Viņas spēlei raksturīga pasteļkrāsu sievišķība, stingrs tvēriens un ass prāts. "Tie man būs lieli svētki. Domāju, ka tas būs satraucošs notikums arī maniem draugiem un ģimenei," saka jaunā pianiste Elīna Bērtiņa. Šovakar Melngalvju namā – viņas pirmais publiskais solo koncerts. Elīna spēlēs Bēthovenu, Listu un Prokofjevu.
Pianiste Elīna Bērtiņa: mūzikā ar sportisku azartu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vismīļākie un visgrūtākie
"Te, Latvijā, nav nemaz tik daudz iespēju uzstāties – tikai mācies un mācies, spēlē ieskaitēs, eksāmenos, brauc pa skoliņām, dažādiem pasākumiem, bet tādā veidā jau pieredzi uzkrāt ir grūti. Pienāk reize, kad gribas savu darbu pasniegt arī kādā atbildīgā koncertā, profesionālā vidē," saka jaunā pianiste. Viņa neslēpj, ka pirms šā vakara koncerta ir ļoti satraukusies – katra uzstāšanās viņai ir kā jauns atklājums. Elīna teic, ka uztrauc neziņa – kā būs. Jo koncerts ir vien mirklis, kura izdošanos nekad iepriekš nevar paredzēt.
"Man ir bijis tā, ka pirms koncerta ir slikta dūša, reibst galva, rokas ir slapjas, kleita trīc, jo sirds dauzās, un liekas – kā lai tagad spēlē," viņa smaida. Elīna zina: lai nebūtu bail, jābūt ārkārtīgi augstai gatavības pakāpei un ļoti lielai pārliecībai par savām spējām, taču tas viss nāk tikai ar gadiem, ar pieredzi. Tomēr dažkārt uztraukumu ir grūti pārvarēt, un tad gadās neveiksmes. Vai tad skatuves cilvēkiem nav savi paņēmieni, kā to kontrolēt? "Man mazliet palīdz lēna un vienmērīga elpošana, bet tādas konkrētas receptes nav," stāsta māksliniece.
Šovakar koncertā, ko organizē VSIA Latvijas koncerti, Elīna atskaņos "pavasarīgi pastorālu Bēthovenu, lietišķi kareivīgu Prokofjevu un apgarotu Ferencu Listu, kas lasa Dantes Dievišķo komēdiju..." "Programma ir ārkārtīgi dažāda un ļoti sarežģīta," piebilst pianiste. "Katrs skaņdarbs, ko mācos un gribu pasniegt publikai, vienmēr darba procesā kļūst par vismīļāko, un arī par visgrūtāko. Tāpēc var teikt, ka šovakar spēlēšu savus vismīļākos un visgrūtākos skaņdarbus."
Spēlējusies ar lellēm
Abi Elīnas vecāki ir mūziķi, vecmāmiņa arī, tāpat arī vecākā māsa savulaik beigusi Emīla Dārziņa mūzikas skolu. "Un es – tajās pašās pēdās," piebilst jaunā pianiste. Elīna gan negrib teikt, ka klavieru spēlēšana viņai būtu atņēmusi bērnību, nē, ir dauzījusies ar draugiem pa sētu, ir arī ar lellēm spēlējusies. Vai viss nācis viegli, ar talantu vien? "Nē, viegli tas nebija. Spēlēt klavieres nekad nav viegli – pat ja ir talants, tas jāattīsta," Elīna skaidro. Protams, ir arī melnie periodi – ja kaut kas neizdodas, visu gribas mest pie malas. Kā viņa tiek tiem pāri? "Mani ļoti iedvesmo labi koncerti; mūzika nekad neapnīk. Kad dzirdu kaut ko fantastisku, nagi niez atkal pašai kaut ko darīt..."
Elīna stāsta, ka skolas laikā, kad citiem pagalma bērniem bijis garais vasaras brīvlaiks, viņa sajutusi, ar ko atšķiras mācības mūzikas skolā. "Man nekad nebija brīvi trīs mēneši – uz vasaru vienmēr tika uzdota liela programma, bija jāpaspēlē katru dienu, vismaz pa drusciņai. Taču tik nopietni, ka gribu iet prom no mūzikas, nekad nav bijis."
Šodien Elīna domā, ka nemaz negrib iet prom no akadēmijas. "Es neuzskatu, ka pēc iespējas ātrāk ir jābeidz augstskola, lai varētu darīt ko citu. Man vēl ir sajūta, ka gribas būt piesaistītai augstskolai, profesoriem – kopējā sadarbība ir ļoti vajadzīga. Man grūti iedomāties, ka vēl gads, un es palikšu viena. Gribētos to visu vēl pavilkt garumā."
Maisījās puišiem pa kājām
Mūzikā izglītoties var mūžīgi, uzskata jaunā pianiste. Tāpēc pēc augstskolas beigšanas viņa iecerējusi papildināt zināšanas, pameklēt stipendijas ārzemēs. Dažas idejas jau ir, pamazām jāsāk meklēt kontakti un iespējas.
Šovasar Elīnai ir plānoti divi lieli notikumi: jūlijā jādodas uz jauno pianistu konkursu Portugālē, bet augusta beigās – uz mūzikas festivālu un meistarklasēm Tallinā. "Es negribu teikt, ka man vajadzīgi konkursi, lai būtu stimuls darbam – jebkurš konkurss un festivāls ir konkurence, ļoti liela profesionālā pieredze. Un tas ir tas, ko šeit uz vietas nav iespējams iegūt."
Elīna stāsta, ka klavieres viņa spēlējot katru dienu, dažkārt līdz pat desmit stundām dienā. "Tas ir mans darbs, būt pie klavierēm," viņa smaida.
Bet ne jau tikai pie klavierēm viņa sēž – jaunajai pianistei nav svešas arī sportiskas aktivitātes. Viņai ļoti patīk peldēt, un Ķīpsalas peldbaseinā Elīnu var satikt divas reizes nedēļā. "Skolas laikā mani no fizkultūras zāles ārā nevarēja dabūt, maisījos puišiem pa kājām," viņa atceras un piebilst, ka tieši sportiskais azarts zināmā mērā ir palīdzējis noturēties mūzikā – jo katrs konkurss ir zināma sacensība, un tas stimulē darbam un attīstībai.
Vislabākā atpūta Elīnai ir Liepājā, vecvecāku mājās. "Tur ir svaigs gaiss, jūra – tur vienmēr var sasmelties enerģiju atkal jaunam darba cēlienam."
***
Elīna Bērtiņa
- Pianiste
- Dzimusi 1982. gada 10. novembrī Liepājā
- Beigusi Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu (2001)
- Kopš 2001. gada ir J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studente profesora Sergeja Osokina klasē (studē maģistrantūrā)
- Gadu mācījusies Berlīnes Mākslu universitātē, piedalījusies meistarklasēs Francijā un Zviedrijā
- Piedalījusies vairākos starptautiskos konkursos, guvusi laurus konkursā Jūrmala (1995), Jiveskiles konkursā Somijā (1996), Osijekas konkursā Horvātijā (2001), J. Vītola pianistu konkursā (2002)
- Saņēmusi Latvijas Mūzikas akadēmijas un Hansabankas Gada balvu 2005
- Neprecējusies
- Hobijs: peldēšana
Juris KARLSONS, J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors:
– Esmu bijis klāt viņas eksāmenos, tāpēc varu teikt, ka Elīna ir ļoti laba pianiste. Tehniska. Muzikāla. Iejūtīga. Viņa ļoti profesionāli izjūt materiālu, formu un attīstību. Jā, domāju, ka viņa ir ļoti talantīga un perspektīva pianiste. Es viņai paredzu labu nākotni.