Folklora kā īstā dzīve

"Ja tu piedzimsti kā latvietis, tev ir jādzied, vai tu esi apdāvināts vai ne," ir pārliecināta Inese Roze no folkloras kopas Ore, kas fascinē ar arheoloģiskajiem tērpiem, senajiem mūzikas instrumentiem un savdabīgu sniegumu. Viena no jaunākajām grupām Latvijā šonedēļ piedalās gan Baltica, gan Cēsīm 800 norisēs.

Atmodināt aizmigušu

Folklora arī brīvā valstī ir pretestības, nepakļaušanās veids. Baltkrievijā tā vispirms ir nepakļaušanās pārkrievošanai, bet citur pasaulē un arī Latvijā – nepakļaušanās globalizācijas uzspiestai unifikācijai un garīgam snaudienam, uzskata kopas Ore dalībnieks Andris Roze. Un kāpēc neatmodināt sevi, vispirms uzvelkot tautastērpu, kā to dara Briselē sastopamā NATO mītnes Latvijas pastāvīgās pārstāvniecības otrā sekretāre Ilze Rassa, kura diplomātiskajos pasākumos mēdz ierasties sentērpā ar Andra darinātām rotām?

Ore Latvijas folkloristu saimē ir reizē jauniņie un reizē – veterāni, bet katrs kopas dalībnieks ir tik atšķirīgs un reizē – tik līdzīgs. Viņus – dabas sargu, amatnieku, farmaceiti, pārtikas tehnoloģi un lietvedi ar sociologa izglītību un skolnieces – visus vieno interese par gadsimtos slīpētām, stiprinātām vērtībām un to, kā restaurēt seno pasaules izjūtu. Viņi to spējuši, vispirms paši sev darinot pilnībā nokomplektētus arheoloģiskos tautastērpus, spēlējot senos mūzikas instrumentus un dzīvojot muzikālajā vidē, ko mēdz dēvēt par tradicionālu. "Citiem apkārt ir parasti kārtīgi cilvēki, bet mēs tiekamies un pulcējamies ar dīvaiņiem, kuriem svarīgi atmodināt kaut ko aizmigušu, piemirstu," smej Inese Roze.

Vienā sajūtā un elpā

Ores rašanās esot sarežģīts jautājums, jo tās dalībnieki ar folkloru un senču dzīvesveida iepazīšanu nodarbojas jau daudzus gadus. Līdz 2000. gadam kopas Dzieti sastāvā, vienu gadu Solvitas Lodiņas vadītajā kopā Niedoli, bet, pievienojoties dūdiniekam Imantam, neilgu laiku dziedāts savā nodabā, piedaloties dažādos gadskārtu un pilsētas svētkos, spēlējot dančus, un pie Ojāra Rodes Drustu Piltiņkalnā izdzīvoti neskaitāmi tradicionālie Jāņi. Vēlme piedalīties festivālā Baltica 2006 piespiedusi iznākt no pagrīdes.

Arheoloģisko rotu darināšana, kas sākta 2000. gadā, nav vienīgais amats, ko rotkaļa Daumanta Kalniņa māceklis Andris Roze pieprot – viņš mēdzot arī pīt, virpot, grebt karotes, restaurēt mēbeles. Meita Baiba gribējusi kokli. Uztaisījis arī to un vēl ģīgu Inesei. "Ko pats var uztaisīt, to nevajag pirkt. Vēl jo vairāk, ja var lēti uztaisīt un dārgi pārdot," smaida amatnieks. Kurš normāls cilvēks var atļauties arheoloģiskās rotas, kad kakla riņķis vien maksā ap 200 latiem? Tās bagātīgi nēsājuši arī vīrieši. Turklāt, lai bronzas vai vara rotas būtu spožas, tās cītīgi jānēsā.

Tostarp Inesei mieru nelikusi vēlme dziedāt. Dzietos jokots – dziedāt vari nākt, bet tikai komplektā. Andrim nekas neatlicis kā iet Inesei līdzi. Bet senie tērpi tā pa īstam sākti darināt laikā, kad abi kopā ar meitām raduši iespēju strādāt Āraišu ezerpilī. Inese Roze stāsta: "Dīvainā kārtā nopirkām stelles, kaut arī neviens aust nemācēja. Pirmā bija balta villaine." Bet Andris piebilst, ka divi pirmie arheoloģiskie tērpi bija gatavi ap 2000. gadu, ko uztaisījis sev un Inesei, lai piedalītos izstādē Expo 2000. Viss līdz kaulam īsts, piemēram, Ineses vilnas svārki krāsoti baltalkšņu mizās, kas saulē neizbalē.

Steidzies lēnām!

Inese Roze nevarot iedomāties, kā būtu dzīvot bez šā tērpa un mūzikas. "Tikpat nejauši es varēju aiziet uz kori, bet tur ir daudzi vienādi cilvēki, tu esi tāds kā visi, paslēpies. Kori un deju kolektīvi ērtāki, prognozējamāki, bet folklorā katrs ir pats, par visa īstumu jāatbild pašam. Folkloristi arī kā brīvdomātāji, kas cilvēkus tā kā atbaida. No viņiem var sagaidīt visu ko. Atnāks un pateiks visu, kā ir, un vēl apdziedās, lietas nosaucot īstajos vārdos. Savu reizi ritmu meklēs ar zāģi, kanalizācijas cauruli, diviem akmentiņiem vai iepūtīs latvāņa stabulē," saka Inese. Rožu ģimenes atvases Rasa un Baiba ar folkloru kopā jau izaugušas tik lielas, ka Rasa iniciējusi un vadījusi tikko Cēsīs aizvadīto pirmo Latvijas dūdu un bungu nometni. Pati jau gadus trīs spēlē dūdas, ko pati sev iemācījusi... Bet māsa spēlē kokli.

Arī Imantu Ozoliņu vienmēr esot saistījis tautiskais. Sākoties atmodai, kopā ar rotkali Daumantu Cēsīs un apkārtnē pieminekļi stādīti un atjaunoti, dēvējot sevi par kopu Spurguļi. Jukās visi paklīduši. Kopā sanākuši, kad norvēģu jaunvikingu kuģis apmeklējis Āraišus. Imants mīl teikt: "Steidzies lēnām, jo dzīve nav gara. Visdārgākais, ko prasa nodarbošanās ar tradicionālo kultūru, ir laiks." Imants ik dienu brīdi apsēžas mierā, lai savāktos. Nedrīkstot tikai skriet, tā veicinot haosu sev apkārt. Rītos aiziet uz kalnu, pastaigā, izrunājas, iedzer tēju un iet uz darbnīcu.

***

Folkloras grupa Ore

- Dibināta 2005. gadā. Kopā Ore izmantotie mūzikas instrumenti – kokle, bungas, dūkas, vijole, ģīga, stabule, vargans jeb zobe, sīpoltaure un citi

- Dalībnieki:

- Andris Roze – Gaujas Nacionālā parka administrācijas Valsts īpašumu reģistra daļas vadītāja vietnieks, pēc aicinājuma amatnieks

- Inese Roze – Cēsu pilsētas 4. pirmsskolas izglītības iestādes un Cēsu pilsētas 5. pirmsskolas izglītības iestādes Akmens ligzda lietvede, pēc izglītības pārtikas tehnoloģe, socioloģe

- Rasa Roze – Cēsu pilsētas ģimnāzijas 11. klases audzēkne

- Baiba Roze – Latvijas Kultūras koledžas 2. kursa studente

- Imants Ozoliņš – amatnieks, mēbeļu galdnieks, Lieljoķu sētas saimnieks

- Ilze Ozoliņa – farmaceite, Lieljoķu sētas saimniece

Uz augšu