Diplomāts un balerīna vienās kamanās

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Diezin vai Olaines lauksaimnieki Marija un Krišs Birznieki pat vispārdrošākajos sapņos varēja cerēt, ka viņu 1882. gada 19. novembrī pasaulē nākušais dēls Aleksandrs Heinrihs absolvēs prestižo Maskavas universitāti un kļūs par neatkarīgās Latvijas ievērojamu diplomātu, bet vedekla Helēna – pusarmēniete, puskrieviete – būs latviešu Nacionālās operas primabalerīna. Taču tā notika.

Ceļā uz diplomāta fraku

Aleksandra Heinriha Birznieka ceļš uz Latvijas ārpolitikas eliti sākas ar teicamu izglītību un perfektām citvalodu zināšanām. Absolvējis Nikolaja ģimnāziju Rīgā, viņš dodas uz Krievijas otrās galvaspilsētas Maskavas universitāti, 1910. gadā absolvē šīs prestižās mācību iestādes Vēstures un filoloģijas fakultāti un saņem pirmās šķiras diplomu. Lai gan Aleksandra sekmes ir spožas, latviešu zemnieka dēls nav nekāda "augstdzimtība", un viņam neatliek nekas cits, kā doties uz provinciālo Ārensburgas pilsētiņu (tagadējo Kuresāri) Sāmsalā, lai strādātu par skolotāju. Nākamajos gados – vēstures pedagoga darbs L. Bērziņa un F. Šmithena ģimnāzijā Dubultos un mācību iestādēs Gomeļā, Lodzā, Lomžā un citās Krievijas pilsētās. Baltkrievu zemē jaunais latviešu pasniedzējs apņem sievu, bet, kā izrādās, neveiksmīgi. Tikai 1920. gadā skolotājs Aleksandrs Birznieks var atgriezties par suverēnu valsti kļuvušajā dzimtajā Latvijā.

Aizstāvot latviešu bēgļu intereses

Ieradies dzimtenē, trīsdesmit astoņus gadus vecais Aleksandrs nolemj neatgriezties pedagoģiskajā darbā, bet, būdams akadēmiski izglītots cilvēks, kurš brīvi māk runāt krievu, vācu un franču valodās, izšķiras piedāvāt savus pakalpojumus Ārlietu ministrijai. Un viņam veicas – viņu ne vien uzklausa, bet arī pieņem darbā un – uzreiz atbildīgā postenī! Latvijas valsts ārlietu resora vadītājs Zigfrīds Meierovics 1920. gada 15. septembrī paraksta pavēli nr. 122, saskaņā ar kuru no 6. decembra Aleksandrs Birznieks tiek iecelts par pirmo sekretāru ministrijas Austrumu valstu nodaļā. Jādomā, ka darbs viņam padodas, jo jau 1921. gada 14. martā ministrs ar pavēli nr. 145 ieceļ Aleksandru Birznieku par šīs nodaļas vadītāju.

Tā kā Aleksandrs ir mācījies Maskavā, 1923. gada pavasarī viņu komandē uz lielinieciskās Krievijas (nu jau PSRS) galvaspilsētu, ieceļot par Latvijas sūtniecības padomnieku. Šajā sarežģītajā un atbildīgajā darbā Aleksandram būs jāpavada septiņi gadi. Jaunajai Latvijas valstij trūktin trūkst diplomātu, tālab Birzniekam gandrīz visu šo laiku (1925. – 1930. gadā) vienlaikus jāpilda arī Latvijas ģenerālkonsula pienākumi Ļeņingradā.

Viņa pārziņā atrodas plašs PSRS ziemeļrietumu reģions, kur dzīvo simtiem un tūkstošiem bijušo latviešu kolonistu, kā arī sarkano strēlnieku, kuri dažādu apsvērumu dēļ nevēlas atgriezties dzimtenē. Viens no ģenerālkonsula dienesta pienākumiem ir rūpēties par viņu tiesību un interešu aizstāvēšanu – attiecībā uz tiem, kuri vēl ir Latvijas pavalstnieki. Tas ir grūts uzdevums, it sevišķi, kad PSRS sākas zemnieku vardarbīgā dzīšana kolhozos un latviešu "kulaku" izsūtīšana.

Dzīve ar prīmu

Tikmēr liktenis iezīmē laikam jau gluži likumsakarīgas izmaiņas diplomāta privātajā dzīvē – 1922. gadā tiesa šķir viņa Baltkrievijā noslēgto pirmo laulību, atstājot meitas Olgas audzināšanu mātes Valentīnas ziņā, kura arī bija vīram līdzi pārcēlusies uz Rīgu.

Taču, kā mēdz sacīt, daba nemīl tukšumu arī mīlas lietās, un 1927. gada 5. jūlijā Pēterpils Jēzus baznīcas mācītājs Jānis Zālītis salaulā Aleksandru Birznieku ar, kā teikts latviski rakstītajā laulības apliecībā, "jaunavu, pareizticīgo Helēnu Aleksandra meitu Bek-Melin Tangijevu, dzimušu Pavlovskā 1907. gada 21. maijā".

Pavisam jauniņās – tikai divdesmit gadus vecās – Helēnas tēvs ir armēņu muižnieks un dzīvo Pavlovskas pilsētā Pēterburgas guberņā. Jaunais vīrs ir 25 gadus vecāks par dzīvesbiedri. Mūsdienās par šādu vecuma starpību neviens nebrīnītos, bet varam iedomāties, kādu baumu un aprunāšanas vētru izsauca viņu salaulāšanās tā laika sabiedrībā!

Helēna Tangijeva-Birzniece ir atliku likām pelnījusi, lai kādu šīs apceres iedaļu veltītu tieši viņai. Māksliniece savās atmiņās stāsta: "Mana īstā dzīve mākslā sākās tikai uz Nacionālās operas skatuves Rīgā, kurp 1927. gadā pārcēlos līdzi savam vīram Aleksandram Birzniekam. Tūlīt iekļāvos jaunajā latviešu baletā, kas tolaik vēl tikai tapa."

Arhīvā ir saglabājies kāds dokuments, kas vēsta, ka jaunās baletdejotājas dzīvesbiedrs 1927. gada 8. oktobrī rakstīja Ārlietu ministrijai, ka viņa sieva no 1. oktobra ir "algota baleta artiste operā. Atalgojums 150 lati mēnesī". Pēc Aleksandra domām, viņu ģimenei pienāktos piemaksa, kas bija paredzēta valsts augstākajiem ierēdņiem īpašos gadījumos. Kā liecina turpmākā sarakste, ministrs gan tā nedomāja…

Pārcēlusies uz Rīgu, Helēna Tangijeva-Birzniece tūlīt iemācās latviešu valodu, visu mūžu gan runājot īpašā, viņas pašas manierē – bez jebkādas gramatikas, iestarpinot dažādus krievu vārdus. Bet ne tas ir galvenais – Helēna Tangijeva-Birzniece, kā 2001. gadā žurnālā "Santa" rakstīja žurnāliste Laura Dumbere, "patiesībā ir dubulta leģenda. Jaunībā – viena no spožākajām skatuves zvaigznēm, vēlāk – fantastiska baletmeistare un pedagoģe. Tangijeva dejoja vienā laikā ar Mirdzu Griķi un Tatjanu Vesteri, viņas partneri bija Arvīds Ozoliņš un Osvalds Lēmanis. Tangijeva ir Annas Priedes, Veltas Vilciņas, Ināras Ābeles un Janīnas Pankrates skolotāja. Šodien reti kurš atceras, ka slavenā Gatves deja, bez kuras nav iedomājami Deju svētki un tautas deju ansambļi, ir Tangijevas radīta. Tāpat kā horeogrāfija Emīla Dārziņa "Melanholiskajam valsim" un Rahmaņinova simfonijām."

Izcilā māksliniece starpkaru Latvijas laikā viesojas Briselē, Antverpenē, Kauņā (1930), Berlīnē (1931), Helsinkos (1932, 1936), Stokholmā (1935). Viņa ir Latvijas Nacionālās operas galvenā baletmeistare (1945 – 1951; 1956 – 1965) un Rīgas Operetes teātra baletmeistare (1951 – 1956).

Laulība ar latviešu diplomātu tomēr nav laimīga. Māksliniece viņu nemīl. Varbūt vainojama lielā vecumu starpība, varbūt vēl kas cits. Dievs vien to zina… Temperamentīgajai un žilbinošajai dāmai netrūkst arī sānis gājienu. Uz nākamo Aleksandra Birznieka diplomāta darbavietu viņa līdzi nebrauc...

Helēna Tangijeva-Birzniece nodzīvos krāšņu skatuves mūžu un no dzīves šķirsies Rīgā 1965. gada 31. jūlijā.

Grūtais dienests Dancigā

Bet Aleksandra dzīvē liktenis piespēlē kārtējos straujos diplomāta karjeras pavērsienus. 1930. gada 16. jūlijā Ministru kabinets nolemj viņu iecelt par Latvijas ģenerālkonsulu Dancigā – šai pilsētai kopš Versaļas miera līguma laikiem ir brīvpilsētas statuss. Aleksandra Birznieka "akcijas" kolēģu vidū strauji aug – par to liecina fakts, ka 1939. gada martā latviešu diplomāts jau ir Dancigas konsulārā korpusa vecākais.

Strādāt Dancigā ir grūti – sevišķi pēc tam, kad Vācijā pie varas nāk nacisti. Kopš šā laika Dancigas brīvpilsēta un tā dēvētais poļu koridors kļūst par pastāvīgu strīda ābolu starp Berlīni un Varšavu un galu galā – par vienu no Otrā pasaules kara ieganstiem. Aleksandrs Birznieks ir viens no pirmajiem latviešu diplomātiem, kas redz hitleriešu izrēķināšanos ar ebrejiem. "Dancigā ir novērojama atklāta žīdu vajāšana (..). Šie Dancigas valdības soļi sāpīgi skāra arī daudzus mūsu pilsoņus – žīdus, kuri pašlaik, tāpat kā visi citi Dancigas žīdi, atrodas uztrauktā gara stāvoklī (..). Ģenerālkonsulātā ienāca vairākas ziņas par nacsociālistu tiešiem uzbrukumiem žīdiem un žīdu piekaušanu," – 1937. gada 22. oktobrī viņš raksta Emīlam Viktoram Vīgneram – Ārlietu ministrijas Baltijas valstu nodaļas vadītājam un bijušajam Latvijas konsulam Karalaučos.

Aleksandrs Birznieks, īstens Latvijas patriots, nespēja iedomāties savu dzīvi ne staļinistu, ne nacistu režīma apstākļos. Pēc dzimtenes okupācijas 1940. gada vasarā viņš neatgriezās Latvijā, bet devās trimdā uz Franciju, kur 1961. gada 26. martā aizgāja mūžībā.

    Uz augšu