Miljons skatītāju piecos gados

FOTO: LETA foto

Pēdējās pāris nedēļas ap Aigara Graubas un Andreja Ēķa vārdu plašsaziņas līdzekļos izvērsusies visnotaļ sakāpināta un slimīga publicitāte.

Viss sākās ar nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps nomināciju sadali. Tautā iemīļotā filma Rīgas sargi, kura Latvijā pārspējusi visus iespējamos apmeklētības rekordus (tostarp pat leģendāro Džeimsa Kamerona Titāniku) un pulcējusi 300 000 skatītāju, tajā saņēma vien otršķirīgas nominācijas. Tam sekoja Aigara Graubas un Andreja Ēķa paziņojums, ka Nacionālais kino centrs (NKC) jāreorganizē, jo tas neveic savas funkcijas un lieki tērē nodokļu maksātāju naudu. Sabiedrības domas dalās. Uz Neatkarīgās redakciju zvana sašutuši Rīgas sargu cienītāji un pauž savu neapmierinātību par Lielā Kristapa žūrijas lēmumu. NKC uzticīgi nozares profesionāļi savukārt apgalvo – Grauba un Ēķis, paši būdami kino eksperti, atriebjas par to, ka atstāti aiz borta gaidāmajā Lielā Kristapa ballītē.

Sižets gandrīz kā labā ziepju operā, īpaši jau ņemot vērā to, ka filmas autori bija kategoriski pret Rīgas sargu iesniegšanu konkursam, piedāvājot NKC demonstrēt šo darbu Lielajā Kristapā vienīgi ārpus konkursa. Turklāt, kas attiecas uz konfliktu ar kinocentru, būsim godīgi, ne jau Aigars Grauba un Andrejs Ēķis ir pirmie, kas kritizē NKC par to, ka šī organizācija pašapmierināti vārās savā sulā. Ir gan "hronisko opozicionāru" – Rīgas kinostudijas – plašsaziņas līdzekļos motivēti paustais viedoklis, gan sarunās ar kino ļaudīm pēdējā laikā bieži izskanējušais spriedums – NKC birokrāti jau pat uz elementāru e–pastu nespēj atbildēt. Objektivitātes vārdā jāpiebilst, ka Neatkarīgā savās lappusēs ir atvēlējusi pietiekami daudz vietas NKC aizstāvībai, jo uzskata, ka, izmantojot krīzi, dažādu reformu vārdā nedrīkst iznīcināt sistēmu, kas devusi labāku vai sliktāku, bet iespēju attīstīt nacionālo filmu ražošanu.

Tomēr, kas attiecas uz kino ražošanu Latvijā, Ēķim un Graubam ir uzmanības vērts viedoklis, gan tāpēc, ka viņu filmas reāli patīk tautai, gan vēl jo vairāk tāpēc, ka tieši viņi ir īstenojuši kino pilsētiņas Cinevilla projektu un arī tagad strādā pie vairākiem ievērības cienīgiem projektiem.

Kas īsti notiek jūsu attiecībās ar NKC? Ja paklausās jūsu kritiķus, esat gandrīz kā tāds Pavļiks Morozovs un Zoja Kosmodemjanska – tētis kinocentrs nodots un vēl akā inde iebērta.

Aigars Grauba: – Mēs sevi uzskatām par profesionāliem kino nozares pārstāvjiem un gribam nozarei nest kādu labumu. Uztraucamies tāpēc, ka vēlamies, lai kino nozare sekmīgi darbotos. Šis konflikts un ažiotāža radās NKC neprasmīgas rīcības rezultātā. Reizēm vientiesīga muļķība nodara lielāku ļaunumu nekā smalki izplānota stratēģiska agresija. Mēs, paziņoju to pilnīgi oficiāli, neapšaubām žūrijas kompetenci nevienā jautājumā. Tikai tikpat oficiāli ir arī tas, ka filma Rīgas sargi netika iesniegta festivāla Lielais Kristaps konkursam. Devām piekrišanu, ka Rīgas sargi var tikt izmantoti festivāla programmā. Pret to mums nav nekādu iebildumu arī tagad. Stundu garā sarunā ar NKC direktori Ilzi Gailīti-Holmbergu paudu šo nostāju: viņi, protams, var izmantot filmu festivāla programmā, bet mēs kategoriski atteicāmies iesniegt filmu Lielā Kristapa konkursam.

Loģisks ir jautājums – kāpēc ne konkursā?

Aigars Grauba: – Kādreiz Lielais Kristaps bija visu nozares profesionāļu balva. Tolaik Latvijas kino profesionāļus apvienoja vienīgā profesionālā nozares organizācija – Latvijas Kinematogrāfistu savienība. Tā izplatīja biedriem anketas, un profesionāļi lēma, kurš attiecīgajā gadā ir savā nozarē vislabākais. Sistēma līdzīga kā Oskara balvai Amerikā.

Kādā brīdī nozares profesionāļu balva tika pārveidota par pseidoneatkarīgu festivālu ar mazu žūriju, tajā pašā laikā saglabājot sev skaļo profesionālo brendu – nacionālais filmu festivāls, kas pēc būtības neatbilst nosaukumam un statusam. Tā nav nacionāla balva, bet gan NKC menedžēts neliels, lokālas nozīmes kinofestivāls, kurš pretendē uz nacionālās kinobalvas statusu. Būtībā – NKC sabiedrisko attiecību kampaņa. Mēs nevēlamies ar Rīgas sargiem, kuru devums kino nozarē tika novērtēts ar 300 000 skatītāju balsīm, iesaistīties spēlītēs ar nominācijām, kas ir šīs PR kampaņas sastāvdaļa. Reiz jau mēs 2000. gadā tajā apšaubāmajā šovā piedalījāmies un sapratām, ka tas nozarei var kaitēt vairāk nekā palīdzēt.

Andrejs Ēķis: – Ir svarīgi precīzi paskaidrot, kas kam domāts. Latvijā ļoti daudz kas sākas ar vienu mērķi, bet beidzas ar pavisam citu. Sākumā Lielais Kristaps bija lielākā profesionāļu kino balva Latvijā. Paši profesionāļi noteica, kuri ir labākie, bet tad pēkšņi kāds izdomāja, ka tas viss neko nenozīmē, atstāja nosaukumu, pieliekot vārdu festivāls, jo festivāli bija modē. Oskara balvai jau arī pamatā ir profesionāļu spriedums. Tikai pēc tam nāk tas, ko redzam televīzijā – šovs ar nominācijām un lielā gaidīšana, kam tiks balva. Pamatā ir ļoti profesionāls akadēmijas biedru darbs, uz kura šis šovs tiek būvēts. Latvijā tam nav nekāda pamata. Kas toreiz 2000. gadā notika? Startējām Lielajā Kristapā ar savu pirmo filmu Baiga vasara. Tā bija skatītākā gada filma, bija dzīvas skatītāju reakcijas, bet...

Aigars Grauba: – Tagad atkal varēs teikt, ka tu paud savu personisko sāpi! Svarīgākais nav mūsu emocijas. No šiem pseidošoviem cieš nozares prestižs. Arī tagad kino Latvijā atrodas sarežģītā situācijā. Nozares funkcionāriem nav kontakta ar sabiedrību, jelkāda saikne ar kino nespeciālistiem ir galēji pazaudēta. Principā NKC atrodas izolācijā. Ne skatītājs saprot, ko dara NKC, ne kino speciālisti. To nesaprot arī potenciālie kino finansētāji ārpus valsts piešķirtajiem līdzekļiem. Kas īsti notiek kino nozarē, to nesaprot arī Latvijas politiķi un valdība.

NKC neprofesionālā darbība izraisījusi to, ka gaisā virmo jautājums – vai Latvijā vispār kino ir vajadzīgs? Ir radies vakuums, izolācija. No vienas puses, dezorientēts skatītājs, kas neko no šīs putras nesaprot. No otras puses, nozares profesionāļi, kas nespēj nedz paši sev, nedz valstij un sabiedrībai skaidri definēt, kāpēc Latvijai ir vajadzīgs savs kino.

Filma Rīgas sargi šajā situācija bija paveikusi – sauciet to, kā gribat – savā ziņā visas tautas aptauju, uzdodot jautājumu – vai Latvijai vajadzīgs savs kino? Mēs saņēmām 300 000 pozitīvu atbilžu nopirktu biļešu formā, kas skaidri parādīja – ir vajadzīgs šāds kino! Aptaujas rezultātus nodevām NKC rīcībā, cerot, ka viņi tos pratīs izmantot tālredzīgi un ar pilnu atbildības sajūtu, lai izvestu Latvijas kino nozari no krīzes un izolācijas. Te arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc negribējām atdot Rīgas sargus iespējamām manipulācijām ar nominācijām. Diemžēl tā arī notika – galvenā sensācija ap šo tā saukto nacionālo kinofestivālu ir nevis pozitīvā, priecīgā un gaidītā ziņa, kuras filmas nominētas, bet gan tas, kura filma netika nominēta. Jau laikus brīdinājām NKC direktori Ilzi Gailīti-Holmbergu un Kristapa direktori Kristīni Matīsu, ka šāda situācija var izveidoties, un nedevām Rīgas sargus konkursam, jo tas varētu nodarīt nozarei lielāku ļaunumu nekā labumu.

Kurš no jums komentēs nozarei nodarīto ļaunumu? Pēc visa dzirdētā var teikt: apvainotu mākslinieku emocijas! Nenominēja – kas par to?

Andrejs Ēķis: – Bet ko lai tagad, izlasījuši ziņu, ka Rīgas sargi nav nominēti, domā tie 300 000 skatītāju, kam filma patika, kas par to balsoja, pērkot biļetes, DVD diskus, un jaunieši, kuri spēlē patriotisko spēli Jaunie Rīgas sargi? Kā tā, man filma patika, bet nu tā izrādās tik slikta! Kurš te kaut ko nesaprot – es vai kritiķi?

Situācija nav tik naiva un nevainīga, kā varētu iedomāties. Mēs te lietojam ļoti spēcīgus vārdus – kino nozare, kino industrija. Kur tā ir? Nav! Sakiet, kur tad lai es kā producents šādā situācijā eju? Pie politiķiem? Viņi nekā nesapratīs. Pie biznesmeņiem? Viņi raustīs plecus.

Kaut ko līdzīgu es piedzīvoju pēc Baigas vasaras. Vēlējāmies taisīt nākamo filmu. Devos uz pārrunām pie iespējamajiem finansētājiem – tā bija un vēl šodien ir liela un ietekmīga Latvijas firma. Viņi, protams, bija gatavojušies un rūpīgi izlasījuši visas recenzijas. Man ļoti pragmatiski pavaicāja – sakiet, bet vai tad mums vispār ir kino? Tas nav jautājums par apvainotajiem Ēķi un Graubu, kā to grib pasniegt! Privātais bizness šādā neprofesionāli apsaimniekotā kinovidē negribēs ieguldīt naudu nevienā projektā, jo ir pilnīgi skaidrs, ka viņu devums finālā tiks noniecināts. Kurš gan vēlas atbalstīt nozari, kurā nav veiksmes stāsta? Kurš politiķis gribēs atbalstīt nozari, ar kuru nevarēs lepoties? Kādu sabiedrības atbalstu te var iegūt? Tagad pat visur tiek apgalvots, ka Rīgas sargi izmaksājuši apmēram divarpus miljonus latus. Neviens taču nekur neraksta, ka valsts iedeva tikai piekto daļu – 493 506 latus! Ja man vai jebkuram citam producentam tagad būs jāiet meklēt filmai vajadzīgās četras piektdaļas līdzekļu pie privātiem sponsoriem, kurš pēc visas šīs ažiotāžas gribēs dot naudu?

Problēmas sakne slēpjas tajā, ka pēc padomju sistēmas sabrukuma mums tika pateikts, ka labi un pareizi ir taisīt tikai augsto mākslu. NKC tomēr vajadzētu būt tai vietai, kur pasaka – mums ir vajadzīgas gan festivālu filmas un augstas klases autorkino, gan bērnu filmas, gan detektīvi, gan patriotiskās filmas. Labi ir visi stili un virzieni, jo tie veic katrs savu funkciju. Tieši tālab esam pret žūrijas nominācijām. Nozares profesionāļi skatās uz lietām citādi, viņi redz, kuram izdevies paveikt ko izcilu, neraugoties uz stilu vai žanru. Žūrija? Tas taču ir pilnīgi skaidrs, ka viņi balsos par to stilu, kuru paši pārstāv un proponē. Dieva dēļ, man nav nekas pret šo konkrēto žūriju, netaisos apstrīdēt viņu lēmumus, bet kā profesionālis varu apgalvot, ka, nokomplektējot piecu cilvēku komandu un atlasot attiecīgās personālijas, pilnīgi droši ir iespējams manipulēt un prognozēt rezultātus. Šāda situācija ir jāizslēdz principā, un to var izskaust tikai profesionāļu vērtējums.

Aigars Grauba: – To, ka jāuztur dialogs ar skatītāju, auditoriju, saprot jebkura Eiropas valsts, kur nodarbojas ar filmu producēšanu. Nekur Eiropā neviens nekad nav atļāvies izskaust vai nonicināt kādu no žanriem vai stiliem, jo ir taču pilnīgi skaidrs – to pienesums kinoteātros nodrošina nacionālā kultūras produkta klātesamību tirgū. Galu galā tas nodrošina ne vien daudzpusību un profesionālas darba iespējas, bet nes arī kārotās uzvaras festivālos. Nav saprotams, kāpēc Latvija kaut kāda skurbuma lēkmē ir atteikusies no pamata, kas nodrošina kino industrijas nepārtrauktu darbību un varētu mūs vest pie tik gaidītajiem starptautiskajiem panākumiem. Dānijas kino taču nav tikai Larss fon Trīrs. Šīs valsts kinoteātros 33 procenti filmu ir dāņu filmas, un tieši šis industrijas pamats dod iespēju nest tādu flagmani kā Trīrs.

Kritiķi varbūt gribētu konfrontēt mūs ar augsto mākslu. Tas ir absolūti neprofesionāls piegājiens. Latvijas režisori, kas piedalās A klases festivālos, piemēram, Laila Pakalniņa, savā ziņā dara to pašu darbu, ko mēs, vedot Latvijas kinoskatītājus atpakaļ Latvijas kino zālēs uz latviešu filmām. Tikai viņi to dara starptautiskā mērogā. Tas ir kā vienas sistēmas divi zari, nevar vienu nocirst un cerēt, ka otrs tāpēc attīstīsies.

Andrejs Ēķis: – Ir svarīgi pateikt to, kāpēc Lailai Pakalniņai jāpiedalās festivālos un kāpēc viņa obligāti jāatbalsta, lai gan arī viņas filmas varbūt kādam nepatīk. Laila Pakalniņa ir teju vienīgā mūsu režisore, kuru starptautiski atzīst, bet A klases festivāls ir iespēja starptautiskā mērogā noreklamēt savu preci. Ja Laila Pakalniņa kādreiz uzvarētu Kannu festivālā, tas nozīmētu, ka viņas filmu iepirktu un skatītos visur pasaulē, tas nozīmētu, ka Latvijas kino ieplūstu nauda. Tāpēc NKC ir obligāti jāatbalsta šis virziens, tikai skaidri jāpasaka – mūsu mērķis ir uzvara A klases festivālā, jo piedalīties jau var visur.

Atgriezīsimies pie tās Latvijas kino daļas, kas nav A klases festivālu klients. Kāpēc dažai latviešu spēlfilmai valsts par katru pārdotu biļeti piemaksā, šķiet, simt un vairāk latu? Vai tā nav pārāk liela greznība? Jūs gan tajā nevar vainot nekādi, bet, nākot uz šejieni, domās parēķināju, ka vidusmēra latviešu spēlfilmas auditorija ir gandrīz mazāka nekā lasītāju skaits dažai bibliotēkā cieši nolasītai latviešu autora grāmatai.

Andrejs Ēķis: – Vēl viena ļoti svarīga NKC funkcija ir saprast, cik no visām Latvijā nopirktajām filmu biļetēm pieder latviešu kino, un darīt visu iespējamo, lai šis procents augtu. Jo tieši no šā pārdoto biļešu procenta atkarīga industrija, kas algo aktierus, režisorus. Jau minētajiem dāņiem ir 33 procenti. Mums tikai viens procents! Tā nav industrija, tas ir hobijs, un NKC te vienkārši nestrādā. Filmu apmeklētība ir katastrofāla. Tas nav normāli, ja Latvijā vienu grāmatu izlasa vairāk cilvēku, nekā noskatās latviešu filmu, ja valsts par vienu pārdotu kino biļeti piemaksā simt un vairāk latu! Saprotu, var būt atsevišķas neveiksmes! Bet kāpēc neviens nekad par to neatbild? Kur paliek analīze? Tā tas turpinās no gada gadā. Absolūti nenormāla situācija! NKC saņem valsts naudu, bet pats tai nepieskaras. Pieaicina žūrijas, sadala, un neviens ne par ko neatbild.

Aigars Grauba: – Pavisam konkrēti NKC vadītājam jābūt atbildīgam par to, lai sasniegtu tos mērķus, kas nepieciešami Latvijas kino attīstībai un kurus prasa sabiedrība, izdalot naudu no valsts budžeta. Viņam jāuzņemas pilna atbildība par to, kas notiek.

Andrejs Ēķis: – Lai būtu rezultāts! Kaut vai Dānijas 33 procenti. Varu saderēt, ja tur kinocentra vadītājam būtu tādi darbības rezultāti kā šeit, viņš savā amatā ilgi nesēdētu.

Aigars Grauba: – To, ka NKC nekontrolē lietas, labi atklāj arī nespēja parādīt Kultūras ministrijai, ko īsti viņi dara. Jebkurš režisors grib uztaisīt labu filmu. Vienalga, kāds ir mērķis: pilnas kinozāles vai uzvara A klases festivālos. Lai tas notiktu, Latvijai jāspēj saražot sešas līdz septiņas pilnmetrāžas spēlfilmas gadā, profesionālajai kino videi ir vajadzīga talantīga un atbildīga vadība. Tāpat skaidrs – lai šī vide reāli attīstītos, ir nepieciešams piešķirt kino ražošanai vismaz 80 procentu no tās summas, kas kino Latvijā tiek novirzīta. NKC tā nenotiek! Dažādi blakus pasākumi atņem spēku, laiku, enerģiju un naudas resursus ražošanai. Noteikti jāturpina līdzdalība starptautiskajos kino kopražojumu fondos. Šī sadaļa tik tiešām tiek labi menedžēta un reāli darbojas.

Andrejs Ēķis: – Putra ir jau statūtos. Ja tos paskatās, NKC funkcijas orientētas uz esošā kino mantojuma saglabāšanu, muzeja veidošanu un tamlīdzīgi. Viss labi, bet tā ir pagātne. Kur paliek nākotne, attīstība, ražošana? Tā nevar būt viena no funkcijām, tai jābūt primārai!

Kā vajadzētu notikt?

Andrejs Ēķis: – Normāla lietu kārtība būtu šāda. Ja es izdomātu taisīt filmu par vienalga kādu tēmu, pirmā lieta, kas man būtu jādara, – vajadzētu iet pie Latvijas filmu izplatītājiem un vaicāt, vai jums šāda filma derēs, vai jūs to izrādīsiet.

Aigars Grauba: – Turklāt šādai iznomātāju garantijai vajadzētu būt nevis formālai, bet reālai!

Andrejs Ēķis: – Tālākās sarunas par piedalīšanos konkursā būtu iespējamas vienīgi tad, ja iznomātāji dod savu piekrišanu. Tā ir pirmā lieta, kas jāsaprot producentam, kur nodot savu produktu. Mums tas ir otršķirīgi! Ja ražo bērnu zābaciņus, ko ar tiem iesāksi – liksi uzreiz plauktā vai dosi bērniem valkāt?

Jābūt mērķim – gribu uzvarēt festivālā, gribu iegūt skatītājus. Tikpat svarīgi ir tas, lai notiktu nepārtraukts process. Streičs, piemēram, savu filmu taisa nu jau piecus gadus. Tā ir ačgārna sistēma, ja vienu mēnesi gadā esi, teiksim, operators, bet pārējā laikā dari kaut ko pavisam citu.

Ilzes Gailītes-Holmbergas atbildes vēstulē uz jūsu kritiku diezgan tieši tiek vaicāts, kur jūs abi, tik gudri būdami, bijāt agrāk. Viens – kino nozares eksperts, otrs – nacionālajā kino padomē. Ko darījāt, kāpēc klusējāt, ka NKC viss iet greizi?

Aigars Grauba: – Jā, mēs bijām tur iekšā. Mēs, piemēram, piedalījāmies Latvijas filmu nozares semināra rīkošanā, kas notika 2008. gada decembrī. Ņēmām aktīvu līdzdalību tā gatavošanā, risinājām tādus jautājumus kā nozares stratēģisko mērķu nospraušana kino industrijā, kāds ceļš uz tiem ejams, kritēriju izstrādnes. Veltījām tam vairākus mēnešus darba. Ir tāda interneta vietne http://www.nfc.lv/news Tajā katrs var pārliecināties, kur mēs bijām agrāk. Varu nedaudz pacitēt šā semināra secinājumus: "[..] par Latvijas filmu redzamību sabiedrībā un filmu pieejamību skatītājam nozarei vēl jāpacīnās, jo, ar dažiem izņēmumiem, Latvijas filmas līdz savai auditorijai nenonāk." Vai: "Diskusiju gaitā rezumēts, ka ar panākumiem filmas izplatīšana iespējama tikai tad, ja filmas autori un producenti izveidojuši kvalitatīvu, uz skatītāju orientētu filmu [..]."

Toreiz visi – politiķi, kino eksperti – vienojās vienotā dziesmā. Citēju: "Kultūras ministrijas Filmu padome ir apstiprinājusi 5. decembrī notikušā Latvijas filmu nozares semināra izstrādātos secinājumus un lēmumus, kas orientēti uz izaicinājumu – Miljons piecos gados. Ar miljonu saprotot gan Latvijas filmu skatītāju skaitu, kas Latvijas filmām būtu sasniedzams nākamajos piecos gados, gan Latvijas filmu izcilības sniegumu – balvas un atzinības festivālos."

Strādājot kā dokumentālo filmu eksperts, uzskatu to par galveno kritēriju. Līdz brīdim, kad notika viss šis teātris, es tiešām uzskatīju, ka tā nebija nekāda izrādīšanas vai darbības imitācija. Mēs visi kopā definējām šos mērķus un sapratām, kā tos panākt. Vai NKC katru dienu atceras šo vadlīniju, tas jāprasa viņiem. Tas ir talantīga kinocentra vadītāja uzdevums katru dienu šo mērķi atgādināt saviem darbiniekiem un neatkarīgajiem ekspertiem. Ja NKC mērķi ir pazaudējis, tādā gadījumā oficiāli paziņojam, ka tas ir mūsu mērķis. Andreja Ēķa, Aigara Graubas un Jāņa Streiča mērķis ir piecos gados piesaistīt miljonu kino skatītāju.

Uz augšu