Iespaidīga nāves meditācija

14. septembrī notiks vienīgais dižā poļu klasiķa Andžeja Vajdas filmas "Smaržīgā kalme" kinoseanss festivāla "Baltijas pērle" programmā.

„Iespaidīga nāves meditācija. Trausla, gudra, vienkārša, tomēr neapšaubāmi izsmalcināta filma, kas uzņemta kā dokumentālā un spēles kino savijums. Pašnāvnieciska drosme.” Tā jaunāko Vajdas kino darbu „Smaržīgā kalme” raksturojis prominentais vācu žurnāls „Tagesspiegel”. Mēs esam iemācījušies jūtas un smaržas nosaukt vārdos. Varbūt tā ir mūsu kļūda. Ļoti izcilos gadījumos, tas attiecas arī uz kino. Andžeja Vajdas (Andrzej Wajda) filma „Smaržīgā kalme” savā emocionālajā intensitātē ir gandrīz intīms pārdzīvojums tā cēlākajā nozīmē.

Adžejs Vajda („Dzelzs cilvēks”, „Marmora cilvēks”), kura īpašo vizuālo rokrakstu, kinopasaule jau novērtējusi ar visaugstākā kalibra balvām, tostarp „Oskaru” par mūža ieguldījumu, Berlīnes Zelta lāci par mūža ieguldījumu, ne tikai aktīvi turpina strādāt un ar apbrīnojamu regularitāti lielos pasaules kinofestivālus aplaimo ar jaunām filmām, bet šogad ir pārsteidzis ar savas jaunākās filmas „Smaržīgā kalme” dramaturģiski pārliecinoši un pat jauneklīgi ar dokumentāliem elementiem savienotu literāro scenāriju. Stāsta daudzslāņainība un personiskums pasaules kinokritiķus jau iedrošinājis Vajdas „Smaržīgo kalmi” salīdzināt ar Fellīni „8 1/2”. Ne tikai aktrise Kristīna Janda atļaujas spēlēt ar kailiem nerviem, bet arī režisors ar savu kino izjūtu pienāk tuvāk nekā citās savā filmās.

Ceturto reizi savas ilgās profesionālās darbības laikā Andžejs Vajda ir vērsies pie Ivaškeviča Prozas („Viļčiku jaunkundzes”, „Jūnija nakts”, „Bērzu birzs”). „Smaržīgās kalmes” stāsts - par mīlestību, kas atnāk par vēlu, un nāvi, kas vienmēr atnāk par agru, - kaut arī ļoti skaists, tomēr bijis mazliet par „plānu” lielai filmai. Traģiskie notikumi aktrises Kristīnas Jandas dzīvē, viņas vīra, izcilā operatora Edvarda Klozinska, kurš bijis vairāku Vajdas filmu kameras vīrs, smagā slimība un nāve, aizkavēja filmas „Smažīgā kalme” filmēšanas periodu par gadu. Taču šī aktrises ģimenes drāma filmai pienesa to sāpju un atklātības daļu, kas to pietuvināja pasaules kino šedevru līmenim. Protams, Andžejs Vajda kā izcils mākslinieks apzinājās, kādu dziļuma dimensiju filma līdz ar to iegūst. Ivaškeviča stāsts ir par provinces ārstu, kurš, aizņemts ar savu ikdienu, novēloti pamana, ka viņa sievai Martai ir ielaista nāvējoša slimība. Vienīgais, ko viņš vēl var palīdzēt, ir piedāvāt savu cilvēcisko atbalstu. Marta, nojaušot savas situācijas nopietnību, ļaujas kāda jauna ciema puiša naiviem un sirsnīgiem uzmanības apliecinājumiem. Puisis par prieku pusmūža sievietei nirst pēc kalmju saknēm, kuru skumjā smarža Martai ļoti patīk. Diemžēl liktenis ir ļoti skarbs... Otrs filmas slānis ir Kristīnas Jandas dokumentālie monologi par izjūtām, apzinoties sava vīra neizbēgamo aiziešanu. Īpaši suģestējošas ir epizodes, kurās, izmantojot principu „filma filmā”, ar seju pret kameru ir pats režisors Andžejs Vajda, ļaujot ieskatīties režisora un aktrises jūtīgajā sadarbības procesā.

Andžejam Vajdam vienmēr ir bijis svarīgi, lai filmas saglabā zemtekstus, lai tās iedarbojas ne tikai sižetiski, bet tēliem ir kāds otrs vai trešais simboliskais slānis. Pabeidzot darbu pie filmas „Smaržīgā kalme”, Andžejs Vajda rakstīja: „Kad es sāku strādāt pie savas pirmās filmas, man bija 27 gadi, un es biju pārliecināts, ka dzīvoju tāpēc, lai uzņemtu filmas, bet reālā dzīve ir tikai piedēklis radīšanai. Tagad es zinu, ka pat aktieris, kurš ir pilnībā atdevies lomai, tomēr saglabā savu personisko iekšējo pasauli, jo tā ir ilūzija, ka māksla varētu aizstāt realitāti.” Šoreiz Vajdam vairāk par visu bija svarīgi, lai māksla un realitāte saplūst tikpat organiski, kā tas ir radoša cilvēka dzīvē, jo privātais un profesionālais ir kā savienotie trauki.

Uz augšu