Edijs Bošs: "Veiksmes atslēga visur ir viena"

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: AFI

Edijs Bošs: "Veiksmes atslēga visur ir viena – spēja strādāt daudz, strādāt godprātīgi un ar izdomu."

Kurš šobrīd ir visskatītākais un provocējošākais raidījums Latvijā? Protams, tas ir "De Facto". Un viens no šā raidījuma veidotājiem un vadītājiem ir žurnālists Edijs Bošs. Viņš ir no tiem žurnālistiem, kuri neskatās uz visu plaši ieplestām acīm un neēd no karotītes visu, ko viņam kāds cenšas iebarot. Viņš vērtē, analizē, provocē un ir kompetents savā darbā. Arī PUFF lasītāji to ir ievērojuši un atzinuši viņu par šā brīža labāko jauno Latvijas žurnālistu.

Edijs Bošs Vecums: 26 Dzimšanas diena: 26. septembris Izglītība: maģistra grāds Eiropas politikā (Kembridžas universitāte)

Par ko bērnībā gribēji kļūt? Vai jau tad tev izpaudās žurnālista talants?

Apšaubu, vai vispār ir tāda lieta kā kaut kāds īpašs žurnālista talants. Sfērā, kuru mēs saucam par žurnālistiku, strādā ļoti atšķirīgi cilvēki ar ļoti dažādām spējām un talantiem. Mēdz būt pat tā, ka preses žurnālistikā ir pieprasīti pavisam cita veida iedzimtie talanti nekā, piemēram, televīzijā vai radio. Bet tās īpašības, kas visiem normāliem žurnālistiem ir kopīgas, ir tās pašas, kas faktiski piemīt arī jebkuram citam profesionālim (ja viņš ir profesionāļa vārda cienīgs), – spēja strādāt daudz, strādāt godprātīgi un ar izdomu.

No cik gadiem apzināti gāji uz žurnālista profesiju?

Uz to apzināti negāju un arī tagad, starp citu, neeju. Žurnālistika kā tāda nav mana sirdslieta. Turklāt nestrādātu šajā profesijā, ja man nebūtu iespēju darboties tikai tajās žurnālistikas sfērās, kuras mani interesē un kurās vēlos būt kompetents.

Esi intervējis ļoti daudzus pazīstamus un sabiedrībā ievērojamus cilvēkus.

Manas atbildības sfēra LTV Panorāmā ir ārpolitika un starptautiskās lietas, tāpēc man arī ir iznācis sarunāties ar daudziem VIPiem. Dažreiz tas ir nogurdinoši, dažreiz – pagodinoši, bet lielākoties tas ir vienkārši darbs, ko daru.

Pirms kuras intervijas bija vislielākais satraukums?

Jau ilgāku laiku vairs īpaši neizjūtu to lietu, ko tu laikam gribēji apzīmēt kā satraukumu. Respektīvi, jau sen vairs neeju uz intervijām ar ķieģeli vēderā, nervozējot līdz baltajām pelītēm par to, kas nu būs, kā es izskatīšos un ka tik nu es sevi par muļķi neiztaisītu... Tas gan nenozīmē, ka strādāju pilnīgā vienaldzībā. Pirms īpaši svarīgām intervijām varu pat pāris dienu pavadīt iegrimis domās un neko apkārt ap sevi neredzot, bet tās vairs nav tās parastās satraukuma sajūtas. Tā drīzāk ir vienkārši liela koncentrēšanās. Lai gan arī šajā procesā ir sava daļa nervozitātes – galvenokārt tāpēc, ka televīzijā profesionāla izdošanās daļēji ir atkarīga no apstākļiem, kas nav atkarīgi no paša žurnālista. Proti, cik precīzi nostrādās aparatūra un visa tā komanda, kas ar tevi kopā strādā, utt.

Kā gatavojies raidījumiem? Vai tiešām tiek pavadītas garas stundas, bibliotēkās un arhīvos vācot materiālus?

Daudz kas ir atkarīgs no tematiem, kurā katram žurnālistam iznāk specializēties. Ir temati, piemēram, kriminālie, kur viss ir atkarīgs no žurnālista kontaktiem un viņa informācijas avotu kvalitātes. Politikas tematos vairāk no svara ir žurnālista pieredze. Protams, ja nākas saskarties ar kādu ļoti specifisku tematu vai ar specifisku intervējamo cilvēku, tad var gadīties, ka ir jāiet arī uz bibliotēku. Bet dažreiz par bibliotēkām un arhīviem svarīgāka ir vienkārši spēja saredzēt notikumu kontekstu, un šī spēja rodas tikai pēc tam, kad žurnālists vismaz vairāku gadu garumā ir rūpīgi sekojis līdzi notikumiem. Tāpēc gatavošanās nākotnes sižetiem, rakstiem un intervijām labiem žurnālistiem notiek faktiski ik dienu – lasot, klausoties un skatoties, kas notiek apkārt.

Kā, veidojot sižetu, spēj noslēpt savu subjektīvo viedokli (simpātijas vai antipātijas)?

Vai! Šis, protams, ir viens no filozofiskākajiem jautājumiem šajā profesijā – par to strīdēsies un šķēpus lauzīs bezgalīgi. Personīgi es uzskatu, ka pilnīgi objektīvas patiesības nav un no subjektīvisma pilnīgi attīrīta žurnālistika dabā nevar eksistēt. Tāpēc viss, ko varu darīt, – ir pēc iespējas godīgāk atainot patiesību, kādu to saredzu caur savām subjektīvajām acīm.

Ko domā par teicienu: Par žurnālistu spriež nevis pēc atbildēm, bet gan pēc viņa uzdotajiem jautājumiem?

Neesmu īsti pārliecināts, ka esmu iepriekš šādu teicienu dzirdējis. Bet, nu, ja tu tā saki, ka tāds tiešām ir, tad nestrīdēšos.

Vai piekrīti, ka mediji ir ceturtā vara?

Te vajag precizēt – medijus mēdz dēvēt par ceturto varu demokrātiskās iekārtās. Citos politiskos režīmos tā nav.

Vai žurnālistam ir jābūt skeptiķim (bieži tiek jaukts skepticisms un cinisms)?

Skaidrs, ka labam žurnālistam ir jābūt tik daudz skeptiķim, lai neskatītos uz visu plaši ieplestām acīm un neēstu kā no karotītes visu, ko viņam kāds cenšas iebarot. Bet piekrītu, ka dažreiz mēs jaucam skepsi ar cinismu. Veselīga skepse ir inteliģences pazīme, bet cinisms – nepatīkama diagnoze. Kaut nu mēs katrreiz spētu saprast, kur beidzas viens un sākas otrs.

Vai kādreiz nav saņemti draudi?

Ir. Pēdējā laikā arvien biežāk no draugiem. Par to, ka, ja neiešu ar viņiem tusēt, tad viņi izdzēsīs manu telefona numuru.

Mūzikā, kino ir savas zvaigznes. Vai arī žurnālistikā tādas ir?

Protams, ka ir. Gandrīz katrā profesijā ir savas zvaigznes, kuru uzvārdiem un teiktajam ir savs svars gan kolēģu aprindās, gan varbūt arī plašākā sabiedrībā. Ņemot vērā, ka žurnālistika – īpaši televīzijas žurnālistika – ir publiska nodarbošanās, ir arī lielas iespējas sasirgt ar zvaigžņu slimību. Ar zvaigžņu slimību, man liekas, ir tāpat kā ar daudzām citām kaitēm – proti, nav kauns ar to saslimt, bet kauns ir ilgstoši neārstēties.

Kāda ir tava attieksme pret dzelteno presi?

Tāpat kā kinopasaulē darbojas gan Spīlbergs, gan Stallone, gan pornoindustrija, tā arī preses pasaulē ir visdažādākie darboņi. Visiem ir sava vieta zem saules.

Kas ir nepieciešams jaunam cilvēkam, lai viņš varētu uzsākt darbu televīzijā?

Lai uzsāktu, nevajag gandrīz neko. Bet, lai noturētos un sasniegtu kaut ko, – tas jau ir cits jautājums. Principā, kā jau iepriekš teicu, nedomāju, ka televīzija un žurnālistika ir kaut kādas ļoti īpašas profesijas. Veiksmes atslēga, man liekas, visur ir viena un tā pati – spēja strādāt daudz, strādāt godprātīgi un ar izdomu.

    Uz augšu