Un nu tas brīdis ir klāt – no 7. jūlija kinoteātrī "Coca-Cola Plaza" Latvijas, Dānijas un Skotijas kopražojuma pilnmetrāžas leļļu filma "Trīs musketieri".

Francija, 17. gadsimts. Iekšēju nesaskaņu pārņemto valsti vēl nestabilāku padara galma intrigas, kuras ir savērpušās ap karalienes Annas un angļu hercoga Bekingema romantiskajām attiecībām. Cenšoties atmaskot sazvērniekus, kardināls Rišeljē ir gatavs uz visu, jo arī viņš slepus mīl karalieni Annu. Kardināla gvardi un karaļa musketieri ir nebeidzamā karastāvoklī – nepaiet ne diena bez savstarpējām ķildām un dueļiem. Lai kļūtu par karaļa musketieri, Parīzē ierodas jauns un visnotaļ karstasinīgs gaskonis d"Artanjans un tūlīt pat tiek ierauts galvu reibinošu notikumu virpulī, pateicoties kam iepazīstas ar slaveno musketieru trijotni – Atosu, Portosu un Aramisu. Aizraujoši un turklāt arī bīstami piedzīvojumi ir sākušies! Kvēlas jūtas pret daiļo Bonasjē kundzi, triju draugu uzticamie pleci, drosme un cēlsirdība – tas viss noder jaunajam gaskonim, lai glābtu karalieni no viņas ienaidniekiem. Viens par visiem, visi – par vienu!

Tāds īsumā ir Aleksandra Dimā romāna "Trīs musketieri" sižets. Kino cilvēki to izmantojuši daudzkārt. Man atmiņā visspilgtāk palikusi Ričarda Lestera 70. gados uzņemtā filma ar Maiklu Jorku d"Artanjana lomā, tad vēl 80. gadu krievu mūzikls ar Mihailu Bojarski un Braiena Adamsa hits "All for Love", rakstīts 90. gados tapušajai filmai "Trīs musketieri" – Roda Stjuarta, Stinga un paša Adamsa iedziedāts.

Un nu atkal – jau kuro reizi – šķind pieši un rapieri, nepacietībā mīņājas zirgi, čaukst zīda brunči, līst vīns un asaras. Starp citu, asaras lellītēm šajā filmā ir aizkustinoši patiesas. Un arī ēnas – īstas, nevis digitāli ģenerētas.

Māris Putniņš, filmas scenārija autors, mākslinieks un producents. Kurš gan cits, ja ne viņš, lai būtu pirmais, ko izklaušinu musketieru epopejas sakarā!

– Vēlreiz musketieri. Kāpēc?

– Man bija, šķiet, divpadsmit, nē, trīspadsmit gadi, kad pirmo reizi noskatījos filmu par musketieriem. Tā mani burtiski apbūra.

– Kas apbūra? Bonasjē kundze?

– Nē, nē! Tolaik mani interesēja nevis sievietes, bet zobeni. Pēc filmas taisnā ceļā devos uz paukošanas sekciju klubā "Elektrons", trīs gadus trenējos, patika ļoti. Kad vēlāk kopā ar Jāni Cimermani studēju Leļļu teātra aktieros, mums tur bija arī skatuves paukošana. Izspēlējāmies zobenu spēles – cik sirdij tīk, man vēl tagad ir divas rētas – abas no Jāņa. Ko lai dara – mani aizrauj zobenu romantika! Turklāt arvien esmu mīlējis vēsturi. Filmas sakarā daudz ko jaunu uzzināju. Piemēram, kāpēc musketieriem bija gari un plati zābaki.

– Lai varēto ko aiz stulma aizlikt?

– Arī tādēļ, bet galvenokārt, lai nesasmērētu zeķes. Parīzē tolaik bija šausmīgi šmucīgas ielas, visu, ko tagad laiž kanalizācijā, toreiz lēja ārā pa logu. Tāpēc vienīgais veids, kā pa ceļam uz saviesīgu vakaru nesasmērēt savas baltās mežģīņu zeķes, bija savilkt zābaku stulmus līdz dibenam un nolaist tikai tad, kad pārkāpts balles nama slieksnis. Tur tad varēja nomainīt zābakus pret kurpēm un, paskat, – mežģīņu zeķes tīras!

– Šķiet, jau gadus desmit dzirdu par taviem musketieriem. Esmu pat balsojusi par finansējuma piešķiršanu šim projektam – gan savulaik kā Nacionālās filmu padomes locekle, gan vēlāk kā Kultūrkapitāla fonda filmu nozares eksperte. Kad īsti radās šī trakā ideja? Un kā?

– Pirms trīspadsmit gadiem šajā pašā paviljonā. Mēs visi te kaut ko labi svinējām un pie reizes kalām nākotnes plānus. Mēs, tas ir, "AB" studija, gribējām plaukt un attīstīties. Un tā dzima divas idejas – jāfilmē "Trīs musketieri" un "Skroderdienas Silmačos". Pamatojums vienkāršs – lai tas būtu kases gabals pēc definīcijas un lai mums pašiem patiktu to taisīt. "Silmači" nomira, netika tālāk par režisora scenāriju un aktieru provēm. Bet šī filma nu ir gatava.

– Animācija ir darbietilpīgs un līdz ar to arī dārgs prieks…

– Jā gan. Tāpēc jau arī bija vajadzīgi ārzemju sabiedrotie – bez viņu līdzfinansējuma mēs netiktu galā. Mums palaimējās – dāņu pusē bija vīrs Hanss Hansens, bērnu rakstnieks, viņš pirmais mums noticēja – pateicoties viņam, šis projekts nenomira. Vienu brīdi Hansam pat uzgrūda pienākumu būt šai filmai par producentu.

– Kas uzgrūda?

– "Zentropa", mūsu dāņu partneri. Kad izstāstījām savu ieceri, Hanss uzreiz saprata, ka tā ir laba lieta, ar nākotni. Tā projekts sāka pamazām uzņemt apgriezienus – dāņi bija tā kā pateikuši jā, mēs sākām strādāt, šeit sakot, ka dāņi principā piekrīt, Latvija iedeva pirmo finansējumu, dāņi – pirmo līdzfinansējumu. Līdz pēkšņi Dānijas Filmu institūts attapa, ka Dimā taču nav dānis un šī turklāt nav nekāda klasika, un dāņu bērniem tas nebūšot interesanti.

Tiesa, vēlāk tam bija arī komisks turpinājums – kad filma par spīti visam jau bija sataisīta tiktāl, ka varējām to vest rādīt frančiem, Dānijas Filmu institūts paziņoja, ka viņiem tieši esot viens miljons, ko varētu šim projektam piemest.

– Cik saprotu, miljons kronu, ne eiro, tomēr arī tas nav maz. Pieņēmāt šo miljonu?

– Jā, Pīters Garde, mans dāņu kolēģis, paņēma gan.

– Tas Pīters Garde, kurš "Zentropas" finanšu direktors?

– Tas pats. Patlaban viņš ir arī faktiskais producents no dāņu puses. Hanss Hansens aizgāja no "Zentropas", taču pirms tam viņš paguva pārliecināt Pīteru, ka tā lieta jāturpina, projekts jāpabeidz. Un tad, lai nebūtu jātērē studijas nauda, tas nevienam nepatīk, Pīters Garde atrada Skotijā Bobu Lāstu, mūsu trešo producentu. Ar Bobu strādāt bija ļoti sarežģīti, bet tur bija nauda. Skotijas nauda – par to varētu operu rakstīt!

– Ja tā īsi – bez rečitatīviem un ārijām: kas ir Skotijas nauda?

– Bagāto cilvēku mēģinājums tikt vaļā no nodokļiem. Nauda, kas ieguldīta filmu industrijā, saņem nodokļu atvieglojumu. Kino cilvēki tādā veidā iegūst finansējumu. Un nonāk pilnīgā atkarībā. Piemēram, bijām spiesti filmēšanu pabeigt divus mēnešus agrāk, nekā plānots, jo Bobs mums pēkšņi paziņoja, ka par saņemto naudu nekavējoties jāatskaitās ar gatavu produktu. Taču pēc tam izrādījās, ka situācija mainījusies, valdība nodokļu atvieglojumu pagarinājusi vēl par gadu, un nu mums – gribot negribot – bija jāvelk tā lieta, turklāt jāvelk vesela gada garumā! Murgs! Ja ne skoti, mēs filmu būtu pabeiguši jau pagājušajā pavasarī. Bet ko tur vairs! Te nu mēs esam, filma ir galā, esam to ieskaņojuši latviešu valodā, ir arī angļu, franču un dāņu versija, patlaban top zviedru un norvēģu.

– Franči nedeva naudu?

– Nē, kaut gan mēģinājām viņus pierunāt. Cik noprotu, viņiem ar Dimā ir kā mums ar Raini – savā zemē praviešus ne visai mīl. Bet gatavo filmu franču publika uzņēma labi, smējās, aplaudēja. Pārsvarā nāca mazi bērni, tādi, kas nebija lasījuši romānu, es dažos vārdos izstāstīju, kas tie musketieri tādi ir. Vienu reizi, kad pieteicējs lūdza, lai pasaku, kā mani sauc, teicu – esmu Aleksandrs Dimā. Bērni pieņēma – Dimā, tad Dimā. Bet pieaugušie franči – tie gan smējās.

Bet nu gribu zināt, kā jūtas Mārtiņš Brauns, komponists, kuram Māris esot lūdzis uzrakstīt tādu fināla dziesmu, kādu Oskara ceremonijā pie baltām klavierēm baltā smokingā varētu nospēlēt.

– Māris mēdz jokoties, tā ir viņa profesija. Jebkurā viņa filmā ir daudz humora – gan melnā, gan baltā. Viņš tiešām kaut ko teica par klavierēm un Oskara ceremoniju, bet es jau tādas lietas neņemu nopietni. Vai viņš tev gadījumā neizstāstīja arī to, ka esmu viņam pēc tam ar ķebli metis?

– Kā nu ne, izstāstīja gan!

– Kārtējais izdomājums! Ja tas nebūtu Māris, varbūt es mestu arī, bet Māri es pazīstu sen un labi. Ir dažas tādas dāmas režisores, uz tevi tas neattiecas, tu man tā neprasīji, bet ir tādas dāmas, kas uz jautājumu, kādu mūziku tev vajag, kā lai es palīdzu tev tavā darbā, atbild – zini, man vajag kaut ko skaistu… Tad gan es gribu mest. Ja ne ar ķebli, tad ar kurpi noteikti. Ko tas nozīmē – kaut ko skaistu? Neskaistas mūzikas nav, vienkārši – vai nu ir, vai nav mūzika. Turklāt gan filmā, gan izrādē mūzikai ir jāveic sava dramaturģiska funkcija.

– Cik reizes esi materiālu redzējis?

– Reizes divsimt. Kad rakstu mūziku, citādi nemaz nevar! Es vienmēr cenšos atrast, kā mūzika var saāķēt sižetu, paspilgtināt raksturus, radīt noskaņu. Darbība risinās Francijā un dažviet arī Anglijā, tātad muzikāliem akcentiem jāpalīdz atšķirt Parīzi no Londonas. Strādājot pie filmas, studēju franču un angļu senās dziesmas un dejas, meklēju, kas šajā mūzikā ir īpašs un interesants, mēģināju uzķert to krikšķi, kas mani uzrunā šodien. Tāpēc mūzika ir uz senajiem instrumentiem spēlēta, uz dūdām, stabulēm, taču nevis lai atdarinātu citus laikus, bet palīdzētu filmai.

– Filma nu gatava. Kā to izjūti?

– Tas ir mākslas darbs, neapšaubāmi. Turklāt – roku darbs. Tā mūsdienās ir reta parādība – augstas klases roku darbs pats par sevi ir vērtība, un, ja tas turklāt vēl ir arī mākslas darbs, tas nudien ir īpašs notikums. Bieži tādas lietas negadās. Turklāt visi projektā iesaistītie ir profesionāļi, augstas klases meistari, arī tas ir retums ambiciozu diletantu laikā.

– Francija, 17. gadsimts. Kas tajā visā tevi uzrunā?

– Tajā visā mani uzrunā diezgan maz kas. Man patīk duelantu kariķējumi – kā tajā krievu teicienā – spēks ir, prāta nevajag! Vēl arī patiesums un godīgums attiecībās. Taču kopumā šī filma mani piesaista ne ar sižetu, bet kā mākslas darbs. Kā tas viss ir iztaisīts – tā dzīvi, bez digitālām pārvērtībām, ar rociņām. Juveliera darbu jau nevar uztaisīt uz virpas – tas jādara personiski.

Kā jūtas trešais musketieris, tas ir, Jānis Cimermanis, filmas režisors?

– Man tās sajūtas ir stipri dalītas. No vienas puses – jauki, ka filmiņa pabeigta, tas patiesi ir skaists un sengaidīts brīdis. Bet no otras – brīžiem mums ir gājis ti-i-i-k smagi! Vienā reizē sadarbības partneri saka – jābeidz divus mēnešus agrāk! Nu ko, mēs, latvieši, ne jau tikai dziedātāju tauta esam, arī strādātāju – uzrotām piedurknes, pabeidzam. Un tad pēkšņi pienāk ziņa – nē, nē! – jāturpina, jānovelk vēl viens gads…. Tas demoralizē, tas paralizē! Nudien nepatīkami.

– Tomēr nepatikšanas aizmirstas, bet labais paliek. Kas tevi šajos trīspadsmit gados iepriecināja?

– Pats process. Tas bija tik jauki un radoši, ar domu un izdomu! Laikam jau pats materiāls deva enerģiju, uzlādēja. Mēs taču šeit pat uz vietas daudz ko piedomājam klāt. Redzi, lelle – jo viņa ir izteiksmīgāka, jo vairāk iespēju improvizēt. Tās krāsiņas un nianses – filmā ir daudz kas tāds, ko nemaz nevar uzrakstīt scenārijā, nevar iepriekš paredzēt, izdomāt. Tiesa, pa to garo filmēšanas laiku, pareizāk, pa starpām, tas ir, piespiedu pauzēs, mēs trīs vai četras citas filmas paguvām uzņemt. Tas, protams, apgrūtina procesu – ik reizi tev no jauna jāieiet materiālā, jāuzkarsē emocijas, jāuzņem apgriezieni. Bet pēc dažām dienām jau atkal acis mirdz, otrā elpa atvērusies. Laikam jau tev taisnība, bēdas aizmirsīsies, atmiņā paliks, ka tas tomēr bija skaists laiks. Mēs jau te visi vairāk esam pozitīvi nekā negatīvi.

– Citādi jau šajā cehā nemaz nevar! Te taču itin viss ir ne tikai roku – arī mīlestības darbs!

– Jā gan, un, kad esi līdz acīm tajā darbā, brīžiem kļūsti kā bērns – smejies un raudi – tas dod kolosālu lādiņu! Ja vēl pēc tam redzi, ka arī skatītājiem acis mirdz, – ko gan vairāk var vēlē- ties!

***

Animācijas filma "Trīs musketieri"

Scenārists un mākslinieks: Māris Putniņš

Režisors: Jānis Cimermanis

Operators: Ēvalds Lācis

Komponists: Mārtiņš Brauns

Lomas latviešu valodā ierunājuši: Edgars Lipors, Kaspars Pūce, Jānis Skanis, Dainis Porgants, Dita Lūriņa, Jānis Kirmuška, Guna Zariņa, Andis Zūzens, Pēteris Šogolovs, Mārtiņš Vilsons, Leons Krivāns

Producenti: Māris Putniņš, Pīters Garde, Bobs Lāsts

Producēšanas kompānijas: "ABoom", "Zentropa Entertainments3", "Ink"

Finansētāji: Latvijas Nacionālais Kinematogrāfijas centrs, Latvijas Kultūrkapitāla fonds, "Scottish Screen", "Glasgow Film Office", "Danish Film Institute / Mette Damgaard-SŅrensen", "Eurimages", "Canal+", "Zoma Films"

***

Aleksandra Dimā romāna "Trīs musketieri" ievērojamākās kinoversijas:

"Trīs musketieri" (1921) – franču mēmā filma ar Aimi Simonu-Žerāru d"Artanjana un Klodu Merelli milēdijas Vinteres lomā.

"Trīs musketieri" (1921) – amerikāņu mēmā filma ar Duglasu Ferbenksu galvenajā lomā.

"Trīs musketieri" (1933) – "Mascot Studios" seriāls ar Džonu Veinu d"Artanjana lomā.

"Trīs musketieri" (1933) – franču 1921. gada filmas atkārtojums – šoreiz ar skaņu.

"Trīs musketieri" (1935) – ar Paulu Lukasu un Valteru Ābelu galvenajās lomās.

"Trīs musketieri" (1939) – komēdija ar Donu Ameči un Ritsu Brazeru.

"Trīs musketieri" (1948) – "Metro Goldwyn Mayer" studijas režisora Džordža Sidnija filma ar Dženu Keliju, Andželu Lansburiju, Vanu Heflinu, Lanu Tērneri un Džūnu Alisoni galvenajās lomās.

"Trīs musketieri" (1973) un "Četri musketieri" (1974) – divas Ričarda Lestera filmas ar Maiklu Jorku, Oliveru Rīdu, Frenku Finleju, Ričardu Čemberleinu, Žanu Pjēru Kaseli, Džeraldīnu Čaplinu, Feju Donaveju, Kristoferu Lī un Rakvelu Velču. Pēc piecpadsmit gadiem šī pati komanda satikās vēlreiz, lai uzņemtu filmu "Musketieru atgriešanās" (1989).

"D"Artanjans un trīs musketieri" (1978) – krievu mūzikls ar Mihailu Bojarski, Venjaminu Smehovu, Igoru Stariginu un Valentīnu Smirņitski. Šī pati grupa uzņēma vēl divas filmas: "Musketieri pēc divdesmit gadiem" (1992) un "Karalienes Annas noslēpums jeb Musketieri pēc trīsdesmit gadiem" (1993).

"Trīs musketieri" (1993) – Disneja studijas filma ar Čārliju Šīnu, Kīferu Saterlendu, Krisu O"Donnelu, Oliveru Platu un Timu Kariju galvenajās lomās. Braiens Adams tai uzrakstīja hitu "All for Love", ko iedziedāja kopā ar Rodu Stjuartu un Stingu.

"Cilvēks dzelzs maskā" (1998) – ar Leonardo di Kaprio, Džeremiju Aironsu, Džonu Malkoviču un Žerāru Depardjē galvenajās lomās. Šī ir jau ceturtā šā sižeta kinoversija.

"Musketieri" (2001) – parodija par Austrumu cīņu filmu.

"Mikijs, Donalds un Gufijs: trīs musketieri" (2004) – Disneja studijas animācijas filma ar Mikipeli, Gūfiju un Donaldu Daku galvenajās lomās.

"Trīs musketieri" (2006) – latviešu, dāņu, skotu kopražojuma animācijas filma.