Centrā 14. gadsimtā celtā baznīca. Gruzīni saka, ka tik tuvu debesīm neatrodas neviens dievnams Eiropā. Spirgtais kalnu gaiss ir attīrošs, kalnu un debesu skats «norauj jumtu» un velk uz vēlmi turpmāko dzīvi pavadīt, meditējot kalnos. Pats Kazbeks ietinies mākoņos. No slānekļiem un lavas veidotā kalna virsotni klāj mūžīgs sniegs. 1868. gadā tajā pirmo reizi uzkāpa angļu alpīnisti. 2013. gadā virsotni iekaroja toreizējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili.
Vīns un saulriets kalna galā
Braucot lejup, mūsu šoferis piedāvā aplūkot minerālūdens avotu, un mēs bez liekām pārdomām piekrītam. Mazliet neomulīgi kļūst, kad «tepat blakus» izrādās krietnā attālumā. Mēs braucam pa vientulīgu līdzenumu līdzās tumsnējam kalna stāvam nezināmā virzienā Kaukāzā un pēkšņi apjēdzam, ka tepat blakus ir Dievidosetijas separātiskā province. Tomēr avotiņš ir tā vērts - no zemes dzīlēm nāk gāzēts, patīkamas garšas minerālūdens. Kad atgriežamies, redzam, kā, skaļi žestikulējot un epitetus netaupot, mūsu šoferi strostē pārējie tūristu pavadoņi, bet viņš tikai padevīgi māj ar galvu un met krustus. Arī uz mums tiek vērsti drūmi skatieni - nav prāta darbs nozust laika apstākļu ziņā mainīgajos kalnos.
Kad paguruši, bet laimīgi dodamies atceļā, es domāju par to, ka jāaplūko naksnīgā Tbilisi, kas, iestājoties tumsai, tiek skaisti izgaismota. Pēdējos saules starus es paspēju notvert kalnā virs vecpilsētas. Baltā namiņa terase ir pārkārusies klints malai. «Ienāciet, palūkojieties saulrietā no šejienes,» aicina saimnieks. «Nāciet droši - ņemiet līdzi draugus, uzkodas, vīnu un pasēdiet te,» viņš ir kā dzīvs apliecinājums tam, ka no Rietumiem ienākušais maratons pēc naudas vēl nav izskaudis izslavēto gruzīnu viesmīlību. Ramirs ir azerbaidžānis, kādreiz bijis policists, tagad pensijā. Mazo, balto māju kalna galā cēlis viņa vecvectēvs. Uz neparasti skaisto vietu acis metot investori, bet viņš ne par kādu naudu no šejienes prom neiešot. Cilvēkam, kuram paveras tāds saullēkts un visa pilsēta ir pie kājām, neko vairāk no dzīves nevajag. Ciemos no Maskavas atbraukusi vedekla ar diviem bērniem. Arī mazdēla vārds ir Ramirs.
Īstā dzīve Tbilisi sākas vakarā, kad ielas un daudzās kafejnīcas piepildās ar cilvēkiem, kas nesteidzīgi bauda dzīvi - malko vīnu, vakariņo, sarunājas, smejas. Mūsdienīgie, moderni ģērbtie, izglītotie pilsētnieki pamatīgi atšķiras no lauciniekiem, kas tikpat labi iederētos kādā 19. gadsimta ainā. Ne velti saka, ka ir gruzīni un ir tbilisieši. Ar savu nevērīgo šarmu viņi atgādina frančus. Ir tik viegli saplūst ar vakara krēslā slīgstošo vecpilsētu, kuras gaisā burtiski virmo elegants flirts, noslēpumainība un kaislības.
Raksts tapis sadarbībā ar tūrisma operatoru «Interlux Travel». Rakstu sēriju par Gruziju TVNET lasiet arī turpmāk.