Ķirsons: Ja tiks pacelts PVN, pārtraukšu biznesu!

Gunārs Ķirsons

FOTO: LETA

Uz laikraksta "Neatkarīgā" lasītāju jautājumiem atbild SIA Lido dibinātājs un īpašnieks Gunārs Ķirsons.

– Kāds ir kopējais vērtējums par dižķibeli šogad un gada situāciju, cik lielā mērā krīze skārusi jūsu nozari?

– Esmu uzmanīgs cilvēks – ir jāgatavojas situācijai, kas būs. Varbūt nedaudz pārspīlēju, bet situāciju es redzu dramatisku. Nevaru gan teikt, ka ir tikai slikti. Ir jāstrādā, un mēs visu panāksim. Lai to izdarītu, jāsakārto ekonomika. Ir, kas ražo, ir, kas pērk, un ir valsts, kas uzliek nodokļus. Jo lielāki nodokļi, jo mazāk varēs nopirkt. Jo mazāk varēs nopirkt, jo mazāk varēs ražot. Kāpēc valsts ir cēlusi nodokļus, līdz šai dienai nevaru saprast. To nosaka Eiropa? Ja man jebkurš valsts ierēdnis šodien pateiktu: "Ķirsona kungs, pieliec savam produktam procentus un cenas klāt." Es atbildētu: "Es tā es nevaru darīt un nedarīšu!" Arī valstī vajadzētu būt kādam, kas tā pasacītu.

– Valsts paceļ PVN, un jūs neko nevarat tur izdarīt – cena pieaug veikalos.

– Manuprāt, mēneša laikā visu nozaru pārstāvjiem būtu jāiesniedz savi piedāvājumi, redzējumi. Ar vadošajiem nozaru pārstāvjiem ir jāizrunājas, jāgūst kopaina. Ja premjers nevar pats, lai nāk pretī profesionāļi, ar kuriem mēs varam runāt! Ja neieklausās nozaru pārstāvjos, kas nes valstij naudu, tad jājautā, kāpēc un kas notiek ar tiem, kas neieklausās.

– Uzņēmēji nevarēja izstrādāt atveseļošanās plānu. Viens saka, ka vajadzīga pāreja uz eiro, otrs – ka vajadzīga lata devalvācija, bet trešais – vajadzīgs stingrs lats. Katrs skatās no savas nozares izdevīguma. Ja ir tik pretējas nostājas, neko kopēju nav iespējams izveidot. Ir jābūt kādai politiski ekonomiskai līnijai, kurai pārējiem ir jāpiemērojas.

– Piekrītu. Ja sākam iejaukties profesionāļu lietās, mēs visu varam sajaukt. Ja man šodien kā uzņēmējam pajautātu, kā ir banku sistēmā, man būtu vismaz pusgadu jāstudē dokumenti par banku attiecībām, biržām. Tā ir fantastiska, izglītojoša tēma, par kuru mēs varētu daudz runāt, ja vien būtu izglītoti. Tāpēc šodien es neatļautos to komentēt. Tur strādā profesionāļi, lai atbild, ja ne – lai sēž cietumā! Es varu šodien profesionāli runāt par savu nozari, kuru perfekti pārvaldu – pārzinu ekonomiku, nodokļu sistēmu, darba vietas un ražotnes – visu no pašas apakšas. Ja pie manis atnāk valsts institūciju pārstāvis, kas neko nesaprot par šo tēmu, par ko tad mēs varam runāt? Ja es sāktu runāt par tehnoloģiju ražošanu, mēs aizietu strupceļā. Runājot par nodokļiem, konkrēti PVN, tas noteikti ir jāsamazina. Nodokļus, kas tika pacelti, atkal jāpazemina, ja valdība vēlas valsti izvilkt. Ja valdība domā pielikt vēl, tad vismaz manam biznesam tas būtu nāvējoši. Kādā sapulcē, kura bija paredzēta biznesmeņiem un politiķiem, bija saruna, ka PVN varētu tikt palielināts vēl par diviem vai trim procentiem. Tad arī pateicu, ka es to vairs nevarēšu izturēt. Ja sabiedriskās ēdināšanas sektorā PVN nesamazinās, aizies pelēkā ekonomika. Tad būs tāpat kā tirgū šodien – zem letes tirgo visu, ko vien var iedomāties. Ja valsts grib izspiest mūs, legālos darba devējus, tad lai tik ceļ augšā!

– PVN samazinājums sabiedriskās ēdināšanas sektoram būtu vietējā tirgus atbalstīšana.

– Ja valdība neieklausīsies tajā, ko saku, varu apgalvot, ka valstī iestāsies ēnu ekonomika. Ja kāds grib mani apstrīdēt, tad lai to dara ar cipariem un juridiskām lietām, jo tieši tā to varu pierādīt arī es. Ja runājam par valsts institūciju, par naudu, tad redzēju lielu kļūdu tajā, kas gāja caur mani. Mūsu valsts aizņēmās bankās miljonus. Tagad valsts aizņēmusies miljardu un to pašu novirza šeit esošajām bankām, kas nepieder mūsu valstij. Tagad visas mūsu valsts institūcijas, biznesa cilvēki un uzņēmumi maksā bankām, esam aplikti ar dubultiem procentiem. Ir jāatstāj nauda šeit, un mēs, biznesmeņi, kuriem nauda tiktu aizdota, maksātu procentus. Valstij paliktu procenti, ko maksāt pensionāriem. Valsts aizņemas stipri mazāk procentu, nekā mēs no bankām šeit. Mūsu valstij praktiski nav vietējo banku. Kādreiz bija Parex banka, tagad tā ir, kāda nu ir. Pārējās visas ir ārzemju kapitāla bankas. Vienīgā mūsu banka ir Latvijas Hipotēku un zemes banka. Tas nu nav pareizi! Jāprasa valsts institūcijām un baņķieriem redzējums. Kad es dodos uz banku aizņemties naudu, esmu sareizinājis un sadalījis, sadalījis un sareizinājis, lai tikai varētu atdot procentus un kredītu. Šobrīd, protams, es vairs nevaru to izdarīt līdz galam un pareizi, jo pasaulē situācija ir tāda, kāda ir. Valsts šodien aizņemas, un augusta beigās jūtu, ka atkal aizņemsies, jau runā par to, vai vajadzīgs pusmiljards vai mazāk. Ir jāspriež, kā atdot pēc tam, nevis vienkārši jāaizņemas un jāsadala. Kas par to tālāk atbildēs? Nav atbildības! Personībām ir jābūt atbildīgām par savām darbībām. Mēs esam tie bāleliņi, kas aizņemas, atdod šeit, un nauda aiziet tur. Maksājam uz abām pusēm nodokļus. Tas nav pareizi. Šobrīd notiek tā, ka par diviem procentiem aizņemas tūkstoti. Ir iedotas garantijas bankām, kuras naudu aizdzīs atpakaļ pie sevis. Mēs maksāsim šīm bankām, valsts maksās šeit bankām. Kā var valsts aizņemties un teikt: "Mums neļauj dot tautai lasīt!" Kā var neļaut? Tauta ir izvēlējusi viņus, kas veic pārrunas. Tauta grib zināt, ar kādiem noteikumiem nauda jāatdod. Tā taču nav stratēģiska kara situācija, kad nedrīkst tautai neko teikt, lai nerastos haoss. Finansēs ir jābūt skaidrībai.

– Runa ir nevis par militāriem noslēpumiem, bet gan par to, kādi būs nākamgad nodokļi.

– Tieši tā. Es saprotu, ka neļaus viņiem aizņemties naudu. Bet, ja tu vari pierādīt, ka atdosi naudu, viņš tev nevar neaizdot. Mēs iegājām Eiropā un tagad esam kā brāļi – cits citam palīdzam. Ja sakām Eiropai: "Lūdzu, skatieties, kā mēs atdosim! Skatieties, pārbaudiet! Pretēji mūsu ekonomistu aprēķiniem varat pierādīt, ka neatdosim? Atdosim." Visu precīzi izskaidro, parāda, un nav problēmu! Bet viņi nodiktē, kā jūs atdosiet. Paceliet tur, paceliet tur, cukuru un laukus sabojājiet, padariet mūsu zemes nabadzīgākas. Šobrīd valstī notiek zemes reforma. Esmu pieaicinājis šīs tēmas profesionāļus.

– Domājat, ka līdz ar zemes reformu plāno jaunus nodokļus?

– Nē, nē. Tā ir lieta, kurā mēs esam stipri iedziļinājušies. Mani aizskāra, ka Gaiziņā, gribot ko uztaisīt, attīstīt tūrismu, mani sagaidīja dokumenti, ka tā ir aizsargājama dabas teritorija. No kā to aizsargās? No cilvēka? Dariet tā, lai cilvēkam ir patīkami, lai viņš var baudīt dabu – tā aizsargājiet. Vai zemes nelietderīgums ir aizsardzība? Eiropai ir ļoti izdevīgi, ja tiek paņemta no Eiropas nauda, apstrādāta zeme un noteikti liegumi. Gribu uzdot jautājumu zaļajiem – vai Alpu kalni ir skaisti? Skaisti. Vai tur ir sabojāti kalni? Nē. Vai tur ir slēpošanas trases? Jā. Vai tur ir viesnīcas? Jā. Vai tur ir sanatorijas? Jā. Tur ir viss izveidots. Dzīvnieki dzīvo, viss notiek, viņiem ir savas aizsargājamās vietas. Bet tur nepieņem tādu likumu kā pie mums – tu nevari uzcelt lielāku celtni par divdesmit kvadrātmetriem. Sanāk aplamība. Gribu uzcelt viesnīcu, bet man neļauj. Kāpēc cilvēki grib braukt uz Alpiem? Tāpēc, ka var palikt pa nakti, var dabūt visu, ko gribas, – ieiet pirtiņā, nopeldēties baseinā, izstaigāties pa Alpiem. Kurā viesnīcā Gaujas Nacionālajā parkā es varu palikt pa nakti? Cēsīs? Kaut kur Siguldā? Bet es gribu baudīt dabu! Uz takas rakstīts, ka tur nedrīkst braukt ar riteni. Bet kā lai invalīds tur uzturas, kā lai uz tualeti aiziet, ja viņš tur pat iebraukt nedrīkst? Tualetes arī ik pēc 20–30 kilometriem, labākajā gadījumā ik pēc 5–10 kilometriem. Kad papētīju dokumentus par Lubānu, Gaiziņu, Ziemeļvidzemi, Salacu, secināju, ka tur ir sarakstīts ārprāts. Mūsu zemes ir nacionāla vērtība, kas nekad neattīstīsies. Izstāstīšu jums vienu historiju. Lauku puisis strādā laukos, audzē govis. Zemes vērtība jau ir nolaista, viņš var tikai gotiņas audzēt un tikai savā pagalmā. Atnāk otrs – Gunārs Ķirsons: "Pēteri, tev ir fantastiska zeme. Taisām uz tās kaut ko skaistu, lai cilvēkiem te ir, ko redzēt!" Viņš saka: "Labi, taisām!" Es gribu gribu būvēt, aizeju uz valsts inspekciju. "Neko jūs te netaisīsiet! Te ir jābūt tikai tārpiem! Pamēģiniet tik te kaut ko sabojāt vai krūmus izcirst! Cietums!" Agrāk bija Maskavas regulas, tagad ir Eiropas. Trīs ministrijās notiek pārrunas par šo lietu – Finanšu, Reģionālajā un Ekonomikas. Ierēdņi stājas pretī, un mūsējie stāsta, ka pirmais pants ar otro neiet kopā, lūdz atbildēt uz neskaidrajiem jautājumiem, paskaidrot, kā iespējams to un to izdarīt! Bet viņi nav lasījuši. Ierēdnis nav iemācīts. Trūkst profesionālisma. Ja gribat, lai jūsu bērnu bērni dzīvo skaistā valstī, ļaujiet šo valsti sakārtot.

Ir jāuzklausa profesionāļi, arhitekti. Bet nevar uzklausīt, ja trāpās tādi, kas runā pilnīgu absurdus Viens atsaka, viņam ir pavēles forma, viņš man šodien diktē. Zaļajiem es saku, ka to tārpiņu neaiztikšu, taisīšu nedaudz tālāk to taku. Bet viņi man liek lasīt kādu likuma pantu. Tā mēs aizejam bezgalībā.

Kā vispār var būt jautājums par to, ka varbūt tālāk nemaz nestrādāsim, ja ir jau visi partneri? Strādāsim tik ilgi, kamēr sakopsim šīs zemes, un neļausim Eiropai diktēt mums attiecības pret mūsu zemi. Mēs šeit tikmēr strādāsim, kamēr panāksim, ka mūsu zemes būs šeit. Es netaisos braukt prom, mans tēvs jau bija Sibīrijā.

Es tieši sev uzdevu jautājumu: "Gunār, vai tu neesi pārguris? Vai tu kaut ko nepareizi dari?" Kad Gaujā laižos ar plostu un gribu ieiet dušā, jo esmu tur nedēļu, divas, taču nav kur apstāties, sāku domāt, kā notiek citur. Aizbraucu uz Zviedriju, Norvēģiju, tur viss ir sacelts. Tur ir tik fantastiskas vietas, kur atpūsties. Vakarā gribam paņemt kādu vīna glāzi, parunāt par skaisto dabu, par iespaidiem, taču Latvijā varam tikai apsēsties kaut kur, slēpjoties no lietus, zobus kaut kur nomazgāt. Tad es uzdodu jautājumu – ko mēs esam panākuši? Tagad vēl Salacu tikko aiztaisīja ciet, rudenī tur vairāk lašus neķers. Kāpēc gan zviedriem, norvēģiem, somiem likt, lai šeit upe paliek laba un bagāta ar lašiem? Ir liegums, lai brauc tas letiņš un tērē naudu pie manis! Kāpēc viņam attīstīt? Vai tiešām savs bērns ir tālāks nekā svešs bērns? Kāpēc mēs iedomājamies, ka mūsu bērnus šodien baros norvēģi vai zviedri? Visiem jārunā par finansēm, piemēram, nodokļu finansēm, kas ir pilnīgi nepareizas, jārunā par zemēm. Tās ir divas prioritātes.

– Godmaņa laikā tika definēts, ka jāattīsta eksports, un, manuprāt, tā klasiski – nodeklarēja, un ar to viss beidzās. Lido arī ir zināms eksporta potenciāls. Vai sajūtat, kā jūs atbalsta?

– Šodien mēs cenas esam samazinājuši līdz pat 40 procentiem atsevišķiem ēdieniem. Un cilvēki šodien nāk vairāk nekā agrāk. Un ne jau tāpēc, ka viņiem negaršoja, agrāk viņi mazāk nāca, jo cenas nebija izlīdzinātas. Cenas pacēlās ne jau tāpēc, ka Ķirsons skops, bet tāpēc, ka bija jāpaaugstina, jo darbinieki bļāva: "Ja tu man nemaksāsi, iešu celtniecībā strādāt!" Šodien darbinieku pilns, es nolaižu cenu, cilvēki nāk vairāk. Ja vajadzēs, samazināšu vēl cenas, tātad palaidīšu algas uz leju. Jāiedod šodienas produkts tik labs, lai cilvēks par attiecīgo cenu to nopērk. Mēs ieraudzījām, ka cilvēks nāk un pērk vairāk nekā agrāk, tātad bija jāpazemina cenas. Pie privātās mājas mēs strādājam jau gadu, šaubos, vai septembrī pat būs gatava. To māju mēs visu laiku pārtaisām, vēl ieraugām kļūdas. Taisām kā savam tikko dzimušajam bērnam. Tad klients teiks, ka viņš visu pasauli izbraukājis, bet tādu preci nav redzējis. Taču viņi var nepirkt, ja uzliksim cenu, par kuru viņu negrib pirkt. Mēs uzliekam šo cenu, un viņš saka: "Ārprāts, un par šādu cenu?" Un mēs atbildam: "Jā!" Banka man saka, ka cilvēkiem vairāk naudas nav. Es viņiem prasu, kā viņi to zina. Viņi atbild: "Mēs skaitām." Bet es saku: "Pie jums taču neviens vairāk nenes to naudu! Ko jūs varat skaitīt?" Tie, kas saņem šodien naudu, to tur mājās. Klienti saka, ka pirks, bet varēs samaksāt tikai ar portfeli. Es atbildu: "OK, kāda man starpība?!" Agrāk mēs visi maksājām tā un cits citam samaksājām. Tikai godīgi samaksā nodokli, un viss kārtībā. Kāpēc bankai atstāt visu to? Šodien bankām netic. Nesen noslēdzu ar amerikāņiem līgumu par ekskluzīvu māju. Amerikāņi piedāvāja tik izdevīgus noteikumus, ka es tos parakstīju. Šodien mēs to preci lolojam un taisām, un, ja mūsu valdība saka, ka mums ir apstājies eksports, es atbildu – tieši otrādi, stāvēs rindā ārzemnieki. Tur, kur stāv pasaules labākie māju zīmoli, ieliksim arī mūsu mājas. Tā nav lielība. Prece būs, un esmu gatavs apsolīt visiem, ka mūsu eksports aizies. Tajā pašā laikā es skraidu uz ceļiem Šveicē, prasu draugiem, lai dod man naudu, jo mana banka saka, ka man netic. Valsts tikai prasa: "Tu man maksā 21 procentu" un neiejaucies! Kā var neiejaukties? Ja mēs esam vienoti, viens otram dodam naudu, tad, lūdzu, iedziļinieties tur! Varbūt esmu pārāk emocionāls, taču jūtu: kaut kas nav kārtībā. Agrāk nekad negāju pie ministriem, bet šodien sāku iet. Es neprasu sev zeķes mazgāt, tikai prasu sakārtot to vidi, kurā dzīvoju.

Es atlaidu 500 darbiniekus, jo tika pacelti nodokļi. Kas no tā vinnēja? Neviens. Karā neviens nevinnē. Aizgāja darbinieks no manis projām un devās pie valsts, kura savukārt aizņemas naudu, nonāk vēl zemākā stāvoklī un dod viņam pabalstu. Es piedāvāju: "Iedodiet mums to naudu un atdodiet tos 500 cilvēkus. Viņi strādās pie manis, kaut vai ielas tīrīs. Tīrāka būs valsts."

– Vācijā ir šāda metode. Uzņēmums var atlaist darbiniekus, bet viņš var pieteikties arī uz valsts atbalsta programmu – samazināt darbiniekiem slodzi, maksāt daļu algas, saglabāt līgumu. Valsts piemaksā un sedz starpību, kuras pietrūkst. Vācijā ir divi miljoni reģistrēto bezdarbnieku un trīs miljoni iedzīvotāju ir iesaistīti šajā programmā. Piemēram, autorūpniecība atguvās un tagad rindā jāstāv, lai nopirktu lētos modeļus. Šajā nozarē programma ir jau beigusies, cilvēki netika atlaisti, palika pie ražotnes un šodien jau var strādāt pilnu slodzi.

– Mēs pārlecām uz Eiropu visi. Skrējām kā nenormāli, gribējām kaut ko jaunu. Mēs gribējām uzreiz pieņemt visus likumus kā Eiropā. Bet nedrīkstam šodien tā uzreiz tos pieņemt. Nevar demokrātija būt tik brīva. Plikas sievietes, asins plūsmas – tā mūsu bērni aug. Un mēs brīnāmies, ka Amerikā teju vai katru mēnesī skolā kāds šaudās, Vācijā, Holandē, Zviedrijā arī bliež augšā. Visatļautība nav pareizākais variants. Visatļautība raksturīga arī politiķiem. Nākamajiem politiķiem, kas ies uz Saeimu, es gribētu ieteikt izveidot politiķu atbildības likumu, kas noteiktu viņiem juridisku atbildību par savu darbu. Kāpēc nevaram Singapūras sistēmā strādāt? Ministrs strādā četrus gadus, paveic darbus ideāli un saņem par to miljonu pēc šā posma beigām. Tagad visi pārdzīvo par Rimšēviča lielo algu. Kas mums visiem par daļu gar viņa lielo algu? Labāk lai viņš saņem godīgi lielu algu, nevis kā dažam labam mūsu bijušajam politiķim, kuram pieder 15 hektāri zemes, divas mājas Mežaparkā, bet alga, redziet, viņam maza. Rimšēvičs vismaz godīgi valstij parāda, cik viņš saņem. Šodien ministram būtu jānāk un jāsaka: "Iešu politikā un uzrakstīšu, ka šodien nesu juridisku atbildību, ja nolaidīšu savu ministriju uz grunti vai nesamaksāšu saviem darbiniekiem, bet, ja atnesīšu savai ministrijai 100 miljonus peļņu, atdodiet man vienu procentu, kas man pienākas, jo arī es esmu cilvēks, arī es strādāju.

Uz augšu