek izslēgta.

Zane: – Mūsu laulībā tādas nav! Es viņam ticu, par ko man būt greizsirdīgai? Domāju, ka arī Gundars nav greizsirdīgs, bet, zinot stāstu, ka mīlestībai neliela daļa greizsirdības ir kā pipariņš, viņš reizēm pietēlo, ka ir ļoti greizsirdīgs... (Smaida.) Bet savā dziļākajā būtībā es droši zinu, ka tā nav.

– Kas ir pats svarīgākais, lai divi cilvēki varētu būt kopā?

Gundars: – Nav tādas vienas receptes, katram tas ir ļoti individuāli. Mums tā ir uzticība. Un pēc tam ir viss pārējais – sajūta, ka gribas būt kopā un visu darīt kopā. Es nezinu, kas tas ir, kas divus cilvēkus saliek kopā, – interešu kopība vai interešu atšķirība. Bet, manuprāt, tā ir iepriekš neprognozējama kompilācija.

Mēs esam atšķirīgie – Zane ir ļoti gaisīga būtne, bet es vairāk cenšos loģiski saprast, par ko ir stāsts, un reāli interpretēt pasaules notikumus.

Bet kopīgais ir tas, ka mums patīk ceļot, ka mums patīk teātris un kino. Un mums prieku rada bērni! Nupat mums mājās parādījies arī kaķis – kaķenīte Kita –, lai gan iepriekš teicām, ka mums nekad tāds nebūs... (Smaida.)

Zane: – Vispirms ir uzticība. Pēc tam ir jārespektē vienam otra vēlmes un jāciena otrs cilvēks. Tajā pašā laikā jādod brīvība otra vēlmēm un vajadzībām – lai otrs nejustos ierobežots.

– Esat romantiķi vai reālisti?

Gundars: – Zane ir vairāk romantiķe, es esmu reālists. Viņa jau cenšas mani izvilkt no realitātes, bet es savukārt cenšos viņu noturēt pie zemes – un tā mēs abi lidināmies starp debesīm un zemi... (Smaida.)

Zane: – Es esmu absolūta un nelabojama romantiķe, un šo romantismu es cenšos ieaudzināt arī Gundarā. Reizēm man tas izdodas! (Smaida.) Bet vispār viņš ir uz zemes un uz tās reizēm novelk arī mani. Var būt, ka labi, citādi es tikai lidinātos... (Smaida.) Patiesībā ir tā, ka Gundars zina manu nostāju par romantiku, zina, ka man to vajag, ka es to gaidu, un aiz mīlestības pret mani viņš reizēm ir gatavs saspringt un radīt šo romantisko gaisotni man par prieku... Jo zina, ka man tas ir svarīgi. Un, kad viņš pacenšas, viņam sanāk. (Smaida.)

– Kādas ir otra trīs labākās īpašības?

Gundars: – Mīļums, mīļums un mīļums.

Zane: – Tas, ka uz viņu var paļauties. Tas, ka ar viņu nevar sakasīties, jo viņš principā nekasās – es ar viņu kasos, bet viņš tikai smaida. (Smejas.) Un pats galvenais jau ir tas, ka viņš mani mīl!

– Jūsuprāt, ko otrs jūsos visvairāk novērtē?

Gundars: – Vienu lietu es laikam zinu gan – vismaz viņa saka, ka novērtē to, ka ļauju viņai darīt to, ko viņa grib.

Zane: – Gundars parasti smejoties saka, ka viņš mani apprecēja, jo esmu blonda un mīļa... Un ko gan viņam vēl vairāk vajagot? (Smejas.)

– Kādi ir otra kaitīgie ieradumi?

Gundars: – Zanei nav, nu nav! Domāju, ka otra kaitīgie ieradumi parādās brīdī, kad viens otru vairs nevar izturēt. Protams, arī mums nav viss ideāli un perfekti, bet lai teiktu, ka viņai ir kāds kaitīgs ieradums – nu nē!

Zane: – Protams, ir! Mani reizēm kaitina, ka viņš pret kaut kādām lietām ir pārlieku piesardzīgs, pārāk nopietni analizē visus "par" un "pret", visu rūpīgi izsver un tikai tad pieņem lēmumu. Man vajag fiksāk, man vajag uzreiz! (Smejas.)

– Jūsu ģimenē aug divi bērni – Zanes septiņgadīgais puika Edvards no iepriekšējām attiecībām un abu divgadīgā meitiņa Ieva . Kurš bērnus audzina, kurš – lutina?

Gundars: – Zane lutina, viņa ļauj visu. Es audzinu. (Smaida.) Bet vispār – bērni ir jālutina, tā tas ir. Kaut kas jāiemāca arī ir, bet bez lutināšanas nevar. Un pieļauju, ka dažkārt lutināšana var būt daudz iedarbīgāka.

Zane: – Īstenībā tas ir periodiski, taču laikam jau vairāk es esmu tā lutinātāja, bet Gundars viņus māca pie kaut kādas kārtības. Reizēm jau arī Gundars padodas – kad meita kaut ko... tad kūst kā sviests saulē... (Smaida.) Ieviņa tikai paplikšķina acis, un tētis ir gatavs uz visu... (Smaida.) Savukārt ar Edvardu viņiem ir sava vīriešu solidaritāte – kad viens vai otrs kaut ko sastrādā, tad manā priekšā abi ir gatavi viens otru aizstāvēt ar zobiem un nagiem – lai tik es to neuzzinu... (Smaida.)

– Ideāla kopā pavadīta diena...

Gundars: – Vasarā tas varētu būt izbrauciens ar laivām vai ar riteņiem. Ziemā tas varētu būt kalns, kopīga slēpošana. Var jau arī visi kopā vienkārši pastaigāties, galvenais – aktīvi pavadīt dienu.

Zane: – Izgulēties līdz kādiem deviņiem, pusdesmitiem, padzert gultā kafiju... ko vīrs pasniedz... (Smaida.) Es zinu, ka vīrs noteikti gribētu aizbraukt pamakšķerēt, nu tad mēs ar bērniem varētu viņam pievienoties. Parasti viņš brauc viens, bet tajā ideālajā dienā mēs visu varētu apvienot – lai viņam prieks un arī mums.

Bet man ir vēl viens plāns ideālai dienai – tā kā mums tikai pavisam nesen ir pašiem sava māja, gribas arī visiem kopā pabūt mājās. Tikai mēs paši – no rīta līdz vakaram.

– Uz kura pleciem gulstas mājas darbi?

Gundars: – Zane ir tā, kas gatavo ēst. Bērni viņu vienmēr gaida mājās, jo viņa ir vienīgā, kas spēj uztaisīt kaut ko garšīgu. Man nav laika to darīt.

Bet, tā kā tikko esam sākuši dzīvot savā mājā, visu pārējo darām kopā. Un nav nekā, ko mums nepatiktu darīt. Gan sniegu patīk tīrīt pašam, gan zāli pļaut. Vēl nav iestājusies rutīna.

Zane: – Traukus mazgā trauku mašīna. (Smejas.) Bet ēst gatavoju es. Protams, Gundars arī var uztaisīt, ja ļoti vajag, taču man patīk gatavot. Un patīk tā pa smuko – uzklāt galdu, sataisīt dažādus salātiņus, man patīk tā īpaši.

Man ļoti nepatīk gludināt, arī māju uzkopt bieži vien nav laika, tāpēc esam pieņēmuši lēmumu, ka to mēs uzticam kādam citam – ir viena sieviete, ļoti jauka un mīļa, kas atnāk reizi nedēļā un mums palīdz. Gan Gundars ir aizņemts, gan es, un mēs laikam pārāk mīlam sevi, lai dzīvotu mūžīgā bardakā. Turklāt abi gribam, lai paliek laika arī ģimenei. Ja mēs atnāktu mājās pēc darba un vēl māju kārtotu un visu darītu, kad tad mēs tos bērnus mīļotu?

– Vai nojaušat, kāds ir otra lielākais sapnis?

Gundars: – Domāju, ka Zanei tagad svarīgi ir veiksmīgi startēt skaistumkonkursā. Atbildība tomēr liela – viņai taču jānes Latvijas vārds. Tur viņa nebūs Zane, tur viņa būs Misis Latvija, un tur par valsti spriedīs pēc viņas... Tas varētu būt viņas tuvākais sapnis.

Bet par lielām lietām... viņai patīk tas, ko viņa dara. Sirds dziļumos viņa vairāk vai mazāk ir aktrise, un tā viņa arī cenšas realizēties. Domāju – viņa ir priecīga, ka var darīt to, kas patīk.

Zane: – Es zinu, ka Gundars grib aizbraukt uz Austrāliju pie mammas. Bet laikam jau tuvākajā laikā mums tas neizdosies – mums tagad ir jauna māja, tajā tik daudz ko vēl vajag...

Savukārt mans sapnis ir pienācīgi sagatavoties konkursam. Banāli jau tas skan, bet man patiešām ir tā misijas apziņa, ka es pārstāvēšu mūsu valsti, un man tas nav mazsvarīgi. Ja dzīve man devusi savu nacionālo pašapziņu izpaust šādā veidā, tad man tas ir jādara! Mani vecāki šo sajūtu man ieaudzinājuši, un tagad to mācu arī saviem bērniem. Es nemācu mīlēt valdību vai Latviju kā valsti, bet es viņiem mācu mīlēt šo zemi. Un, ja Latvijai ir dzimšanas diena, tad mēs to svinam.

Jā, un arī šo lēmumu piedalīties skaistumkonkursā es pieņēmu tikai tāpēc, ka dzīve man to sniedz. Visiem to nepiedāvā, tāpēc tas ir jāizmanto!