Ko Latvijā redzēja Vollebeks (41)

K. Vollebeks: – Protams, šis nav mans pirmais brauciens uz Latviju. Tomēr tā ir mana pirmā vizīte Latvijā EDSO augstā komisāra nacionālo minoritāšu amatā. Šo amatu es sāku pildīt 2007. gada augustā.

– Kāds jums kopumā radies iespaids par mazākumtautību situāciju Latvijā?

– Es domāju, Latvija neatkarības laikā ir sasniegusi daudz. Tiesa, valdība gan atzina, ka vēl daži darbi ir jāizdara. Latvijā vēl joprojām ir liels nepilsoņu skaits, un šķiet, naturalizācijas process ir palēninājies. Esmu sapratis, valdība un vairākas Latvijas iestādes par šo jautājumu risināšanu domā, un EDSO te labprāt arī palīdzētu.

No otras puses, jāatzīst, ka daudzas problēmas, ar kurām Latvijā saskaras mazākumtautību pārstāvji, ir tādas pašas kā citiem valsts iedzīvotājiem. Ceru, ka valdība tās risinās vispārējā veidā – vienlaikus risinot arī mazākumtautību problēmas.

– Teicāt, ka Latvijā ir liels nepilsoņu skaits. Kā, jūsuprāt, šie nepilsoņi Latvijā radās?

– Gan es, gan mani priekšteči augstā komisāra amatā strādājuši un joprojām strādā ar Latvijas valdību, šajā darbā ņemot vērā Latvijas vēsturi, padomju laika situāciju un arī Latvijas sasniegumus, kas veikti pēc padomju laika. Bet būtiski ir atcerēties, ka daudzi iedzīvotāji, kuriem latviešu valoda nav dzimtā un kuri nav latvieši, uz Latviju nebrauca pēc brīvas gribas. Arī citās bijušajās padomju republikās esmu pārliecinājies par to, ka padomju laikā pastāvēja ļoti skarba imigrācijas politika, valsts cilvēkus spieda pārcelties uz dzīvi citur. Tieši tā, bez šaubām, Latvijā nonākusi noteikta daļa krieviski runājošo iedzīvotāju.

Runājot par nepilsoņu iesaistīšanu sabiedrībā, ir būtiski, lai valsts viņus uzrunātu nevis kā grupu, kā veselumu, bet drīzāk individuāli, proti – kā indivīdus, kuriem ir noteiktas tiesības. Tāpēc mani iepriecina valdības solījumi, kas liecina, ka valdība par šo situāciju domā, ka valdība grib noskaidrot, kāpēc Latvijā joprojām ir tik ievērojams skaits nepilsoņu.

– Tagad preses konferencē jūs runājāt par "padomju varu Latvijā". Vai runāsiet arī par Latvijas okupāciju?

– Jā, kā norvēģim man nav grūti izteikt vārdu "okupācija". Nekādu grūtību! Tomēr daudz svarīgāk ir raudzīties nākotnē, nevis pagātnē. Vēsture kā pamatvērtība ir svarīga mums visiem, bet Latvija šodien ir kļuvusi par Eiropā integrētu valsti, par ES un NATO dalībvalsti. Tāpēc vēsturei šodien nevajadzētu būt tik būtiskai. Dažkārt gremdēšanās vēsturē valsts attīstību bremzē, nevis veicina. Manuprāt, Latvijai tagad ir ļoti svarīgi raudzīties nākotnē un domāt, kā sasniegt lielāku materiālo labklājību, nodrošināt, lai konflikti, kādi varētu izcelties sabiedrībā, tiktu novērsti, lai valstī valdītu stabilitāte. Viens no veidiem, kā to panākt, ir sabiedrības integrācija, un tās mērķis ir, lai visi iedzīvotāji, kas veido valsts sabiedrību, sabiedriskajā dzīvē piedalītos ar līdzīgām tiesībām, lai viņi Latvijā justos kā mājās.

– Nevaru jums pilnībā piekrist, un, domāju, mūsu lasītāji, jo sevišķi tie, kas paši dzīvojuši okupācijas laikā, arī nepiekritīs. Mums Latvijas okupācijas fakts ir jāpatur prātā un, izejot no tā, jādomā par valsts nākotni. Norvēģijai vēsturiski ir laimējies.

– Es teiktu, ka Baltijas valstīm Eiropā ir daudz draugu, arī Norvēģijā. Arī padomju laikā tām pasaulē juta līdzi. Es labi saprotu, ka Latvijai neatkarības laiks ir bijis īss… Norvēģijai bijis labāks liktenis – bija tikai pieci okupācijas gadi, un no savas valsts vēstures es zinu, ka tā mums bijusi ļoti dramatiska pieredze un pat 60 gadus pēc okupācijas cilvēkiem ir grūti runāt par tālaika notikumiem. Runājot par okupāciju, negribu samazināt ne psiholoģiskās, ne politiskās problēmas, kas ar to saistītas, tomēr domāju, ka politiķiem būtiskāk ir cilvēkiem stāstīt par iespējām, kas Latvijas valstij paveras, vairāk raudzīties nākotnē, nevis pagātnē. Nesaku, ka vēsture būtu jāaizmirst, bet, domāju, ka pārāk liela koncentrēšanās uz atsevišķiem vēstures notikumiem var kavēt valsts virzību uz priekšu: ja cilvēki ir tik ļoti nodarbināti ar pagātni, tad nevar izmantot un gūt labumu no visām iespējām, kas šodien paveras.

– Tā mūsu skatījumā ir visai bīstama pozīcija nacionālai valstij. Latvijas Pilsonības likums ir viens no liberālākajiem Eiropā, arī naturalizācijas prasības ir zemākas nekā citās Eiropas valstīs. Kāpēc, pēc jūsu domām, neraugoties uz zemajām naturalizācijas prasībām, daudzi Latvijas nepilsoņi tomēr pilsonību nevēlas iegūt?

– Vispirms, manuprāt, būtu godīgi piebilst, ka nepilsoņu skaits Latvijā ir būtiski samazinājies. Tomēr joprojām Latvijā ir aptuveni 372 000 nepilsoņu, un es novērtēju Latvijas valdības centienus domāt par šo jautājumu. Esmu sapratis, ka arī valdība sev uzdevusi to pašu jautājumu, kādu jūs uzdodat man, un, lai to noskaidrotu, tiek veikts pētījums. Mēs gaidām šā pētījuma rezultātus. Es esmu piedāvājis Latvijas valdībai kopīgi ar EDSO domāt, kā veicināt Latvijas nepilsoņu vēlmi kļūt par pilsoņiem. – Kādā veidā?

– Ir dažādi veidi. Par tiem jālemj Latvijas valdībai. Mēs, piemēram, esam runājuši par pilsonības piešķiršanu reģistrācijas kārtībā nepilsoņiem, kas beiguši mazākumtautību vidusskolas. (Šobrīd spēkā nosacījums, ka pilsonību reģistrācijas kārtībā var iegūt tikai tad, ja beigts pilns mācību iestādes kurss. – I. M.) Otrs veids varētu būt automātiska pilsonības piešķiršana nepilsoņu ģimenēs dzimušajiem bērniem. (Šobrīd Latvijas pilsonību nepilsoņu bērniem piešķir, ja vecāki to lūdz iesniegumā. – I. M.) Manuprāt, par to Latvijā jārīko diskusija un jāskatās, kā iedzīvotāji šos ierosinājumus vērtēs.

Es Latvijā neesmu ieradies ar iepriekšpieņemtiem uzskatiem un idejām, bet gan ar atvērtu prātu. Latvijā, manuprāt, kopumā ir stabila sabiedrība, es pozitīvi novērtēju te redzēto, un to esmu teicis visiem saviem sarunu biedriem. Es te esmu drīzāk kā procesa veicinātājs, kā palīgs valstij, kura ir EDSO dalībvalsts.

– Daudzi šovinistiski noskaņoti nepilsoņi apgalvo, ka pati naturalizācijas ideja viņiem ir "nepieņemama", "riebīga", un demonstrē savu naidīgumu pret Latvijas valsti, tās simboliem, valsts valodu. Kāpēc Latvijas valstij šai sabiedrības daļai vajadzētu piešķirt tiesības vēlēt pašvaldības, tādējādi veicinot šādu pozīciju, naidīgumu pret valsti?

– Pirmkārt, es Latvijā neesmu saticis nevienu tādu cilvēku, par kādiem jūs runājat. Tāpēc nevaru runāt par sabiedrības daļu, kurai būtu tik negatīva attieksme pret Latvijas valsti.

Esmu Latvijā saticis daudzus cilvēkus, arī krieviski runājošos; mani ļoti dziļi ietekmējis Daugavpilī redzētais. Daugavpilī satiku jauniešus, kuri mani uzrunāja trijās valodās – latviešu, krievu, angļu. Tas bija ļoti iespaidīgi! Tas liecina, cik tālu Latvijas sabiedrība savā attīstībā ir tikusi, cik būtiski ir izglītības reformas rezultāti. Manuprāt, skolēnu izglītības līmenis ir ļoti labs neatkarīgi no tā, vai viņi mācās latviešu vai mazākumtautību skolās. Spriežot pēc tā, ko esmu lasījis un kas man ir stāstīts, Latvijas sabiedrības sadalījums šodien nav tik krass, arī spriedze sabiedrībā ir daudz mazāka, nekā bija pirms desmit, piecpadsmit gadiem.

– Varbūt jums būtu noderīgi iepazīties arī ar rakstiem krievu presē. Ne mazums ir tādu, kas ir visai naidīgi pret Latvijas valsti, valsts valodu, simboliem.

– Mēs ik dienu augstā komisāra birojā lasām gan krievu, gan latviešu laikrakstus, kas iznāk Latvijā!

– Tad jums kopējā aina Latvijā tomēr būtu jāredz!

– Es zinu, ka Latvijas sabiedrībā abās pusēs rit debates par integrāciju. Tas ir normāli, tā notiek visās valstīs. Tādas rit arī Norvēģijā un citās Rietumeiropas valstīs. Tas, ka par to diskutē, nav nekas īpašs. Bet ir svarīgi par to runāt tādā veidā, lai mazinātu saspīlējumu. Etnisks saspīlējums ikvienā sabiedrībā rada drošības riskus.

EDSO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos birojs ir dibināts kā konfliktu novēršanas instruments, jo etniskā spriedze var radīt konfliktu. Pēc Otrā pasaules kara beigām bijis vairāk starpetnisku karu, kas risinājušies valsts iekšienē, nekā karu valstu starpā. Esmu par preses brīvību, tomēr medijiem būtu jāizjūt atbildība par to, ko viņi raksta. Protams, jānorāda uz grūtībām un problēmām, kādas valda sabiedrībā, bet jācenšas arī konfliktu mazināt. Mūsdienu Eiropā tas ir ārkārtīgi svarīgi. – Vai domājat, ka pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršana nepilsoņiem mazinātu spriedzi Latvijas sabiedrībā?

– Par to, vai šādas tiesības nepilsoņiem jāpiešķir, jādiskutē Latvijā. Daugavpilī es tikos ar pašvaldības pārstāvjiem, un viņi teica, ka sabiedrība tikai iegūtu, ja nepilsoņi varētu vēlēt pašvaldības. Vēlēšanu tiesībām ir tieša saikne ar piedalīšanos valsts dzīvē, un, vispārīgi runājot, tiesības vēlēt cilvēkiem liek justies atbildīgākiem. Pasaulē var pārliecināties par principu: ja cilvēks ir izslēgts no piedalīšanās sabiedriskajā dzīvē, ja tiek marginalizēts, viņš kļūst par riska grupu. Izjūtot neapmierinātību, cilvēks vieglāk sliecas pieņemt dažādas idejas, un šādas grupas var kļūt par draudu. Integrācija ir arī konfliktu novēršana sabiedrībā, un tiesībām vēlēt pašvaldību līmenī te var būt būtiska loma.

Tomēr nepilsoņi nav ārzemnieki Rietumu izpratnē; viņi nav vēlējušies nodibināt noturīgu saikni ne ar vienu no pasaules valstīm, arī ar Latviju ne. Eiropā pašvaldību vēlēšanās piedalās pamatā personas, kurām ir kādas valsts pilsonība. Kāpēc Latvijā būtu jāveido izņēmums?

K. Vollebeks: – Tas varētu būt akadēmiskas debates jautājums. No vienas puses, var apgalvot, ka citas valsts pilsonis kādā valstī var būt lielāks drauds sabiedrībai, kurā viņš piedalās vēlēšanās, nekā nepilsonis. Interesantāk būtu runāt par to, kā mēs varam integrēt cilvēkus, lai veidotu labu, stabilu sabiedrību. Zinu, ka par to Latvijā risinās politiskas diskusijas, ka ir dažādi viedokļi. Es pārstāvu viedokli, ka, ļaujot nepilsoņiem vēlēt pašvaldības, spriedze sabiedrībā mazinātos un sabiedrība kļūtu stabilāka.

– Daudzi nepilsoņi nevar iegūt pilsonību tāpēc, ka neprot valsts valodu pat naturalizācijai nepieciešamajā minimālajā līmenī. Kāpēc valstij, piešķirot tiesības šiem nepilsoņiem vēlēt, būtu jāstiprina šāda noliedzoša, negatīva attieksme pret valsts valodu?

– Tad šie cilvēki redzētu nepieciešamību valsts valodu mācīties! Ja būtu iespēja piedalīties vēlēšanās, tad viņi varētu aktīvāk interesēties par to, kas notiek attiecīgajā pašvaldībā.

Runājot par valsts valodu, ir ļoti atzinīgi jāvērtē valdības sasniegtais valsts valodas apmācību jomā. Centralizētajā latviešu valodas eksāmenā, ko kārto, vidusskolu beidzot, šķiet, ka gan latviešu, gan mazākumtautību skolu skolēni gūst līdzīgus rezultātus. Turklāt EDSO ir sākusi izmantot Latvijas pieredzi valodu apmācībā, Latvijas pieredzi pārņem citas EDSO dalībvalstis. – Vairākos apgabalos, lielākajās Latvijas pilsētās latvieši ir etniskā minoritāte vai gandrīz vai mazākumā. Vai aizstāvēsiet arī latviešu valodu un latviešu lingvistiskās tiesības runāt un tikt saprastiem valsts valodā?

– Es vienmēr esmu izteicies par labu valsts stiprināšanai uz valsts valodas bāzes. Valsts pienākums un tiesības ir palīdzēt cilvēkiem iemācīties valsts valodu. Valdība te izdarījusi daudz, bet palikuši arī trūkumi. Tas ir saprotami, jo valsts neatkarības laiks bijis īss. Man ir pārliecība, ka Latvijā izveidotas un sekmīgi darbojas institūcijas, kas koncentrējas uz valsts valodas apmācību; valodas apmācība norit arī ar Eiropas Savienības un Norvēģijas finansiālu atbalstu.

– No Krievijas puses vairākkārt izskanējuši paziņojumi, ka krievu valodai Latvijā būtu jāpiešķir otras oficiālās valodas statuss. Tādējādi krievu valoda kļūtu arī par Eiropas Savienības oficiālo valodu. Kā vērtējat šādus Krievijas tīkojumus?

– … Latvijai ir tiesības teikt, ka latviešu valoda ir valsts valoda. Taču tai ir pienākums arī atvieglot mācības minoritāšu valodās, kā valdība to dara. Un pienākums cilvēkiem palīdzēt apgūt latviešu valodu.

– 2007. gada nogalē jūs tikāties ar Latvijas ārlietu ministru Māri Riekstiņu un teicāt, ka augstu vērtējat to, ko Latvija paveikusi etniskās integrācijas jomā. Pēc diviem mēnešiem devāties vizītē uz Krieviju. Tur ar Krievijas pārstāvjiem jūs apspriedāt etnisko situāciju Latvijā un Igaunijā un paziņojāt, ka šajās Baltijas valstīs esot "divas ar mazākumtautībām saistības problēmas" – "nepilsoņi un izglītības jautājums". Presē nonāca arī jūsu izteikumi, ka "nacionālo minoritāšu problēmas Baltijas valstīs nav atrisinātas". Turklāt to jūs apgalvojāt pirms vizītes uz Latviju un Igauniju, pirms iepazīšanās ar situāciju Baltijas valstīs! Šī iemesla dēļ jūsu izteikumi pret Baltiju tika uztverti kā apvainojoši, kā tādi, kas neraisa uzticību. Kādi argumenti Krievijā jums lika mainīt savu vērtējumu par Latviju un Igauniju?

– Nē, es nemainīju savu vērtējumu! Man žēl, ja manis teiktais Krievijā par situāciju Latvijā te tika uztverts ar aizvainojumu. Es negribēju nevienu apvainot. Latvijas valdībai nebija pārsteigums, ka Krievijas valdības pārstāvji, tiekoties ar mani, darbakārtībā izvirzīs arī nepilsoņu un krievvalodīgo jautājumu Latvijā un Igaunijā. Tas, ka par to runās, bija iepriekš zināms, jo par šo jautājumu ar EDSO augsto komisāru Krievijā runāja jau gadiem. Būtu gandrīz vai dīvaini, ja es šo jautājumu atteiktos apspriest, aizbildinoties, ka vēl neesmu bijis vizītē uz Latviju un Igauniju. Es uzklausīju Krievijas pārstāvjus un teicu, ka par šiem jautājumiem runāšu, kad braukšu vizītē uz Latviju. Tagad Latvijā es vēlreiz varu apgalvot, ka mani pārsteidz tas, cik daudz jūsu valsts ir paveikusi. Tomēr vēl joprojām ir problēmas, kas jārisina.

Es arī nedomāju, ka mani izteikumi Krievijā par Igauniju un Latviju būtu bijuši ļoti kritiski. Es nezinu nevienu valsti, kurā nebūtu mazākumtautību problēmu. Ja kāda valsts apgalvo, ka tajā nav šādu problēmu, tad tā noteikti jau ir liela problēma! Es jau jums teicu, ka esmu apmierināts ar sadarbību, kāda EDSO ir ar Latviju. Latvija daudz sasniegusi, bet vēl joprojām nav atrisināts nepilsoņu jautājums. Tas, ka Latvijā vēl līdz šim ir tik daudz nepilsoņu, man liek brīnīties, tāpat – kā esmu sapratis – šis fakts liek brīnīties arī Latvijas valdībai.

Es ceru, ka jūsu pārstāvētais laikraksts manis teikto atainos precīzi un neradīs pārpratumus. Tomēr, kā redzat, dažkārt gadās, ka visas nianses netiek precīzi iztulkotas.

– Vai jūs pēc tam izdevāt paziņojumu, precizējot savu Maskavā izteikto viedokli?

– Nē. Bet es nedomāju, ka manis teiktais Krievijā būtu bijis ļoti kritisks vērtējums…

– Teicāt, ka lielā mērā ņemsiet vērā sava amata priekšteču uzskatus. Diemžēl mēs droši nezinām, vai Ekeusa kungs par Latviju runāja savā balsī vai Krievijas balsī. Jo, kad devās uz Latviju, allaž apmeklēja Krievijas vēstniecību Latvijā.

– Es nevaru runāt Ekeusa kunga vārdā… Tomēr būtu dīvaini, ja es atmestu visu, kas paveikts augstā komisāra birojā kopš 1992. gada. Es nedomāju, ka esmu tik nevainojams, tik gudrs, ka man nevajadzētu padomus, un tāpēc manā birojā strādā padomnieki. Es arī iepazīstos ar to, ko paveikuši mana amata priekšteči un savu darbu cenšos būvēt uz viņu sasniegumu pamata. Mans viedoklis ir, ka, sadarbojoties ar Latvijas valdību, viņi ir izdarījuši daudz.

Tajā pašā laikā es uz Latviju esmu braucis ar atvērtu prātu, bez aizspriedumiem un centos ieklausīties valdības pārstāvju un manu sarunu biedru teiktajā. Varbūt jums vajadzētu rīkoties līdzīgi: neveidot savu spriedumu par mani pirms tikšanās ar mani, un vērtēt to, ko es daru. Varbūt jums vajadzētu dot man nelielu iespēju…

– Vai šīs vizītes laikā jūs apmeklējāt Krievijas vēstniecību Latvijā?

– Nē, es neapmeklēju Krievijas vēstniecību, tomēr man bija tikšanās ar Krievijas vēstnieku Latvijā.

– Par ko jūs runājāt?

– Nevaru komentēt šo sarunu. Gribu uzsvērt, ka es tiekos ar daudzu valstu vēstniekiem. Piemēram, pirmdien man bija pusdienas Norvēģijas vēstnieka rezidencē, kur tikos ar virkni vēstnieku.

Vizītes laiks kādā valstī ir visai īss, un man tās laikā ir būtiski iegūt pēc iespējas vairāk informācijas, datu, viedokļu. Tomēr tas nenozīmē, ka savu vērtējumu es viennozīmīgi balstītu uz to, ko kāds man teicis. No otras puses, nez vai būtu gudri sacīt, ka es zinu visu pats un ne ar vienu man nav jārunā. Tāpēc es runāju ar valdības pārstāvjiem, diplomātu sabiedrību, ar nevalstiskajām organizācijām, cenšoties iegūt iespējami plašāku ainu par situāciju valstīs, kurās ierodos. Bet tas nenozīmē, ka es runāju kāda vārdā! Es stingri vēlos apgalvot, ka esmu neatkarīgs, un šo principu stingri ievēroju. Es neesmu neviena rupors! Es jums to droši varu teikt. – Kad es jums uzdevu jautājumu, kā vērtējat mazākumtautību un cilvēktiesību situāciju Krievijā, jūs runājāt par to pozitīvi, bez kritikas.

– Es teicu, ka Krievijā man bija interesantas sarunas ar varas pārstāvjiem par mazākumtautību situāciju šajā valstī. Lai gan mans mandāts neparedz vērtēt cilvēktiesību situāciju kādā valstī, es ceru, ka, runājot par mazākumtautību situāciju, es palīdzu risināt arī cilvēktiesību jautājumus.

EDSO augstajam komisāram ir konfliktu novēršanas mandāts, bet ne mandāts runāt par cilvēktiesību jautājumiem kopumā. Kad par mazākumtautību situāciju runāju Krievijā, es uz daudziem saviem ieteikumiem saņēmu pozitīvu atbildes reakciju. – Maskavas Cilvēktiesību birojs informē, ka Krievijā 2007. gadā uz etnisku un rasistisku motīvu pamata piekauti 230 un nogalināti 47 iedzīvotāji. Vai Krievijā runājāt arī par to?

– Jā, arī šādi jautājumi ietilpst manā mandātā, arī par to es runāju. Krievijas pārstāvji teica, ka šāda problēma pastāv, ka viņi apņēmušies to risināt un cer uz manu palīdzību. Ar to es esmu apmierināts, un mēs strādāsim kopīgi. – Ja jau Maskavas Cilvēktiesību birojs sniedz tik satriecošus datus, vai tad par mazākumtautību situāciju Krievijā var runāt tik pozitīvi, kā jūs runājāt?

– Bet jums nav jāsaka man, ko es teicu; es jums saku, ko es teicu! Es teicu, ka man bija pozitīvas sarunas…

– Bet es vaicāju, kā jūs vērtējat mazākumtautību situāciju Krievijā!

– Jūs teicāt, ka es esmu runājis pozitīvi, bet tā nav. Es vienkārši neatbildēju uz jūsu jautājumu – tā ir mana privilēģija: neatbildēt uz jautājumu.

Mēs runājām arī par ksenofobiju un naida izraisītiem noziegumiem, kas, domāju, šodien ir problēma daudzās Eiropas valstīs. Tāpēc esmu ļoti apmierināts, ka Krievijas varas pārstāvji piekrita, ka Krievijā tā ir problēma. – Jūsu amata priekštecis Ekeusa kungs, runājot par Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas piemērošanu, iestājās par to, lai Latvijā netiktu nodalītas vēsturisko minoritāšu un neseno imigrantu tiesības. Vai, jūsuprāt, šāds imigrantu un vēsturisko minoritāšu tiesību apvienojums ir pareizs? Eiropas Savienības "vecās" valstis to noraidījušas un skaidri norādījušas, ka Mazākumtautību konvenciju tās attiecina uz tradicionālajām minoritātēm.

– Vispārējā Mazākumtautību konvencija jau ir tieši paredzēta nevis imigrantu, bet vēsturisko mazākumtautību tiesību aizstāvībai!

Daudzās valstīs ieplūst jauns imigrantu un minoritāšu vilnis. Šo jautājumu EDSO augstā komisāra birojs uzņēmās pētīt pēc EDSO parlamentārās asamblejas lūguma. Tika izveidots ziņojums, kas tika iesniegts EDSO parlamentārajai asamblejai 2007. gada vasarā. Tajā mēs meklējam veidus, kā šo jautājumu risināt. No EDSO augstā komisāra skatupunkta raugoties, mēs vēl neesam izlēmuši, vai mēs pie šī jautājuma turpmāk strādāsim vai ne.

– Savulaik jūs bijāt EDSO vadītājs. No šī skatupunkta raugoties, vai ir saprātīgi pieļaut Krievijas ietekmes palielināšanos Eiropas starptautiskajās institūcijās? Tā ir valsts, kurā notiek būtiski cilvēktiesību pārkāpumi.

– Krievija ir EDSO dalībvalsts, un tai ir tiesības strādāt organizācijā, tāpat kā citām tās dalībvalstīm.

Es jūsu jautājumu nepieņemu, jo manā darba kārtībā nav jautājums par Krievijas ietekmes palielināšanos. Tomēr ir noteikti standarti, kuri visām EDSO dalībvalstīm jāpilda. Eiropas Padome ir noteikusi noteiktus standartus cilvēktiesību jomā, ANO – tās pieņemtajā Cilvēktiesību deklarācijā. Viens no EDSO uzdevumiem ir palīdzēt un atvieglot šo standartu izpildi. Tēlaini runājot, mēs valsti ņemam pie rokas un vedam šo standartu virzienā.