Caur iluminatoriem atpazinām pastkartēs redzētās vietas – Sidnejas operu, TV torni un tiltu Harbour Bridge.

Ziemassvētku eglītes uz ceļiem

Jau pašā ceļojuma sākumā pa Austrāliju ievērojām, ka uz ceļiem, kuri uzturēti lieliskā kārtībā, visbiežāk sastopami Austrālijas forda hibrīdi "Holdeni" un nelielie ekonomiskie japāņu un dienvidkorejiešu ražojumi. Pavisam jaunu mašīnu maz. Vairākumā 4 – 5 gadus lietoti automobiļi. Pārsteidzoši koptas izskatās kravas automašīnas. Spīd un laistās jau pa gabalu, jo ir izgreznotas ar mazām spuldzītēm gluži kā Ziemassvētku eglītes. Ātrums tiek ierobežots līdz 110 km, un šoferi principā to ievēro. Lielo ātrumu cienītājus veiksmīgi apkaro ar slēptiem policijas radariem. Ja esi nogrēkojies, vari mājās gaidīt vēstulīti ar fotouzņēmumu, kurā fiksēta pārkāpuma vieta, datums un pārsniegtais ātrums. Atliek tikai aiziet uz banku un nomaksāt līdz pat 500 austrāliešu dolāriem lielu soda naudu. Autostrāde uz Sidneju daudzviet ir izcirsta caur augstām klintīm, liekot apbrīnot ceļu būvētāju ieguldīto darbu un milzīgo neatlaidību. Pati štata galvaspilsēta kopš savas dibināšanas 1788. gadā līdz mūsdienām ir izpletusies neiedomājami plaši. Jau 50 – 60 km attālumā no Sidnejas centra sākas neskaitāmas priekšpilsētas. Daudzās no tām, kā, piemēram, Paramatā, Kabramatā, savdabīgā sociālajā un kultūras vidē vienkopus mīt dažādu Āzijas tautu pārstāvji. Mums bija nepieciešamas gandrīz divas stundas, lai caur šīm ķīniešu, vjetnamiešu, filipīniešu sādžām izlauztos līdz Austrālijas biznesa un finanšu citadelei Sidnejai!

Gaišredzīgie ķenguri un vīri ar sešiem pirkstiem

Tālāk mūsu ceļš veda uz slavenajiem Zilajiem kalniem. Ne par velti šai ar dziļām aizām, ūdenskritumiem un eikaliptu audzēm bagātīgi apveltītajai teritorijai ir piešķirts nacionālā parka statuss. Savu nosaukumu kalni ieguvuši, pateicoties eikaliptu sveķiem, kuri, karstumā iztvaikojot, visapkārt rada zilu dūmaku. Apburoši izskatījās klintis "Trīs māsas" un smaragdzaļā Džeimsona ieleja. Pie kādas ūdenskrātuves netālu no impozantā pudeļkoka grozījās tikpat impozanti pelikāni. Ķengurus garajā zālē ar nepieredzējušu aci saskatīt ir pagrūti. No cilvēkiem tie turas pēc iespējas tālāk. Kādā klajumā metru 30 attālumā mums laimējās ieraudzīt valabiju sugas ķenguru baru. Augumā tie ir krietni mazāki par sarkanajiem sugas brāļiem un ļoti bailīgi. Pusdienlaikā gulošo baru apsargāja uz pakaļkājām izslējies šefs. Visi mēģinājumi kaut nedaudz pietuvoties baram beidzās nesekmīgi. Ķenguri lielākoties barojas ar krūmāju lapām, dažreiz noēdot arī lopiem paredzēto zāli. Izrādās, ka ķenguri ir lieliski gaišreģi. Ja tuvākajā laikā apvidū ir gaidāms liels sausums un postoši meža ugunsgrēki, tad ķenguru mammas ņem un aizkavē mazuļu piedzimšanu!

Savukārt kādā mazā ciematiņā sastapām īpatnējus meža cirtējus. Vīriem uz katras rokas bija pa sešiem pirkstiem! Izrādījās, ka ciematiņā dzīvoja visīstākie austrāliešu kolhoznieki. Viss, kas šai 12 ģimeņu kopienai piederēja – bungalo tipa mājiņas, bērni, zirgi, govis, aitas, darbarīki – bija kopīpašums. Viņu senči Austrālijā bija ieradušies no Jaungvinejas aptuveni pirms 130 gadiem. Un tā līdz pat šodienai ieceļotāji kopā draudzīgi dzīvojot, strādājot un atpūšoties. Arī precoties savā starpā, jo kopienā svešiniekus pieņemt esot kategoriski aizliegts. Nabaga meža cirtēji laikam nezināja, ka radiniekiem savā starpā precēties nav ieteicams, jo gēnu mutācijas ceļā ir iespējams tikt ne tikai pie sešiem pirkstiem!

Pūdēta zivs un ļoti gari tārpii

Aplūkojamo objektu sarakstā bijām iekļāvuši arī Klusā okeāna piekrasti. Kopā ar mūsu paziņu Austrālijas latvieti Riku Vaseru pabijām Blueys, Bumeranga un Elizabetes pludmalēs. Tā kā pludmales atrodas tikai nieka trīs stundu brauciena attālumā no Sidnejas un ir relatīvi klusas, pēdējos gados atpūtnieku vidū tās esot īpaši iecienītas.

Lai nonāktu pludmalē, nācās iet caur nelielu lietus mežu. Nekur neredzēju augstceltnes, jo vietējā pašvaldība jau sen aizliegusi būvēties augstāk par diviem stāviem. Vasaras sezona vēl nebija sākusies. Ūdens temperatūra 18 grādi. Kāds vietējais makšķernieks ar neviltotu interesi jautāja, no kurienes mēs esam un kā varam tik aukstā ūdenī peldēties. Mēģinājām viņam paskaidrot, kur ir Latvija. Liekas, ka austrālietis ģeogrāfijas stundās bija gulējis, jo zināja tikai Arktiku.

Vīrs mums laipni nodemonstrēja savu zivju ķeršanas metodi. Vispirms piekrastes smiltīs tiek iemesta pūdēta zivs. Šo smaržu sajūt smiltīs dzīvojoši tārpi, kuri instinktīvi lien ārā. Makšķerniekam jāpaspēj satvert izlīdušo tārpu aiz galvas, veikli tam jāparokas apakšā un uzmanīgi jāvelk ārā. Tārpus, kuri bija pat līdz divus metrus gari, vīrietis sadalīja gabalos. Daļu no sadalītajiem tārpiem viņš izmantoja zivju iebarošanai. Atlikušos gabalus makšķernieks sprauda uz āķa un ar garas auklas palīdzību vilka no ūdens ārā vienu zivi pēc otras. No malas izskatījās gluži pēc konveijera. Krastmalas kokos sēdošie papagaiļi bija liecinieki, ka jau pēc pusstundas paprāvais makšķernieka toveris bija līdz malām pilns.

Braukt ar pelēko medību suni vai pionieri?

Tālākai ceļošanai pa Austrāliju nolēmām izmantot autobusu. Austrālijā ir divas nopietnas autobusu satiksmes kompānijas – "Greyhound" (pelēkais medību suns) un "Pioneer" (pionieris). Abas piedāvā plašu, pa visu Austrāliju sazarotu maršrutu tīklu. Biļetes ir par pieņemamu cenu, un ceļojuma laikā ir nodrošināts pietiekami augsts komforta līmenis, jo autobusi ir aprīkoti ar kondicionieriem, videomonitoriem, dušām un tualetēm. Izvēlējamies "Greyhound", jo šīs kompānijas autobusu kustības grafiki mums izrādījās piemērotāki. Pārbraucieniem galvenokārt izvēlējāmies nakts reisus. Praktisku apsvērumu dēļ nopirkām speciālās tā saucamās "Aussi Pass" abonementa biļetes, kuras ir derīgas veselu mēnesi. Pirms iegādājāmies šīs biļetes, rūpīgi izstrādājām maršrutu. Ceļojuma veikšanai nepieciešamo kopējo kilometru skaits tika uzrādīts mūsu biļetēs, un mēs šo limitu nebijām tiesīgi pārsniegt. Apstiprinātā limita robežās mēs varējām brīvi braukt līdz jebkurai maršrutā uzrādītajai vietai un tur atkarībā no vajadzības uzkavēties. Pirmo 895 km garo ceļa posmu no Sidnejas uz Melburnu uzsākām Sidnejas autoostā.

Cirvji, lāpstas, stikla krelles un Inese Jaunzeme

Melburnas celtniecībai nepieciešamā zeme, apmēram 200 000 ha, tika iemainīta 1835. gadā no vietējiem aborigēniem apmaiņā pret cirvjiem, lāpstām, segām un stikla krellēm. Pilsēta uzplauka zelta drudža laikā. No 1901. līdz 1927. gadam Melburna bijusi pat Austrālijas federācijas galvaspilsētas godā. Centra ielas pilnas ar melnos uzvalkos un kostīmos tērptiem banku darbiniekiem. Interesants apskates objekts bija vecais Melburnas cietums, kur ieslodzītie savulaik, piekalti ar ķēdēm pie sienas, tika turēti vieninieku kamerās. Cietuma pastāvēšanas laikā tika pakārti 135 noziedznieki, tajā skaitā leģendārais laupītājs Neds Kellijs. Policija Nedu nevarēja gadiem ilgi notvert, jo savus uzbrukumus bankām viņš veica, tērpies maskā un dzelzs bruņās. Melburnas centrālās daļas veikalu, kafejnīcu lielajos skatlogos un vecmodīgajos tramvajos varēja saskatīt pat zināmu līdzību ar mūsu dzimto Rīgu. Tramvaji krēma krāsā ir bezmaksas un vadā tūristus pa pilsētas centrālo daļu. Šodien pilsēta neapšaubāmi ir iekarojusi Austrālijas kultūras citadeles slavu, jo šeit pastāvīgi notiek plaši mākslas, kino un teātra festivāli. Savukārt sporta cienītāju aprindās Melburna ir pazīstama ar 1956. gadā notikušajām olimpiskajām spēlēm, kur mūsu Inese Jaunzeme izcīnīja zelta medaļu šķēpa mešanā, kā arī ar milzīgu popularitāti ieguvušajām pirmās formulas un Austrālijas atklātā tenisa čempionāta sacensībām.

Pie zelta meklētājiem

Tālāk mūsu ceļš ar vilcienu veda uz tūrisma ceļvedī atzīmēto Austrālijas zeltraču pilsētiņu Ballaratu. Nedaudz par vēsturi. 1851. gadā Sovereign Hill apvidū sākās īsts zelta drudzis. Tūkstošiem zelta meklētāju no visas pasaules ieradās Ballaratā. Pirmie saliedējās ķīnieši un līdz 1854. gadam austrumdaļā ierīkoja sev primitīvu apmetni, tā saukto ķīniešu ciemu. Ar to arī sākās Ballaratas attīstība. Retro cienītājiem šodien ir iespējams pilsētiņu redzēt tādu, kāda tā izskatījās apmēram pirms 150 gadiem. Ar oriģinālām zelta meklēšanas un apstrādes iekārtām, ar pirmo zelta uzpirkšanas punktu un baznīcu, ar zeltraču barakām, senatnīgajiem veikaliem, viesnīcām, pasta kantori, aptieku, maizes ceptuvi, frizētavu, drēbnieku un foto darbnīcu. Par atsevišķu samaksu iegādājos īstermiņa zelta meklētāja licenci un turpat uz vietas mēģināju izskalot kādu zelta graudu. Diemžēl latviešu Džekam Londonam laime bija pagriezusi muguru. Iepretim pilsētiņai uzkalnā ir interesants zelta muzejs, kur redzējām oriģinālus dārgmetāla izstrādājums un pārsteidzoši lielus tīrradņus. Vienu milzeni, pie ķēdes piesietu, pat rokā izdevās paturēt.

Vācu vīnogas Barrosā

Nolēmām iepazīties arī ar slavenajām Barrosas ielejas vīnu darītavām. Tūrisma birojā iegādājāmies ceļazīmes, kas nodrošināja ekskursiju uz vīna rūpnīcu un noslēgumā pusdienas ar iespaidīgu produkcijas degustāciju. Iepazināmies arī ar vīnu darīšanas vēsturi. Izrādījās, ka pamati panākumiem vīna ražošanā tika ieguldīti jau 1840. gadā, kad pāris uzņēmīgu prūšu un silēziešu imigrantu sāka ielejā kultivēt vīnogu stādījumus. Šodien Barrosā ar vāciešiem piemītošo pedantismu tiek ražotas tādas pasaulē plaši pazīstamas vīnu šķirnes kā Shiraz, Peter Lehman, Penfolds, Henschke un Rockfords. Mazajās pilsētiņās vāciskums bija jūtams ik uz soļa. Māju arhitektūra, luterāņu baznīciņas, ielu nosaukumi, uzvārdi un īpatnējais "Barrosa deutsch" dialekts nepārprotami atgādināja par saknēm, no kurām ir izauguši Austrālijas vīna darīšanas meistari.

Pulkveža Viljama Laita pilsēta

Dūmakā ietītajā, spoku pilsētai līdzīgajā Coober Pedy iebraucām agri no rīta. Šī pilsēta ir slavena ar savām opāla raktuvēm. No 1915. gada līdz mūsdienām daudzu kvadrātkilometru platībā apkārt pilsētiņai ir izaugušas simtiem 3 – 4 metru augstas konusveida zemes kaudzes, kuras radušās, opāla meklētājiem rokot zemē alas jeb šahtas. Starp citu, šahtu diametrs ir līdz vienam metram, bet dziļums sniedzoties pat līdz 30. Gadoties, ka pamestajās šahtās iekrītot pa kādam neuzmanīgam tūristam vai indīgai čūskai. Savu nosaukumu Coober Pedy aizguvusi no aborigēniem, jo vietējo valodā kupa pita nozīmējot – baltie cilvēki alās. Šo nelielo pilsētiņu iecienījuši ne tikai opāla racēji, bet arī avantūristi un laimes meklētāji no visām pasaules malām. Īpaši vajag uzmanīties no opālu "dīleriem", kuri par lētu cenu uz ielas piedāvā pēdējos, krājumā atlikušos "ļoti vērtīgos" akmeņus. Tā kā vasarā gaisa temperatūra reti kad nokrīt zemāk par +40 līdz +45 grādiem, gandrīz visa pilsēta ir ierakusies zem zemes. Lai glābtos no neciešamā karstuma, pazemē ierīkotas viesnīcas, restorāni, lepnas privātmājas un pieticīgi dzīvoklīši. Tur visu gadu valda pastāvīga +22 grādu temperatūra. Arī mūsu viesnīcas numurā termometrs rādīja tieši to pašu. Pēdējā laikā pilsētiņā parādījies jauns biznesa veids. Pirmais, kurš šeit uzcēla pusmiljonu dolāru vērtu pazemes villu ar 15 istabām un aprīkoja to ar visām iespējamām ekstrām, esot bijis Kevins Kostners. Tas nekas, ka viņš uz Coober Pedy atbraucot vienu reizi trijos gados, turklāt ne ilgāk kā uz nedēļu. Austrāliešu bagātnieki, kuriem gribējies palielīties, ka viņi dzīvo blakus pašam Kostneram, arī netālu pasūtījuši mājas. Tā sācies īsts celtniecības bums. Trūcīgākiem klientiem šodien vietējie biznesmeņi par 100 – 150 tūkstošiem dolāru piedāvājot jau gatavus dzīvokļus. Ja ir vēlēšanās, varot arī māju vai dzīvokli izīrēt. Un gribētāju netrūkstot! Vietējais ekskursiju birojs savā maršrutā pat bija iekļāvis pazemes jaunceltnes apmeklējumu. Publika pilsētiņā nav tā patīkamākā. Vietējie, pārsvarā vīrieši, nerunīgi, drūmi un nelaipni. Kā bija jūtams, daudzi draudzējas ar pudeli. Ne velti pilsētiņas kapsētā lielākais un skaistākais kapa piemineklis ir sudrabā veidota vīna muca. Kompozīciju papildina nelaiķa Karla Braca pēdējās izdzertās džina un alus pudeles, kā arī salmenīca. Šo mākslas darbu par piemiņu hroniskajam alkoholiķim bija spiesti uzstādīt viņa draugi. Izrādījās, ka Karls, neskatoties uz lielo pļēgurošanu, bankā bija tālredzīgi atstājis mērķnoguldījumu – novēlot krietnu naudas summu ne tikai pieminekļa izgatavošanai, bet arī tā kārtīgai apmazgāšanai. Naudas atlikums izrādījies tik liels, ka aizgājēja sponsorētais piemiņas pasākums tuvējā krodziņā esot ieildzis veselu mēnesi!

Apmeklējām arī, iespējams, pasaulē vienīgo pareizticīgo baznīcu zem zemes un izmēģinājām laimi pamestajās opālu raktuvēs. Klejot pa raktuvju teritoriju bez pavadoņa ir kategoriski aizliegts. Naudas sods ir ļoti draudīgs – 1000 dolāru. Kādai amerikānietei atvēlētajās 15 minūtēs izdevās izurķēt no bedres vienu mazu, mazu, toties glītu opāla gabaliņu. Priecājās viņa ilgi, gluži kā bērns. Tā priecāties prot tikai amerikāņi. Ja kādam būtu vēlēšanās ar opālu meklēšanu nodarboties nopietnāk, tad par attiecīgu samaksu kalnrūpniecības resursu departamentā var iegādāties rakšanas atļauju. 50 m2 lielajā zemes pleķītī teorētiski esot iespējams pat kļūt par miljonāru.

Pēdējais lielākais ķēriens esot gadījies 2000. gadā, kad kāds vīrs atradis 60 tūkstošu dolāru vērtu akmentiņu. Ja vēlēšanās rakāties pa zemi nav ļoti izteikta, tad opālus par samērīgu cenu var nopirkt vietējā Jeveler"s Shop.

Krokodils Dandijs un erotika tuksneša vidū

Devāmies meklēt latvieti Arvīdu Blūmentālu – Krokodila Dandija prototipu, kurš dzīvojot alās kaut kur netālu no Coober Pedy. Izrādījās, ka Blūmentāls dzīvo 8,5 km attālumā no pilsētas burtiski tuksneša vidū. Tuksnesī ziemas mēnešos klimats ir krasi kontinentāls. No rīta temperatūra +5, toties pusdienlaikā uzkāpj līdz pat +25 – +30. Diemžēl mēs to nezinājām. Bijām saģērbušies pārāk silti un dzeramo aizmirsuši viesnīcā. No sākuma viegli atradām visus orientierus – sadegušo fordu, lielo eikaliptu, divus telefona stabus vienu otram cieši blakus (strādnieki, ierīkojot telefona līniju, tuvējās mājas saimniekam esot dzimšanas dienu svinējuši) un aitu baru pa kreisi. Tālāk jau sekoja neparedzēti sarežģījumi, jo nākamais aitu bars, kuram bija jābūt uz nogāzes pa kreisi no ceļa, bija vienkārši pazudis. Pēc pāris stundām satikām kādu vīrieti ar suni. Kamēr kustonis aizrautīgi ķēra blusas, vīrietis paspēja izstāstīt, ka tepat netālu aiz tiem nākamajiem pauguriem meklētā rezidence esot. Tā arī bija. Izslāpuši, burtiski ar pēdējiem spēkiem, pierāpojām pie galvenās ieejas. Labajā sānā vīdēja liels plakāts – "Democratic Republic of crocodiles nest". Tulkojumā tas izklausījās nedaudz komiski – mēs bijām ieradušies "Krokodilu ligzas demokrātiskajā republikā". Ieceļošanas vīzas gan ne no viena netika prasītas. Arī krokodili šajā republikā nekad nav dzīvojuši un arī nedomājot dzīvot. Pēdējo uzticamo sargsuni, melno rotveileru Lāci republikas prezidents bija apglabājis pirms pāris gadiem un jaunu neiegādājās, jo tas traucējot biznesam. Pie viņa braucot daudz tūristu un tad nikns kustonis radot tikai nevajadzīgas problēmas. Pašrocīgi izveidoto republiku jeb muzeju nedēļā apmeklējot vismaz 4 – 5 ekskursantu grupas no visas pasaules. Ieejas maksa ir tik, cik katrs iedod. Kopā ar pensiju pilnīgi pietiekot, lai pats izdzīvotu un republikas izaugsmi nodrošinātu. Pats Blūmentāls dzimis Dundagas pusē Būdeņu mājās, un šā gada 19. martā viņam palika astoņdesmit viens gads. Kā jau daudzi latvieši pēc kara nonācis Austrālijā. Sākumā strādājis gadījuma darbus, pēc tam līdz pat 1968. gadam medījis krokodilus. Tā kā valdība reptiļus šaut aizliegusi, tad ķēris tos ar rokām, izmantojot cilpas. Gadījies tādā veidā līdz pat 80 krokodiliem dienā nomedīt. Ādas un gaļu nodevis uzpircējiem. Vēlāk pārcēlies uz Rietumaustrāliju un ķēris savvaļas vēršus. Pēc tam lidojis ar helikopteru, veicot zemes uzmērīšanas darbus. Aiz- ejot pensijā, pārcēlies uz Coober Pedy un klints alā ierīkojis sev dzīvokli. Sākumā bijušas divas istabas, vēlāk papildus izcirtis trīs zāles. Darbus veicis ar izdomu un humoru, pievēršoties pilnīgi jaunam mākslas virzienam, tā saucamajam utilismam. No celtniecības un santehnikas materiālu atlikumiem izveidojis oriģinālas skulptūras – ziņnesi uz riteņa, bālu sievieti ar lielām krūtīm un attālu raganas radinieci. Tā kā apkārtnē izraktajās un pamestajās šahtās dzīvojot eņģeļi un tiem patīkot apkārt lidināties, tad Arvīds ēterisko būtņu vajadzībām uzcēlis atpūtas lapenīti. Muzejā parādījās arī pirmais ar erotiku saistītais eksponāts. Kāda Austrālijas nūdistu biedrības skaistuma karaliene seksīgajam krokodilu medniekam atdāvināja savu pirmo un vienīgo krūšturi. Pēc tam sekoja citas skaistas sievietes un citi tikpat skaisti krūšturi. Pret skaistām muzeja apmeklētājām Arvīds arvien esot izjutis neatslābstošu interesi. Drīz vien muzeja sienas pārklājās ar sieviešu fotogrāfijām Ievas kostīmā. Dažas pēc fotosesijas pat izteikušas vēlēšanos paciemoties pie Blūmentāla ilgāk. Uzradās arī brīvprātīgas palīdzes. Tā viena norvēģiete veselu gadu palīdzēja klintī izcirst vislielāko no telpām – Royal ball room. Blūmentāla dzīves stāsts ir ņemts par pamatu plaši pazīstamai filmai par Krokodilu Dandiju, un tieši vislielākais apmeklētāju pieplūdums esot bijis pēc filmas parādīšanās uz kinoteātru ekrāniem. Drīz vien kāda paveca, bagāta kundze filmas iespaidā pametusi Vācijā savu vīru un ar visām antīkajām mēbelēm pārbraukusi uz dzīvi pie Arvīda. Skarbos apstākļus viņa nav varējusi ilgi izturēt. Jau pēc diviem mēnešiem kopā ar bufetēm un krēsliem aizlaidusies atpakaļ uz dzimteni. Gadoties arī, ka tūristi kaut ko nosperot. Lielāko zaudējumu esot cietis pirms gadiem pieciem, kad nozagts ar autogrāfu parakstītais amerikāņu dziedātājas Tīnas Tērneres baltais krūšturis. Arvīds eksponātam pat iesauku iedevis – Tīnas izpletnis, tik iespaidīgs pēc lieluma tas esot bijis.

Žogs dingo suņiem un Uluru kalns saulrietā

Lai nokļūtu pie aborigēnu svētā kalna Uluru, kuru gada laikā apmeklē gandrīz pusmiljons tūristu, mēs bijām spiesti Erdlundā pārsēsties citā daudz mazākā autobusā, jo mūsējais ekspresis devās uz Darvinu. Tieši pusdienlaikā krietni noputējušais mazulītis ieripoja nelielā ciematiņā Jilarā, kurš neoficiāli skaitījās Kata Tjuta nacionālā parka administratīvais centrs. Devāmies vērot, kā Uluru kalns sagaida saulrietu. Pa ceļam ievērojām ārkārtīgi garu žogu. Izrādījās, ka žogs stiepjas simtiem kilometru tālu un iežogo krūmu suņu dingo apmešanās vietas. Atbraucot katram tūristam, un tādu bija tuvu 400, organizatori piešķīra pa glāzei putojoša vīna. Tā sakot, noskaņai. Un tūlīt pat arī sākās neparasti pasakainais saulriets. Monolītā, 348 metru augstā (tāds pats kā mūsu Gaiziņš) kalna krāsa dziestošajos saules staros mainījās ik pa pāris minūtēm. Sākumā asins sārta, tad sarkana, violeti sarkana, sarkanbrūna, līdz, sajūsmas pilniem aplausiem skanot, kā teiksmains zeltīti brūns milzis pazuda tumsā. Kā apgalvoja gids, dažreiz atkarībā no laika apstākļiem kalns varot būt karmīnsarkanā, violetā, zilā vai pēc lietus pat ogļu melnā krāsā!

Nobeigums sekos