"Negribu, lai pēc tam izprašņā un skolā uz mani atskatās – šī ir tā slimā!" piebilst Zane (vārds mainīts), lūdzot tomēr neizpaust viņas īsto vārdu. Viņai bija anoreksija – slimība, kuras cēlonis ir neēšana. Zane stāsta, ka šī slimība atnāk nemanāmi.
Viņa bija anorektiķe! (38)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Tā slimība gan iekšēji, gan ārēji sagrauj cilvēka organismu, ārieni un arī pašapziņu," slimības sekas raksturo jauniete.
Slimība sākās neapzināti
Zanei 21 gads. Šogad viņa studē Liepājas Universitātes 3.kursā un atzīst, ka par pārdzīvoto slimību neklusē. Viņa vienmēr izmantojot iespēju kādam par to pastāstīt. Arī portālam liepajniekiem.lv viņa uzticēja savu stāstu.
Viņai slimība neesot sākusies ne ar kādiem kompleksiem, ne kādu iekārojamu apģērbu, kuram ir mazāks izmērs, nekā pašai derētu. Esot bijusi vidējas miesasbūves jauniete – tāda kā tagad, pēc izārstēšanās no mokošās slimības.
Neviena pazīme ārēji vairs neliecina par to, ka viņa būtu bijusi tik notievējusi, ka cauri spīd.
Zane ir 1,60 metrus gara. Normālais svars pieaugušam cilvēkam šajā gadījumā būtu robežās no 50 līdz 60 kilogramiem. Kad Zanei atklāja slimību, viņa svēra 38 kilogramus! Tagad viņa pati smejoties saka, ka viņas māsasdēls, kurš mācās 6. klasē, sver tikpat. Ar liekā svara problēmām Zanei problēmu nebija. "Parasti jau anoreksija sākas ar stingras diētas ievērošanu, taču neesmu par diētām. Visu laiku ēdu normāli. Slimība sākās neapzināti – laika trūkuma un pārmērīgas nervu un fiziskās slodzes dēļ," domā Zane.
Pārmērīgā slodze un meli par ēšanu
Kā tas viss sākās? Zane strādājusi nelielā ēdināšanas uzņēmumā par viesmīli un bārmeni. Liekas dīvaini, ka cilvēks, kurš strādā kafejnīcā, kur ēdiens pieejams visu laiku, varētu saslimt ar slimību, kam galvenais un lielākais cēlonis ir neēšana. "Sākās juku laiki – uzlika lielāku slodzi un samazināja darbinieku skaitu," saka Zane. Pienācis arī studiju laiks, kas prasījis papildus gan fizisko, gan garīgo slodzi. Iesākumā Zane mocījusies ar nogurumu un pārmērīgu nervozumu. "Ja nebiju nogurusi, tad biju uzvilkta. Pati nemaz nepamanīju, ka esmu mainījusies arī raksturā un uzvedībā – bieži vien uz kādu sakliedzu, pat sāku melot par ēšanu. Visiem, ko satiku, stāstīju, ka tikko esmu kārtīgi paēdusi. Lai pārliecinātu visus, liku draugiem.lv galerijās bildes, kur it kā ēdu. Manas problēmas pamanīja draudzenes, norādot uz manām pārmērīgi tievajām kājām, rokām un izmaiņām sejā," atceras jauniete, lai gan pati nemaz neesot jutusies slikti. Kad nedēļas nogalēs satikusies ar draudzenēm, viņa dzērusi tikai stipru kafiju vai svaigi spiestu citronu sulu. Kafija, sula un ūdens – no tiem sastāvēja jaunietes ēdienkarte.
Izsalkumu nemanīja
Zanei visas drēbes sāka palikt par lielu. "Draudzenes saka, ka tolaik man kājas bija tik tievas kā viņām roku bicepsi. Visas drēbes bija par platu, jo pati biju kļuvusi bezformīga. Atceros, ka cilvēki neskaitāmas reizes uz mani sabiedriskās vietās atskatījās kā uz nenormālo." Ar draugiem sabojājušās attiecības, jo nav gribējusi klausīties piezīmes par izskatu un to, ka, iespējams, kaut kas nav kārtībā ar veselību. "Es tā arī neesmu sapratusi, kāpēc viena no šīm slimības pazīmēm ir melošana par ēšanu, lai gan patiesībā slimības upuris neēd un slimīgi notievē," neizpratnē ir jauniete.
Pēc tam viņa uzzinājusi, ka pie vainas esot domas par ēšanu un ēdienu, taču organisms jau pie neēšanas ir pieradis un ēšanu vairs neuzskata par nepieciešamību.
"Kafejnīca, kurā strādāju, Liepājā ir ļoti iecienīta vieta, kur ikdienā nāk ļoti daudz cilvēku. Paēst divpadsmit stundu laikā neiznāca, varēja kaut ko ātri uzkost garāmejot, bet izsalkumu es nemanīju. Var jau būt, ka nemaz nebija laika domāt par ēšanu – visu laiku vienā skriešanā," tā Zane. Kā viņa pati saka, ilgstoši viņas dzīvē bija ieslēdzies nonstops vai autopilots. ”Sevi un savu veselību biju atstājusi novārtā,” nopūšas Zane.
Pēdējais brīdis
Pēkšņi Zanei pašai nākusi apgaismība. Pazudušas menstruācijas, nākuši virsū ģīboņi, bezsamaņa un spazmatiskas sāpes, ņarkstējuši kauli. Viņa bija tik ļoti izkāmējusi, ka bijis pat bail kāpt uz svariem. Sapratusi, ka tiešām nu vairs labi nav. Slimība bija strauji progresējusi, un Zane izskatījusies kā ģindenis. "Man spīdēja cauri – vēders ierāvies, atslēgkauli un ribas gandrīz dūrās cauri ādai. Pati savu slimību pamanīju pēdējā brīdī. Nevarēju atcerēties reizi, kad būtu normāli ēdusi, – rīts man sākās ar stipras kafijas krūzi, pusdienās un vakariņās sula vai kāds augļa gabaliņš. Un tas viss neapzināti. Lai gan zinu – es pati pie tā visa biju vainīga, jo neviens man nevarēja liegt ēst, bet prāts atsakās,” atzīstas jauniete. Zanes ģimene, kas dzīvo Liepājas rajonā, pamatīgi bija satraukušies par Zani, ieraugot meitenes izskatu, un ar vilkšanu aizvilkuši pie ārsta.
Slimība kā mācība rūpēties par sevi
Zanei iedots nozīmējums pie dietologa. "Dietologs skaidri un gaiši pateica – tev, Zane, ir anoreksija," ārsta vārdus citē Zane. Ja nebūtu aizgājusi pie ārsta, sekas būtu manāmas visu mūžu.
Viņš pateica, ka visbriesmīgākās sekas šai slimībai ir neauglība un progresējot slimība var kļūt neārstējama, kas var beigties ar nāvi.
Viņai tikusi sastādīta ēdienkarte, katru mēnesi bijis jāatskaitās dietologam un jāiziet veselības pārbaudes. Tas viss maksājis lielas naudas summas – vairākus simtus latu.
Zanei no darba nācies aiziet, lai varētu saglābt savu veselību un dzīvību.
Tagad Zane, rādot savas bildes, vairs sevi tikpat kā neatpazīst un atviegloti nopūšas, ka slimības murgs vairāk nekā divu gadu garumā ir beidzies. Visvairāk viņa ir pateicīga tieši draugiem un ģimenei, kas viņu izglāba no bojāejas, pašai to nemaz neapzinoties. Viņa novēl katram par sevi rūpēties un atcerēties, ka svarīgāk par visu ir būt veselam.