Lopkopība ir būtisks ienākumu gūšanas veids daudziem Kenijas iedzīvotājiem. Taču Turkanas reģionā Kenijas ziemeļos ciltīm jāsamierinās ar to, ka plēsīgi zvēri nav vienīgais, kas var ganāmpulku apdraudēt. Jāuzmanās arī no konkurējošām ciltīm un laupītājiem, raksta «Reuters».
Lopus bieži nākas pārvietot barības un ūdens meklējumos, un ceļā tos vienmēr pavada ar šaujamieročiem bruņojušies vīri. Tukanas cilšu pārstāvji atklāti stāsta, ka bieži nonāk konfliktos ar Samburu un Pokotas ciltīm.
Ganu gaitas Kenijā nosaka laikapstākļi. Lietus sezona ilgst no marta beigām līdz jūnija sākumam. Ilgi lietus periodi ir arī oktobrī un novembrī.
Kad lopi jāpārdzen, ganiem līdzi dodas arī pārējā cilts.
Pagaidu apmetnes tiek uzslietas no zariem un audumiem, par stiprinājuma materiālu izmantojot arī dubļus un govju mēslus.
Turkanas ciltī lopkopībai ir nenovērtējama loma, jo lopi ir arī galvenā pārtika. Vietējie ēd kazas, aitas, liellopus un dažkārt arī ēzeļus.
Brokastis nereti sastāv no savāda dzēriena, kas pagatavots no svaiga govs piena un liellopa asinīm, kas tiek paņemtas no dzīva dzīvnieka.
Paražas ļauj cilts vīriem apņemt līdz pat sešām sievām, taču sievu skaits atkarīgs no vīrieša turības, jo atlīdzība par sievām tiek maksāta mājlopos. Vīrieši parasti precas 20-22 gadu vecumā un par sievām ņem meitenes, kas ir 18 līdz 19 gadus vecas.
Foto ainiņas no Turkanas cilts ikdienas var aplūkot pievienotajā galerijā.
