Īrijā izturēja precīzi gadu – un atgriezās, lai turpinātu nodarboties ar hiphopu. Jā, tas ir bijušais S`T`A dalībnieks Kurts. Turklāt nesen viņam iznāca albums "Pilsētas leģendas. 1.daļa".

Kurts Vecums: Parasti to neatklāju! (Pasmaida.) Tas ir noslēpums, bet nu stipri pāri 20. Hobijs: hokejs Nevaru ciest: cilvēkus, kuri netur savus solījumus Mīļākais izteiciens: Nu, vecīt!

Pastāsti par savu jauno albumu?

Visu mūziku ir uztaisījis DJ Krii. Albums tika ierakstīts 2004. gada decembrī, pēc tam tika masterēts, papildināts. Pilnībā tas tika pabeigts 2005. gada februārī. Ļoti lēnām, jo nebiju Latvijā, bet Krii steigties nebija vajadzības. Ar šo albumu, kad tas tika pabeigts, biju apmierināts, bet tagad man top jau otrā daļa. Un vairāk dzīvoju līdzi tam!

Cik sen sadarbojies ar DJ Krii?

S`T`A laikos, kad kopā ar Ozolu braukājām pa koncertiem, tad arī Krii brauca. Tā nu iepazināmies! Kad nolēmu rakstīt savu albumu, vērsos pie daudziem cilvēkiem, bet Krii bija pirmais, kurš uzreiz atbildēja un bija ar mieru strādāt.

Ko tu gadu darīji ārzemēs?

Strādāju Īrijā un pelnīju naudu. Montēju datorus kādā datorfirmā. Bija interesanti!

Vai biji to iepriekš mācījies?

Es un Žaks vēl S.T.A pirmsākumos paši visu rakstījām datorā, un tad arī uzzināju, kas tajā ir iekšā. Man nebija problēmu, vajadzēja tikai nedaudz piešauties.

Vai pareizi, ka jaunieši izbrauc no Latvija?

Ja izbrauc ar kādu domu, mērķi, tad viss ir kārtībā. Tur var labi pastrādāt un labi nopelnīt, bet dzīvot tur man nepatika.

Esi Latvijas patriots?

Pilnīgs! Īrijā visu laiku jutos kā ciemos. Tur ir tāds tukšums! Visu laiku gribējās atpakaļ uz Latviju. Biju nospraudis mērķi – izturēt tur precīzi gadu. Kad to izdarīju, uzreiz atmuku atpakaļ. Latvijā ir vairāk iespēju!

Kā visvairāk trūka?

Paziņu, draugu un pašas Rīgas. Rīgā ir daudz lielākas izklaides iespējas. Šausmīgi pietrūka mūzikas, jo tajā Īrijas daļā, kur dzīvoju, hiphops bija populārs tikai starp melnajiem un ķīniešiem. Bet ar melnajiem normāls kontakts man izveidojās tikai pirms braukšanas mājās.

Tu piedalījies hiphopa Gada balvā?

Jā!

Gustavo tika atzīst par labāko. Kāpēc?

Gan Ozols, gan Gustavs vienmēr ir izcēlušies. Viņi vienmēr ir bijuši Latvijas hiphopā. Turklāt Gustavs ir pelnījis šo balvu – pēdējos gadus viņš ir nopietni strādājis.

Vai taisnība, ka hiphoperiem patīk caciņas?

Visiem patīk foršas meitenes! Mums Latvijā katram reperim ir sava gaume. Kāda ir tava meitene?

Protams, ka vislabākā pasaulē! Nekad nestāstu par savām personīgajām lietām. Tās ir lietas, ko negribas citiem stāstīt.

Kā bērnībā pievērsies hiphopam?

Ļoti vienkārši. 90. gados manās rokās nonāca hiphopa ieraksts, ko uzdāvināja draugs no Amerikas. Un tad lēnītēm sāku saprast šo stilu. Visu laiku mūzika man ir bijusi blakus, jo mani vecāki to mīlēja. Man ir draugs Kaspars, kuram esmu pateicīgs par to, ka saveda mani kopā ar PROX. Sākumā vienkārši repojām, rakstījām to savā maģī, un jāatzīst – sanāca diezgan lielas muļķības. (Pasmaida.)

Bet kāpēc tieši hiphops?

Manā dzīvē – stipri pāri 20 gadiem – visu laiku aizņēma hokejs. Vēlāk radās nepieciešamība ļoti nopietni strādāt, lai varētu izdzīvot. Tā nu nācās hokeju pamest! Tad atradās brīvs laiciņš – un manā dzīvē ienāca hiphops. Daudz klausījos un interesējos par šo mūzikas stilu. Sakodis zobus, ļoti ilgi strādāju, jo ilgi nekas sakarīgs nesanāca. Nebija jau no kā mācīties! Jo visi, kuri bija tajā laikā, piemēram, Gobziņš, mani nesaistīja. Arī "Fact" savos pirmsākumos latviski neko nedarīja.

Cik nopietni nodarbojies ar hokeju?

Agrāk spēlēju hokeju Latvijas čempionātā. Biju aizsargs.

Vai tagad nav žēl, ka pameti hokeju?

Ir ļoti žēl. Un vienmēr ir bijis! Godīgi sakot, man nebija pārtikusi ģimene. Mani un māsu audzināja tikai mamma. Viņa ļoti daudz strādāja, lai mūs uzturētu, un man arī nācās kaut ko darīt. Savukārt hokejs ir sporta veids, kurā nepārtraukti ir jāiegulda. Nevarēju to visu savienot! (Noskumst.) Bet tā sajūta, kas pārņem, tagad uzkāpjot uz ledus, ir neatkārtojama. Hokeju pametu un nožēloju, bet skaidrs, ka ar mūziku to nepieļaušu.

Ko mamma teica, kad sāki nodarboties ar hip-hopu?

Lai beidzu nodarboties ar muļķībām! Smaidīja par to visu un domāja, ka tas apniks un pametīšu.

Un tagad?

Kad iznāca albums, tad mammas domas mainījās. Varēja redzēt, ka mamma ir pat nedaudz lepna. Esmu viņai pateicīgs, tāpat arī draugu mammām, ka viņas mūs nedzina ārā un ļāva mēģināt.

Vai ir cilvēks, kuram sākumā ļauj noklausīties dziesmu, pirms nodot to citu vērtējumam?

Dažreiz iedodu izlasīt draudzenei. Bet ne vienmēr! Patīk rādīt, kad jau ir pilnībā gatavs. Citādi gadās – padalies ar ideju, un pēc tam tā nerealizējas – izskan un pazūd!

Ko draudzene saka par hiphopu?

Ir aizdomas, ka viņai patīk! (Pasmaida.) Viņa man nāk līdzi uz koncertiem, dodas līdzi dažādos mokošos pārbraucienos. Bet gan viņa, gan arī es klausos dažāda stila mūziku.

Šlāgerus arī?

Jā!

Un vai dziedi?

Ar to dziedāšanu ir kā ir – nav jau nekāda superbalss.

Tev ir tetovējums uz rokas. Pastāsti!

Apmēram trīs gadus šis tetovējums bija manās domās. Zināju, ka gribu tetovējumu, ko pēc tam negribēšu dzēst nost. Šeit ir pierakstīts – Tikai Dievs var mani nosodīt! Doma ir tāda, ka neviens no cilvēkiem nav perfekts, lai otram aizrādītu par to, ko viņš dara. Vēlāk noteikti būs vēl tetovējumi – viens par godu vecmāmiņai, kura ir jau mirusi. Tad vēl par godu saviem albumiem, hiphopam. Jo tagad esmu normāls cilvēks!

Ko gribi pateikt ar vārdiem – normāls cilvēks?

No tās bedres, kurā varēju palikt, tiku ārā tikai pateicoties hiphopam. Sākās dažādi koncerti, kas man deva spēku darboties. Agrāk dzīvoju dzīvi, kam nebija nākotnes. Tad meklēju visādas iespējas – iedzert, vēl kaut ko... Kādreiz skolotāja par mani teica tā – viņa ceļš ir pa taisno uz cietumu!

Kāpēc tā?

Nepatīk cilvēki, kuri nav brīvi un kuri vēlas citus par tādiem padarīt. Man skolā bija dažādi konflikti! Varbūt iespaidoja arī tas, ka paliku uz otru gadu, un no nākamās pedagoģes bija nievājoša attieksme, kas lika iekšēji sadumpoties. Un kopš tā laika man skola vairs nenozīmēja neko foršu. Protams, nelielos, ka slikti mācījos, jo zinu, ka tas ir slikti. Tagad noteikti censtos mācīties ļoti, ļoti, lai dabūtu pat augstāko izglītību. Bet toreiz diemžēl to nevarēju, jo bija jāstrādā.

Ko tu gribi sasniegt hiphopā?

Kamēr jutīšu to dīvaino tieksmi rakstīt, turpināšu to darīt. Laikam jau nekad nespēšu hiphopu pamest! Ko gan Latvijā vēl var sasniegt? Nu jā, varbūt pagozēties popularitātes kalngalā? Bet ko no tā var iegūt? Atpazīstamību, atvieglinājumus... Bet albumi jau dod pavisam citu gandarījumu. Turklāt sen vairs nepelnu ar mūziku, veidoju mūziku nevis pārdošanai, bet sev.

Novēlējums tīņiem.

Viens normāls vecis, ar kuru treniņos satiekamies, teica – ja tu dari kaut ko tikai tāpēc, ka jādara, tad nedari vispār! Dari visu no sirds – un tad būs rezultāts. Neko nedrīkst darīt tāpat vien, jo dzīvo tikai vienu reizi. Strādājot nekad nevajag domāt kategorijās – ko es ar to nopelnīšu? Nevajag arī padoties, ja pēkšņi kaut kas nesanāk, jo ir cilvēki, kuriem gadiem ilgi neizdodas. Un, ja izdodas ātri, tad nesaslimt ar zvaigžņu slimību!