Elitas smaržu laboratorija (27)

Grūti noticēt, ka tik ilgi esi bijusi viena. Kur vaina: esi pārlieku izvēlīga vai nepamani, ka vīrietis grib tev tuvoties? Savādi, bet bijušas vairākas reizes, kad to, ka kādam esmu ļoti patikusi, cilvēks uzdrošinās pateikt tikai pēc gadiem – tad, kad situāciju nekādi vairs nevar mainīt, kad ne man, ne viņam tas vairs nav aktuāli, un vīrietim, kad viņš man to pasaka, tas ne ar kādu izgāšanos vairs nedraud. Tādas novēlotās atzīšanās, protams, ir jaukas un foršas, bet paliek nesaprašana, kāpēc toreiz viņš klusēja? Jo izrādās – tā patikšana bija abpusēja. Tomēr daudz briesmīgāki ir varianti, kad no vīrieša netiek vaļā. Jo, kad es saku “nē”, tad tas nozīmē “nē”. Varbūt tavs “nē” nebija pietiekami pārliecinošs? Daudzi vīrieši domā, ka sievietes koķetē ar savu “nē”, lai provocētu mednieku. Vai apgalvosi, ka nekad tā neesi darījusi? Esmu, esmu. Savas pirmās nozīmīgās attiecības pati izpostīju. Ja tagad patinu filmu atpakaļ un paskatos uz sevi no malas, ārprāts, kāda es biju! Kā visādi izdarījos, kādus gājienus atļāvos, kā plosīju tā cilvēka pašapziņu! Es nepārtraukti provocēju: ja nenotiek pēc mana prāta, nu tad viss – šķiramies! Vismaz reizi nedēļā es viņam teicu šo “šķiramies”. Cerēju, ka puisis ar rozēm nāks un teiks: “Nē! Neparko!” Gribēji, lai ir kā filmās? Jā, precīzi! Toreiz man likās, ka trauks nekad neies pāri, ka manas kaprīzes mūsu attiecībās neko nevarēs mainīt, ka es tikai ceļu savu vērtību, šādi spēlējoties. Varbūt arī puisis pieļāva kļūdu, jo vienā brīdī pateica: “Es tevi precētu, bet tik forša meitene kā tu droši vien pie tāda kā es nenāks.” Kad to dzirdēju, iedomājos: “O, tagad man ir jānotur sevi šajā tēlā, jo es viņam patīku neaizsniedzama – kā princese uz zirņa. Nedrīkstu taču nokrist no saviem augstumiem un teikt: “Jā, tu man esi mīļš, un es gluži labprāt ar tevi precētos – man nevajag nevienu citu.” Tev patīk, ka attiecībās ir tā – lai viegli neliekas? Vairs ne. Gluži otrādi – neveru durvis, kas smagi veras. Un, kad dzirdu, ka pie attiecībām ir jāstrādā, tas man uzdzen šermuļus. Jo viena daļa cilvēku to saprot tā: “Tātad ir smagi jāstrādā, tā – līdz sviedru smakai! Ja es attiecībās nemokos, ja neesmu noguris no šī darba, tad kaut kas nav riktīgi.” Manuprāt, smagā darbā veidot ideālas attiecības no tādām, kuras buksē, tas ir kā ņemt vecu autiņu un tjūnēt. Bet tie tjūnīzeri varbūt ir savākti pavisam no citiem autiņiem. Rezultātā esi uztaisījis kaut kādu pilnīgi nekustošu dampi, ar kuru tik un tā uz priekšu netiec. Esi iztērējis visus spēkus un laiku, pa kuru varētu uzbūvēt pilnīgi jaunu auto. Es jau arī, kad precējos, biju gatava uz baigo darba cēlienu. Īstenībā bija tā, ka priecīga devos uz darbu, bet ar smagu nopūtu mājās. Negāja tā mūsu mašīna! Sapratu, ka neiet, ka buksē, bet... kauns taču to atzīt. Kauns pašai sevi atzīt par sievu, kurai ir neizdevusies laulība, kur nu vēl citiem. Piekrītu. Ja vissvarīgākajā sfērā, kas cilvēka dzīvē vien var būt – mīlestībā, kopdzīvē –, mēs nedzīvojam tā, kā jūtamies labi, bet tā, lai no malas izskatītos pieņemami... kam to vajag? Pati esmu tā dzīvojusi savā negarajā laulībā un vēlāk no malas vērojusi pārus, kuriem, televīzijas valodā runājot, bilde ir, bet skaņas nav. Vai arī ir nesinhrons, vai visādi gļuki ar iztrūkstošiem kadriem un nepareiziem titriem. Un tu netiec gudrs, kāpēc tas ēters ir šāds tāds. Tas neliecina neko sliktu par abiem cilvēkiem atsevišķi, vienkārši nav īstā kombinācija. Sevišķi šos nesinhronus pārdzīvo sievietes. Bet paradokss, ka par tādām, kuras ņemas ar neveiksmīgas laulības tjūnēšanu, saka – tā ir gudra sieviete. Baigā gudrība – vazāt beigtu kaķi aiz astes. Tieši tā! Tāpēc “gudra sieviete” – tas ir vēl viens mistiskais jēdziens. Jo viens ir skaidrs – tas nav doktora grāds. Bet vai gudrības kritērijs ir pašai nedzīvot laimīgi un neļaut laimīgam būt otram? Skumīgi par tiem cilvēkiem, kurus kopā tur tikai tas, ka viņi reiz ir apprecējušies un abiem ir kauns atzīt: “Mūs taču sen vairs nekas nesaista: ne hokejs, ne rokasbumba, ne vēsture.” Kā tu atšķir savu cilvēku no pārējiem? Ir impulsi, kam notici, pirms jel kas sācies? Man ir ārkārtīgi augsts pieskāriena slieksnis. Ja es negribu, lai cilvēks man pieskaras, tad viss – nekas tur nevar sanākt. Ir bijis pat tā, ka it kā gluži labi pazīstams un simpātisks vīrietis grib paņemt mani aiz rokas, bet es to neapzināti atrauju. Un otra tikpat svarīga lieta – cilvēka dabīgā smarža. Ja tā neuzrunā, velti sevi pierunāt, ka šis ir tieši man atbilstošs cilvēks. Vari teikt, ka īstais cilvēks blakus, ir viss, kas sievietei vajadzīgs, lai justos pilna laimes? Neprātoju par lietām, kas man varētu pietrūkt līdz kaut kādai iedomātai pilnīgai laimei no citu cilvēku viedokļa, man pašai ir sava. Un katrai no mums ir vismaz simts iemeslu, kāpēc sevi ne vien drīkstam, bet pilnīgi noteikti varam saukt par laimīgām sievietēm.

Interesanto un atklāto interviju ar Elitu Margu pilnībā lasi žurnāla “Una” septembra numurā!