Alise Brīnumzemē reiz Češīras kaķim vaicāja: "Vai jūs man, lūdzu, nepateiktu, pa kuru ceļu es varu no šejienes aiziet?" – "Tas stipri vien atkarīgs no tā, kur tu gribi nokļūt," kaķis atbildēja. – "Man vispār vienalga, kur," Alise sacīja. – "Tad jau arī ir vienalga, pa kuru ceļu iet," teica kaķis.
Nenozīmīgs faktiņš Temīdai (20)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Salīdzināt Latvijas tiesu sistēmu ar Alises Brīnumzemi un vilkt paralēles starp prokuroru Edvīnu Pilikseru un Češīras kaķi laikam nebūtu gluži korekti, taču tā vien izskatās, ka prokuroram līdzīgi minētajam literārajam tēlam arī ir vienalga, pa kuru ceļu iet, lai panāktu savu. Pretējā gadījumā diezin vai prokurors Piliksers, jurists ar lielu stāžu un pieredzi, atļautos likuma prasību ievērošanu nodēvēt par nenozīmīgu "faktiņu".
Lietas būtība īsumā ir šāda. Digitālās televīzijas krimināllietas tiesas sastāva priekšsēdētāja tiesnese Žanete Vēvere 2005. gadā skatīja sūdzību par digitālās televīzijas lietā veiktu kratīšanu, bet Kriminālprocesa likuma 52. panta 4. daļas 1. punkts nosaka, ka lietas izskatīšanā tiesā nedrīkst piedalīties tiesnesis, kurš iepriekš piedalījies šajā kriminālprocesā jebkādā statusā. Tādējādi tiktu pārkāptas tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu.
Situāciju vēl divdomīgāku padara tas, ka prokurors par tiesneses interešu konfliktu, visticamāk, bija lieliski informēts. 2005. gada tiesas nolēmums esot bijis tajos arhīva materiālos, par pieeju kuriem apsūdzēto aizstāvji cīnās jau no pagājušā gada novembra. Nav gan izslēgts, ka tiesneses interešu konflikts varētu būt palicis nemanīts ar tālejošu nolūku. Piemēram, ja lieta iegrieztos ne gluži tā, kā kādam gribas, noraidījumu tiesnesei varētu pieprasīt pats prokurors…
Pēc advokātu teiktā var noprast, ka prokuratūras dzīlēs putekļiem pārklājoties dokumenti, kuri pierādot celto apsūdzību nepamatotību. Prokurora nevēlēšanās ļaut aizstāvjiem iepazīties ar visiem lietas sējumiem liek domāt, ka prokuratūras arhīvos nogūlušajos dokumentos varētu būt kas tāds, kas varētu radikāli mainīt lietas gaitu.
Kopš digitālās televīzijas lietas pirmsākumiem ir mainījušies publiski daudzkārt skandinātie "valstij nodarīto zaudējumu" apmēri – no 150 līdz 2,3 miljoniem! Turklāt minētie zaudējumi ir bijušās DLRTC ģenerāldirektores Ingas Jansones savulaik pašmāju un ārvalstu advokātiem dāsnu roku maksātie honorāri.
Tomēr šajā gadījumā nav runa par advokātiem iztērēto naudu, bet gan par prokurora attieksmi pret likumību. Ja reiz valsts apsūdzības uzturētājs likuma prasības var nicīgi nodēvēt par nenozīmīgu "faktiņu", tad par ko mēs vispār varam runāt Latvijas tiesu sistēmas kontekstā?
Starp citu, šim pašam prokuroram jau ir pieredze ar skaļām, sabiedrībā rezonansi izraisījušām lietām, kurās apsūdzētie pēc gadiem ilgas tiesāšanās tika pilnībā attaisnoti. Atcerēsimies kaut vai sagrieztā zviedru kuģa un Lata International lietu.
Bijušais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers pēc vienpadsmit gadus ilgām tiesu lietām no Tieslietu ministrijas prasīja pusmiljonu, bet piedzina 80 tūkstošu latu lielu kompensāciju. Pēc analoģijas ar prokurora prasītajiem 2,3 miljoniem digitālās televīzijas lietā varam iedomāties, ka nepietiesātos 420 tūkstošus sāpju naudas Ģēģers varētu prasīt, teiksim, no Lata International lietas apsūdzības uzturētāja prokurora Piliksera.
Taču kompensācijas nenāk ne no prokuratūras, ne no prokurora kabatas, tāpēc spēlītes ar nenozīmīgiem "faktiņiem" turpinās.
Lai kā turpmāk attīstītos digitālās televīzijas lieta, skaidrs ir viens – ne jau lietā apsūdzētie ir vainojami, ka process kavējas. Tas, prokuroraprāt, nenozīmīgais "faktiņš" – Kriminālprocesa likuma 52. panta 4. daļas 1. punkts – laikam tik nenozīmīgs nemaz nav. Un lai nu kam, bet prokuroram to vajadzētu zināt, tāpat kā strikti vajadzētu turēties pie visām likuma prasībām. Citādi Temīdai, līdzīgi Češīras kaķim, arī var kļūt vienalga, pa kuru ceļu iet.