«Mēs mainījām visu savu dzīvi. Tas bija tā vērts,» saka Liene. Viņas dēls lietoja narkotikas. Viņa nenobijās. Nu jau divus gadus puisis ir brīvs no šīs atkarības.
Bērns lieto narkotikas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pieredze
Trīspadsmit gadu vecumā Lienes dēlam skolā pasliktinājās atzīmes, viņš kļuva nekārtīgs, pat rupjš. Mamma to norakstīja uz trakajiem tīņu gadiem. Puikam joprojām bija sava draugu kompānija, kur viņi izgudroja dažādus lidmodelīšus. Interešu kopa pulcējās klasesbiedra privātmājā. Kā vēlāk izrādījās, vecāki bieži nebija mājās. Toties bija bohēmists, 19 gadus vecs brālis, kas puikām ierādīja, kā uztīt «kāsīti» un «ķert kaifu» no tabletēm. «Kāsīša» paliekas Liene atrada sava dēla jakas kabatā, kad grasījās to mazgāt.
Uzreiz saprotot, ka puika neatzīsies, viņa devās pārbaudīt, vai tās nav narkotikas. «Kad dēls bija kaut cik labā omā, ar varu piespiedu viņu noskatīties filmu par narkomāniem, par to, kādi kropļi dzimst lietotājiem. Filmas beigās viņš šausmās raudāja. Nākamajā dienā jau bijām pie speciālista. Tā sauktās lomkas viņu vēl nemocīja, jo tika lietotas pēc klasifikācijas vieglās narkotikas. Taču varēja just, ka trešajā dienā bez «kāsīša» zēnam ir specifiskas paģiras.» Tālāk viss noticis zibenīgi. Dēls ievietots rehabilitācijas centrā. Pa to laiku Liene pārdeva dzīvokli Rīgā un nopirka citu 150 km attālumā no galvaspilsētas. Darbu atrast viņai nebija grūti. Puika no rehabilitācijas centra pa taisno devās uz jaunajām mājām. «Nesen bijām atbraukuši uz Rīgu noskatīties «Adatu». Mans 16 gadus vecais jaunietis ar meiteni pie sāniem raudāja kā mazs bērns. Viņš ļoti labi apzinājās, kur varēja nonākt. Cik zinu, ar vecajiem draugiem viņam kontakta nav nekāda.»
Speciālistu padomi
Ir dažādas vispārējās pazīmes, kas varētu liecināt par narkotiku lietošanu un kuras katrai mātei un tēvam būtu lietderīgi zināt.
Jūsu bērns ir:
* pastiprināti uzbudināts vai – gluži pretēji – kavēts, bremzēts,
* parādās runas traucējumi,
* sejas ādas bālums, sausums, loki zem acīm vai arī sejas apsārtums un taukaina āda,
* maskveida seja ar vāju mīmiku vai – tieši pretēji – ar ļoti dzīvu mīmiku,
* atmiņas traucējumi, nespēja loģiski domāt, nespēja izskaidrot savu uzvedību,
* bezmiegs, ātrs nogurums mainās ar neizskaidrojamiem enerģijas uzplūdiem, var būt arī miegainība,
* gaitas izmaiņas, neprecīzas kustības,
* izteikti šauras vai platas acu zīlītes,
* injekciju pēdas elkoņu ielokos, uz plaukstām, pēdām, kakla, kājām un citās virspusējo vēnu atrašanās vietās (tajās pašas vietās var būt arī skrāpējumi vai cigarešu dedzinājumi: bieži vien pusaudži tā mēģina slēpt injicēšanas pēdas),
* biežas (it kā bez iemesla) iesnas,
* specifiska smaka no mutes, no apģērba, atkarībā no vielu lietošanas (kaņepes, līme utt.),
* nevīžība, netīrība, nolaidība, novājēšana.
Uzvedības izmaiņas, kas varētu liecināt par narkotiku lietošanu:
* vienaldzība, interešu trūkums,
* mācību un darba kavējumi,
* attieksmes maiņa pret draugiem, zūd kontakts ar vecākiem,
* noslēpumainība, ilga sēdēšana slēgtās telpās, piemēram, vannas istabā,
* bieža atrašanās ārpus mājas, klaidonība, melošana,
* naudas aizņemšanās, zagšana, mantu pārdošana,
* apetītes izmaiņas (tās trūkums vai arī pastiprināti apetītes periodi; pēkšņi sāk bieži ēst saldumus vai dzert pienu, ko līdz tam nekad nav darījis),
* pozitīvi atzinumi par narkotikām,
* specifiska žargona lietošana («zāle» – kaņepes, «smaile» – adata, «skābjgalva» – tāds, kurš regulāri lieto LSD, «afrikāņu bušs» – kaņepes «zālītes» formā, «iesist», «ietriekt» –injicēt narkotikas, «saliekts» vai «uzāķējies» – atkarīgs no narkotikām, «pūķa ķeršana» – heroīna smēķēšana, «sakars» – narkotiku piegādātājs utt.)
* krasas garastāvokļa svārstības,
* darba un koncentrēšanās spēju izsīkums, interešu maiņa vai zudums.
Rīgas Kurzemes rajona Sociālā dienesta Atbalsta nodaļā ģimenēm ar bērniem speciāliste Ieva Lāss norāda, ka galvenais, uzzinot faktu, ka bērns lieto narkotikas, ir neārdīties, kā arī nemoralizēt. Vecākiem būtu jātiekas ar speciālistiem, kas dos vislabāko padomu, kā runāt ar bērnu, kur vērsties pēc palīdzības.
Atsevišķi katra no minētajām pazīmēm neliecina tieši par narkotiku lietošanu, bet, novērojot vairākas no šīm pazīmēm, būtu nepieciešams vērsties pēc padoma pie speciālistiem. Pusaudzis vienmēr noliegs to, ka viņš lieto narkotikas. Noliegums viņam ir asinīs, jo viņš dzīvo tajā vecuma fāzē, kad visspilgtāk izpaužas maksimālisms: vai nu viss ir melns un balts, vai ir «jā» un «nē», un nekādi kompromisi pastāvēt nedrīkst! Pat tad, kad jūsu bērns būs pieķerts aiz rokas, viņš zvērēs, ka narkotikas nav viņa un nemūžam tās nav lietojis. Bet speciālistiem?– pusaudžu narkologiem – ir zināmi paņēmieni, profesionālie knifiņi, ar kuru palīdzību ir iespējams izlauzties cauri šim noliegumam. Nekaunieties par notikušo, bet lūdziet padomu viņiem! Jo agrāk jūs atklāsiet, ka bērns lieto narkotikas, un jo ātrāk atradīsiet kvalificētu speciālistu, jo ar mazākiem zaudējumiem jūsu ģimene izkļūs no šīs situācijas.Svarīgi
Lietojot narkotikas, bērniem mainās raksturs. Viņi kļūst agresīvāki, neiecietīgāki. Bieži vien vecāki to izskaidro ar pusaudžu vecuma krīzi, hormonu vētrām (bērnam nekas vairs nepatīk, negribas mācīties), bet pievērsiet uzmanību arī citām pazīmēm.