Haraldam Ritenbergam grāmata un balle (1)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

"Es neskaitu gadus – man ir tik daudz ko darīt, ne mirkli nav garlaicīgi," smaida savulaik izcilais latviešu baletdejotājs, tagad Rīgas horeogrāfijas vidusskolas direktors Haralds Ritenbergs. Viņam jubileja.

Nevar nosēdēt mierā

"Varbūt kāds skaita manus gadus, es nezinu, bet man pašam nav laika to darīt – man ir skola, audzēkņi, radošais darbs, dažādi izbraucieni, tagad eksāmenu laiks. Nepārtrauktā vāveres ritenī. Nav laika domāt par gadiem, jāskatās uz priekšu un jādzīvo tik nost!" smaida šodienas gaviļnieks. Viņš teic, ka ar dzimšanas dienu jāsamierinās, jo tā tomēr pienāk katru gadu. Galvenais, kā cilvēks pats jūtas. Un jūtas viņš daudz jaunāks par to skaitli, kas pasē rakstīts.

Haralds Ritenbergs stāsta, ka laiks skrien, bet, strādājot skolā, viņš katru dienu ir kopā ar jauniem cilvēkiem, ar sev tik mīļās baleta skatuves jaunajām zvaigznēm, tāpēc viņš nemaz nemana, ka pašam jau tik daudz gadu.

Latviešu baleta pirmais mīlētājs joprojām ir stalts un mundrs, lieliskā fiziskā formā, un to viņam palīdz uzturēt aktīvais dzīvesveids, pie kāda pieradināts jau kopš agras jaunības. "Jaunībā spēlēju hokeju, vienlaikus mācījos baletskolā. Savu mākslinieka karjeru sāku Nacionālās operas zēnu korī – dziedāju Karmenā, Pīķa dāmā, biju uz vienas skatuves ar visiem mūsu tā laika slavenajiem dziedātājiem. Kad vajadzēja izvēlēties starp hokeju un baletu, protams, izvēlējos skatuvi. Nevaru noliegt, ka tā ir tāda inde, no kuras netieku vaļā līdz pat šim brīdim..."

Līdz pat šim brīdim Haralds Ritenbergs netiek vaļā arī no vēlmes fiziski izkustēties – savā skatuves mūžā tik daudz dejojis, ka šodien direktora krēslā nevar mierīgi nosēdēt. "Ziemā skolā ir ļoti daudz darba, bet vasarā es braucu ar velosipēdu pa pludmali, rudenī – uz mežu sēnēs. Man saka: nu jau tagad vari atpūsties, bet es nevaru nosēdēt mierā... Nu nevaru!"

Visa dzīve un darbs

Par godu izcilā baletdejotāja dzīves jubilejai baleta zinātniece Ija Bite uzrakstījusi par viņu grāmatu Haris. Šā darba atvēršanas svētki ir šodien, Latvijas Nacionālās operas jaunajā zālē. "Mani visu mūžu sauca par Hari, un tikai, kad beidzu dejot un kļuvu par baletskolas direktoru, mani sāka uzrunāt par Haraldu," smaida šodienas gaviļnieks un atklāj, ka šovakar Māmuļas Līgo zālē gaidāma dzimšanas dienas balle. "Milzīgs paldies jāsaka Ijai Bitei – viņa paveikusi milzīgu darbu, jo grāmatā nav tikai stāsts par mani, bet arī dokumentētas sarunas ar maniem kolēģiem, domubiedriem, līdzgaitniekiem. Šajā grāmatā apkopota visa mana dzīve un darbs."

Haralds Ritenbergs daudz laika pavada skolā, tāpēc arī dzimšanas dienas ik gadu tiek svinētas tieši tur. "Kādreiz jubilejas rīkoju mājās, taču tagad man ir tik liels pedagogu un audzēkņu kolektīvs, te esam kā viena liela ģimene, tāpēc manu jubileju reizēs visi kopā parasti esam šeit."

Galvenais, ka atceras

Savulaik bijis nu jau leģēndārā hokejista Helmūta Baldera fans, Haralds Ritenbergs šodien teic, ka jūsmo par saviem audzēkņiem, kas dejo uz skatuves. "Man dažkārt šķiet, ka par viņiem uztraucos vairāk nekā viņi paši. Jā, ir bijuši brīži, kad šķiet, ka vieglāk būtu pašam iziet uz skatuves un to izdarīt..." stāsta izcilais baletdejotājs. Un uzsver, ka viņam ir patiess prieks un gandarījums par audzēkņu panākumiem. "Es vispār esmu lepns par Latvijas baletu, jo no visām pārējām baleta trupām pasaulē tas atšķiras tieši ar savu izpildījuma kultūru, ar spēcīgu klasiskās dejas pamatu."

Arī jubilāra abi dēli – Erlends un Dins joprojām dejo uz mūsu Nacionālās operas baleta skatuves, un viņu tētis uzreiz piebilst: tā bijusi dēlu pašu izvēle, jo neviens mākslinieks savam bērnam nenovēl mākslinieka likteni... Jā, dēliem ir grūti – viņus mūžīgi salīdzina ar tēvu, un nav jau visai tīkami dzirdēt, ka tēvs bija labāks...

Bet Haralds Ritenbergs par savu baletdejotāja likteni nevar sūdzēties. "Neko nenožēloju, ar visu esmu apmierināts. Jā, es esmu laimīgs. Man dzīvē viss nācis viegli, varbūt esmu laimes krekliņā dzimis?" viņš spriež. Un arī uz jautājumu, ko jubilāram šodien uzdāvināt, viņš smaidot saka: "Man viss ir, man nekā netrūkst! Galvenais, ka mani atceras, ka šodien varēšu būt kopā ar saviem draugiem – ka viņi atradīs brīvu brīdi un atnāks..." n

***

Haralds Ritenbergs

• Latviešu baleta pirmais mīlētājs

• Rīgas horeogrāfijas vidusskolas (RHV) direktors (kopš 1978. gada)

• Dzimis 1932. gada 11. maijā Rīgā

• Beidzis Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu (1952)

• Latvijas Nacionālās operas vadošais dejotājs (1950–1977)

• Filmējies: titullomā filmā Nauris (1958), Šķēps un roze (1960), Vella kalpi (1970), Vella kalpi vella dzirnavās (1972)

• J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMzA) Goda Profesors (1992)

• Precējies. Divi dēli – dvīņi Erlends un Dins (1969) ir LNO baleta solisti

• Apbalvojumi: J. Vītola LMzA balva (1995), Triju Zvaigžņu ordenis (1999), KKF mūža stipendija par ieguldījumu Latvijas kultūras

attīstībā (1999), Aldara Gada balva par mūža ieguldījumu baleta mākslā (2003)

***

Olga DREĢE, Dailes teātra aktrise:

– Ko tur daudz runāt, Haralds ir mūsu jaunības dienu elks. Kad viņu pirmoreiz ieraudzīju uz skatuves... Viņš bija ļoti daiļš dejotājs, visas uz viņu skrēja skatīties. Viņš bija mūsu ideāls!

Tad nāca mūsu kopīgais filmēšanās laiks, un mūsu tuvība turpinājās mūža garumā. Kino laiks bija pasakains! Tas bija jaunības daiļums, tā bija fiziska varēšana, tā bija milzīga aizrautība un mākslas mīlestība, tā bija milzīga humora izjūta! Tās smieklu jūras, ko kopā izsmējām... Tas bija manas jaunības visskaistākais, emocijām visbagātākais laiks! Tas deva mums slavu jau avansā: skatītāji mūs visus iemīlēja, un atceras un mīl joprojām!

Mums ar Haraldu ir tā: ja arī gadu neesam tikušies, mēs atkal satiekamies, un šķiet, ka tikai vakar šķīrāmies. Un tieši šeit, šajā pašā vietā.

Raksti savas domas un ieteikumus Mēs parūpēsimies par pārējo.

Komentāri (1)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu