Aprīlis un maijs nu ir tas brīdis, kad tiek sēts, stādīts un apzaļumots. Darba pilnas rokas ir ne tikai dārza kopējiem, bet arī stādu audzētājiem. Kā sokas šā biznesa ļaudīm un cik rentabla un perspektīva ir stādaudzēšana, Nedēļa skaidroja gan Stādu audzētāju biedrībā, gan pie pašiem nozarē strādājošajiem.
Rentablā un perspektīvā stādu audzēšana (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latvijā komerciālo stādaudzētavu aizsākumi datējami ar 18. gadsimtu, bet tā īsti ainavu veidošana parkos ienāca 19. gadsimtā. Tolaik pie Vidzemes un Kurzemes muižām tika veidoti gan augļudārzi, gan ainaviskie jeb tā dēvētie angļu dārzi. Tas prasīja daudz plašāku augu sastāvu, salīdzinot ar regulāra plānojuma dārziem, — kokiem, krūmiem un lakstaugiem vajadzēja būt daudzveidīgiem gan lieluma, gan formu un nokrāsu ziņā.
Pirmo svešzemju augu stādaudzētavu Rīgā dibināja mācīts dārzkopis Johans Hermanis Cigra — 1789. gadā. Sekmīgi 1872.—1886. gadā Latvijā darbojās Vilhelma Šoha komerciālā stādaudzētava, uz kuras bāzes ir izveidojies Salaspils Nacionālais botāniskais dārzs. Tā par nozares pirmsākumiem rakstīts Stādu audzētāju biedrības (SAB) mājaslapā.
Tradīcijas tiek turpinātas un arī šobrīd nozare ir perspektīva, apliecina visi aptaujātie, uzsverot, ka pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums. Tam par iemeslu ir straujā celtniecības attīstība Latvijā, līdz ar to arī māju apkārtnes labiekārtošana un apzaļumošana.
Vietējā produkcija izkonkurē "ārzemniekus"
Kopumā nozarē darbojas ap 100 uzņēmumu, bet SAB apvieno vairāk nekā 70 saimniecību: apstādījumu augu stādu, meža stādu, augļaugu stādu ražotājus, selekcionārus un kolekcionārus, kā arī citu reģionu augu introducētājus. Vairākums saimniecību ir universālas — tās audzē gan kokus, gan krūmus, gan citus augus, bet ir arī tādi uzņēmēji, kas dod priekšroku vienai stādu grupas kultivēšanai (piemēram, tikai ziemcietēm vai rododendriem).
Aptaujā, kurā piedalījās 34 firmas, attiecībā uz pērnā gada apgrozījumu statistika rāda, ka kopumā tas bijis deviņi miljoni 516 tūkstoši latu (divās firmās tas bijis virs diviem miljoniem latu, četrās — virs 100 tūkstošiem, 15 — 20—100 tūkstošu, piecās — no pieciem līdz 20 tūkstošiem, bet septiņās — līdz 5000). Ieņēmumu ziņā stādu audzētāji pārspēj tādas nozares kā dārzeņu audzēšanu: attiecīgi 41 550 Ls/ha un 36 048 Ls/ha, tālu aiz sevis atstājot ilggadīgās kultūras — 1224 Ls/ha un lauka kultūras — 403 Ls/ha (2005. gada dati).
Arī attīstības iespējas joprojām ir pietiekami plašas, un tirgus ir atvērts arī tiem, kas tikai vēlētos sākt nodarboties ar šo biznesu, uzsvēra vairāki uzņēmumu vadītāji. Tam par iemeslu ir apjomīgā būvniecība un teritorijas labiekārtošana un sakopšana, mežu izstrāde un atjaunošana, augļu dārzu izveide. Turklāt šajā nozarē uz papēžiem tik ļoti nekāpj aizrobežu konkurenti. Kā liecina SAB informācija, meža stādu jomā praktiski tiek izmantoti tikai Latvijā selekcionētie kloni. Skuju kokus, lapu kokus un krūmus audzē arī Polijas, Nīderlandes un Vācijas audzētavas. Augļaugus piedāvā arī Polija un Lietuva, taču "importā ir problēma — karantīnas slimības". Ziemcietes un viengadīgās puķes eksportē Polijas un Nīderlandes audzētavas. Tomēr mūsu stādi, ko piedāvā plašā sortimentā, ir audzēti vietējos, pietiekami skarbos apstākļos un spēj izdzīvot pēc straujām temperatūras maiņām, tāpēc tie ir pieprasīti gan vietējā, gan Krievijas un Skandināvijas tirgū.
Tāpat ļoti būtiski ir tas, ka mūsu stādiem nav karantīnas organismu. Kopumā nozarei nav tirgus ierobežojumu — nav noteiktas kvotas un citi regulējumi. Kā uzsvērts SAB sagatavotajā prezentācijā par tālākas nākotnes mērķiem, Latvijas stādaudzētājiem jānodrošina augošais pieprasījums pēc visu veidu stādiem, samazinot importu līdz minimumam, kā arī jākļūst par stabiliem stādu piegādātājiem Krievijai, paplašinot darbību Ziemeļeiropas tirgū. Šīs nozares nostiprināšanās un paplašināšanās ļautu racionāli izmantot tradicionālajā lauksaimniecībā grūti izmantojamas zemes platības, piedāvājot tirgū produkciju ar augstu pievienoto vērtību, kā arī veicinātu valsts eksporta un importa bilances uzlabošanos. Turklāt tas nodrošinātu ģenētiskās daudzveidības saglabāšanos un paplašināšanos.
Taču ir arī bremzējoši faktori: trūkst zinātniskā pamatojuma (gan nozares un tirgus attīstībai, gan tehnoloģiju un ģenētiskā materiāla izvēlei), zema koordinācija (zems saimniecību specializācijas, kooperācijas un mehanizācijas līmenis, sadrumstalota ražošana), nepietiek kvalificētu speciālistu (konsultāciju), nevienlīdzīga valsts atbalsta politika (stipendijas, subsīdijas, struktūrfondi, atbalsts genofonda saglabāšanai).
Nozari "ierauga" valsts līmenī
SAB valdes priekšsēdētājs Guntis Vītoliņš, raksturojot nozari, teic, ka beidzot to esot ieraudzījuši valsts līmenī: "Mūs pat par lauksaimniekiem ilgu laiku neatzina, līdz ar to nepiederējām nevienam. Kopš pērnā gada nu esam pie Zemkopības ministrijas (tā ir piešķīrusi līdzekļus nozares izpētei), jo beidzot pierādījām, ka neesam nekādi "zilo trušu" audzētāji, bet nopietna nozare un mūsu preces vērtība uz vienu hektāru ir daudz lielāka nekā citām lauksaimniecības jomām. Turklāt mēs praktiski neko neievedam — ja nu minerālmēslus un "podus"."
Pieprasījums pēc stādiem ik gadu aug, un, neraugoties uz tik plašu uzņēmumu pārstāvniecību, audzētāji spēj apmierināt tikai 70—80% visa pieprasījuma. Celtniecība valstī notiek tik strauji, ka šī nozare netiek tai līdzi. Vītoliņa uzņēmumā Dimzas ir sešas ražošanas nodaļas, un ar tām esot grūti tikt galā. Tāpēc nākotnē būšot noteikti vajadzīga profilācija, kā tas jau ir daļā saimniecību. Lai gan universālo firmu pluss ir tas, ka tās spēj nodrošināt gandrīz visu pasūtījumu, turklāt ap tām bāzējas mazās audzētavas, kas piegādā tām savus ražojumus.
Par augošo tirgu liecina arī tas, ka ik gadu pieaug Stādu parādes apmeklētāju skaits — arī šogad tas bijis par 30—40% lielāks nekā pērn. Līdz ar to, lai piedāvājumi būtu plašāki un daudzveidīgāki, uz šo pasākumu tiek aicināti ne tikai vietējie, bet arī kaimiņu uzņēmēji. Tomēr kopumā izdevies izspiest no vietējā tirgus ievestos stādus, un Latvijas saimniecībās strādā ar vietējo materiālu, liekot arī apzaļumotājiem izmantot pašmāju materiālu. Faktiski skujkoki un ziemcietes, potētie stādi ir vietējie.
"Par to, ka mūsu materiāls ir labāks, var pārliecināties jebkurš, kurš nopērk ārzemju stādu un vietējo. Podā dažkārt importa augs ir skaistāks, taču pēc mūsu "cimperlīgajām" ziemām un augsnes maiņas noteikti uzvarētājs ir pašmāju stāds," uzsver Vītoliņš, piebilstot, ka pircējs kļūst arvien gudrāks un prasīgāks — sliktu materiālu "neiesmērēsi". To, ka Latvijas ražotais ir kvalitatīvs, pierāda tas, ka daļa stādu tiek eksportēta — lielākoties uz Krieviju, nedaudz arī uz Skandināvijas valstīm (izmantojot Igauniju kā tranzītvalsti).
"Šobrīd Latvijas apzaļumotāji ir aizgājuši savu ceļu. Parādiet man kaut pāris mūsu mazpilsētu, kuras būtu vienādi noformētas, taču Rietumeiropā nereti visas pilsētiņas cita no citas neatšķiras. Mums nav šī joma standartizēta. Kāpēc Krievijā mūsu apzaļumotājiem un projektētājiem maksā lielu naudu? Acīmredzot ir kvalitāte un labas tradīcijas. Turklāt Latvijas augļaugu stādi ir tīri — bez slimībām," par mūsu ražotāju priekšrocībām stāsta SAB valdes priekšsēdētājs. "Nu, ir Latvijā audzētie stādi izturīgi. Bet paskatieties, kas notiek ar ievestajām tūjām? Pagājušajā ziemā ar tās lielajām temperatūras svārstībām manā saimniecībā gāja bojā tikai 5—7% stādu. Pateicoties tai, tagad zinu, ko turpmāk var neaudzēt."
Šobrīd stādu audzētāji tiešām piedāvājot plašu spektru, ieskaitot vietējās persiku šķirnes, Mandžūrijas aktinīdijas (tā sauktos ziemeļu kivi), citronliānas, sausseržus, brūklenes, zilenes un daudz ko citu. Pašlaik gan ir daži "robi" šajā nozarē, piemēram, dižstādi (tos lielākoties pasūta no ārzemēm), taču kopumā Latvijas uzņēmēju piedāvājums ir tiešām plašs un daudzveidīgs.
sGrūti kooperēties
Stādaudzētavas Blīdene vadītājs Rinalds Rullis atzīst, ka nozare, lai gan rentabla, tomēr sasniedzama ar aizvien lielākām grūtībām. Ražošanas apjomi palielinās (iekšējais tirgus pieaug ja ne dubultā, tad par 30% ik gadu), darba algas arī, savukārt aizvien problemātiskāk ir nokomplektēt strādniekus vasaras sezonai. Turklāt, lai attīstītos, ik gadu saimniecībā plānveidīgi jāinvestē līdzekļi. It sevišķi — ja vēlas īstenot nopietnu ražošanu, būvēt kantora ēku, angārus. Tādā gadījumā, protams, jārēķinās, ka nauda tik ātri atpakaļ nenāk. Savukārt ģimenes uzņēmumā, kur vasarā algo pāris strādnieku, nopelnīt var ātrāk. Varbūt tāpēc Latvijā dominē šāda veida uzņēmumi.
Runājot par pasūtījumu, it īpaši — komplektējot, Rullis teic, ka nākas izmantot ne tikai savu sortimentu, bet arī kolēģu audzēto, kā arī ārzemju stādus. Diemžēl vairākās grupās nepietiek pašu ražotā, piemēram, vairākas bārbeļu, spireju šķirnes. Savulaik Blīdene kopā ar Bulduriem esot arī eksportējusi daļu produkcijas, taču pirms kāda laika atmests tam ar roku, jo pietiek ar vietējo tirgu.
Savukārt stādaudzētava Bērziņi jau kopš 1997. gada audzē daudzgadīgo puķu stādus, un šobrīd audzētavas gada apgrozījums nepārsniedz 100 tūkstošus latu. Tās direktors Imants Bērziņš pievienojas atzinumam par nozares perspektīvu un arī rentabilitāti, gan piebilstot — nav zināms, kāda tā būs pēc desmit gadiem.
Arī Bērziņš kā vienu no problēmām min darbaroku trūkumu. Šogad uzņēmums spējis nokomplektēt par sešiem darbiniekiem mazāk. Tāpēc arvien vairāk līdzekļu tiek ieguldīts saimniecības mehanizācijā. Pērn iepirkta podu pildāmā mašīna, arī laistīšanas līnija ierīkota, kas prasa mazāku rokudarbu. Protams, tam vajadzīgas lielas investīcijas, tam vēl jāpieskaitot banku kredīti, procenti, algas (ziemā uzņēmumā strādā 10 cilvēki, vasarā 25—30). Diemžēl kāpušas arī transporta izmaksas, kas tādai saimniecībai kā Bērziņi, kas atrodas tālu no Rīgas, ir ļoti sāpīgi.
Runājot par pasūtījumu — to tiešām šobrīd ir grūti nodrošināt. Tomēr 10% stādu Bērziņi eksportējot uz Krieviju. "Mēs strādājam ar vairumtirdzniecības bāzēm, kas labprāt ar mums sadarbojas — jo mūsu produkcija ir glīti noformēta, ir arī svītru kods. Attiecībā uz cenu — iegādājoties pie mums, tas maksā tikpat kā K–rautā, Nelsā un citur (starp citu, veikalu uzcenojums ir pat 200%). Atlaides pienākas apzaļumotājiem, kā arī vairumtirgotājiem. Protams, rēķināmies ar vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības "šķērēm"," par realizācijas specifiku stāsta Bērziņš, uzsverot, ka šogad uzņēmums vēl nav cēlis cenas, bet nākamgad noteikti tas tiks darīts.
Kā vienu no Latvijas stādaudzētāju lielākajām problēmām Bērziņš min nespēju veidot kooperatīvus, kas tik izplatīti ir Rietumeiropā. Piemēram, Polijā uzņēmums lielos daudzumos audzē 10—15 šķirnes skujeņu, ko pārdod kooperatīvam, savukārt pārējie kooperatīva biedri piedāvā citas šķirnes. "Latvijas audzētājiem ir lielas bailes no tā, ka kaimiņš vai starpnieks nopelnīs vairāk, lai gan arī pats nopelna pietiekami. Tas nekas — lai tikai citam nav vairāk, tāpēc labāk visu pats. Tāpat — cik grūti bija apkopot biedrības biedru datus, lai pierādītu valsts līmenī nozares nozīmīgumu," par stādaudzētāju nekomunikabilitāti neapmierināts ir Bērziņu direktors, norādot, ka nesen par šo problēmu runāts plašāk, taču risinājumu rast nav nemaz tik viegli.