Bijušās Zviedrijas muitas amatpersonas atzinušas, ka 1994. gadā Stokholma organizējusi regulāru militārā aprīkojuma transportēšanu no Igaunijas. Nevar noliegt iespēju, ka līdzīga militārā aprīkojuma transportēšana veikta arī ar civilajiem kuģiem.
Estonia: zviedru izmeklēšana bija amatieriska (18)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pagriezienu prāmja Estonia mīklas atminēšanā panāca sirms Zviedrijas muitas darbinieks, kas nesen kā TV reportierim atklāja faktus, ka zviedru drošībnieki ar igauņu prāmi ir pārvadājuši slepenas kravas, kuras muitai bijis aizliegts pārbaudīt Stokholmā.
Vai Estonia beidzot ir nogrimusi?
Kuģa vraks jūrā de fakto tiek uzskatīts par kolektīvu zārku un de jure — par apbedījuma vietu. Šo ceļu pieprasīja zviedru ētikas komisija, kas 1994. gada decembrī panāca, ka kuģis tiek atstāts jūrā. Visas iesaistītās valstis akceptēja avārijas vietu kā oficiālu kapu, kura zonā aizliegtas zemūdens ekspedīcijas.
Bikli iebildumi par to, ka jūra ir kapa vieta tikai jūrniekiem, netika uzklausīti. Pēc tam sekoja daudz absurdu ideju par vraka apbēršanu ar oļiem, betonu un citādi centieni sacementēt kolektīvā jūras kapa kontūras, lai neviens netiktu klāt. Būtībā Zviedrijas valdība visvairāk publiski bažījās par to, lai vraks netiktu izlaupīts un nekļūtu par izklaides un laupījumu vietu zemūdens pirātiem. Otrajā plānā tika atstāts jautājums par avārijas iemesliem. Medijos uzsvēra dažādu monumentu celtniecību upuriem. Lindesbergas, Tallinas un Stokholmas un citos kapos tika iegravēti mirušu cilvēku vārdi, taču kapos neviens neguļ. Daļa cietušo piederīgo uzskata, ka upurus no jūras vajadzēja toreiz izcelt ārā. Tehniski to izdarīt nebija grūti, taču kritiskajā brīdī iespītējās Igaunijas valdība, kas nebija gatava piedalīties prāmja izcelšanas darbu izmaksās, kā arī finansēt procesu, kurš būtu saistīts ar upuru identificēšanu. Ja kuģi izceltu, būtu rūpīgāk jānoskaidro arī tā avārijas iemesli. Beidzot atklātos, vai avārijas iemels bija konstrukcijas kļūda vai ļaunprātīga akcija.
Pirmajā gadījumā būtu pamats pieprasīt izlabot šo konkrēto konstrukcijas kļūdu pašreizējos prāmjos, otrajā gadījumā — sodīt masu slepkavu. Iemeslu noskaidrot Estonia avārijas cēloni ir daudz, jo zviedru ekspertu komisijas slēdziens nepārliecina, tāpēc jautājums par to, vai Estonia beidzot ir nogrimusi vēstures putekļos, nav retorisks. Vraks turpina grimt minējumos, konspiratīvās teorijās un versijās par patiesajiem avārijas iemesliem.
Kompromitējošie fakti
Vācu TV producentes Jutas Rābes kinoversija par igauņu prāmja avārijas iemesliem nav iezīmējusi būtisku pagriezienu izmeklēšanas procesā. Filma uzsver, ka ar šo kuģi avārijas naktī amerikāņi esot veduši ieročus un krievu drošībnieki tāpēc kuģi uzspridzinājuši. Ideja par to, ka ar pasažieru kuģi tiek transportētas politiski bīstamas kravas, ir zināma jau sen, tāpēc Rābes un Heninga Vites scenārijs ir improvizācija par šo tēmu, kas cirkulēja jau iepriekš. Pozitīvais šajā gadījumā ir vācu žurnālistes uzdrīkstēšanās izaicināt Zviedrijas valdību (Rābei par vraka filmēšanu Zviedrijā draud cietumsods) un drosme uzsvērt, ka traģisko notikumu attīstību varēja veicināt politiskā dimensija.
Protams, ka Zviedrijā medijos pret Rābi tiek veikta kūdīšanas kampaņa, ierokot zemē viņas filmu Baltic Storm un mēģinot apšaubīt ikvienu citu patiesību, kas runā pretī zviedru oficiālajai versijai. Ja nav argumentu, tad ķeras pie apmelojumiem. Zviedrijas mediju un valdības pārspīlēti agresīvā nostāja pret vācu filmu liek domāt, ka Estonia avārijas iemeslus vajadzēja lūgt izpētīt neitrālu valstu ekspertiem, nevis zviedriem un somiem, kā tas tiek darīts līdz šim. Piemēram, britiem vai amerikāņiem, kam nerūp iesaistīto valstu mundiera gods, bet ir patiesa vēlme un profesionālas spējas noskaidrot avārijas īstos iemeslus.
Pēc avārijas ir kļuvuši zināmi vairāki nepatīkami fakti. Ir pierādījies, ka tūliņ pēc avārijas no vraka autoklāja ir kaut kas aizvākts, jo zemūdens uzfilmētais pierāda: kāds ir atvēris 10 tonnu smagās slūžas. Pirmie uzfilmēti kadri liecināja, ka šīs slūžas ir ciet, vēlākie pierādīja, ka plaisa negaidīti ir atvērta un ir vaļā. Joprojām nav skaidrs, kurš to izdarījis un kādā nolūkā no vraka kaut kas ir aizvākts. Nav skaidrs, kāpēc tieši šajā laikā avārijas komisija organizēja norautā viziera meklēšanu 1,6 kilometrus tālāk, dodot laiku un telpu nezināmiem pirātiem apstrādāt vraku.
Vācu Mayer Werf, kas būvēja prāmi, uzskata, ka septiņas minūtes ilgā filmētā materiāla zemūdens epizode B40C pierāda: uz kuģa ir noticis sprādziens. To uzsver vācu eksperti. Taču viņiem nav iespējams izjautāt zemūdens filmēšanas grupas — amerikāņu Rockwater — dalībniekus, kas dokumentēja vraka stāvokli pēc avārijas 1994. gadā, jo Zviedrijas Jūras departamenta jurists Juhans Fransons ir panācis, ka pēc darbu pabeigšanas visi zemūdens filmēšanas grupas dalībnieki ir parakstījuši klusēšanas zvērestu.
Pagriezienu Estonia mīklas atminēšanā panāca sirms Zviedrijas muitas darbinieks, kas atklāja Zviedrijas TV reportierim faktus, ka zviedru drošībnieki ar igauņu prāmi ir pārvadājuši slepenas kravas, kuras muitai bijis aizliegts pārbaudīt Stokholmā. Pensionētais muitnieks atzinās, ka pats reiz ir mēģinājis pārbaudīt šādu kravu, bet saņēmis savas priekšniecības aizrādījumus. Muitnieks bija pierakstījis slepenās automašīnas reģistrācijas numuru un informēja, ka slepenā krava esot sastāvējusi no papes kastēm ar elektroniku.
Mīklainais baltais Volvo tagad reģistrēts kādai datoru firmai, un tās īpašnieks neko par slepenu kontrabandu nezina. Atmiņu pilnībā ir zaudējuši arī Zviedrijas muitas priekšnieki un tā laika drošībnieku šefi. Neviens vairs neko neatceras.
Zviedrijas TV 4 ziņu dienestam tomēr izdevies noskaidrot, ka slepenā sadarbība par kravu transportēšanu no Igaunijas starp Zviedrijas muitu un drošībniekiem noslēgta jau 30 mēnešus pirms Estonia avārijas un kontrabanda nav bijis gadījuma rakstura pasākums, kā to tagad grib traktēt Zviedrijas muitas virsvalde. Taču pagaidām nav nekādu pierādījumu, ka avārijas naktī šāda krava ir bijusi uz igauņu prāmja un kļuvusi par atriebības iemeslu.
Dīvaini, ka visas šīs epizodes netiek apskatītas zviedru oficiālās izmeklēšanas komisijas ekspertīzes slēdzienā. Tās tiek ignorētas, un daudzi dokumenti tiek uzskatīti par pazaudētiem.
Igaunijas ģenerālprokurora Margusa Kurma lūgumam izsniegt analīzei Igaunijā Rockwater filmēto materiālu un atbrīvot ūdenslīdējus no klusēšanas zvēresta arī nav panākumu.
Tas pats Fransons (tagad jau Zviedrijas Jūras departamenta direktors) šo Igaunijas Ģenerālprokuratūras lūgumu ir noraidījis. Varot būt runa tikai par dažu ūdenslīdēju izjautāšanu zināmu laiku, bet pārējiem arī turpmāk paliks aizsietas mutes.
Būtu pamats sākt pētīt avārijas iemeslus no jauna. Taču Zviedrijas Komunikācijas departaments šādu prasību ir noraidījis. Nelīdz pat Chalmers tehniskās augstskolas profesora Andersa Ulvaršona slēdziens, ka no tehniskā viedokļa ekspertu komisija nav strādājusi pat apmierinoši. Bez atbalss Zviedrijā palicis britu ekspertu viedoklis, ka Estonia nevarēja nogrimt tik strauji tā avārijas iemesla dēļ, kuru zviedru un somu eksperti deklarē savā oficiālajā slēdzienā.
Titānika ekspertīze bija labāka Tā secinājusi bijusī Valsts revīzijas komisijas ģenerāldirektore Inga Brita Alēniusa. Viņa salīdzina 100 gadu veco Titanic avārijas izmeklēšanu ar Estonia ekspertīzi un uzskata, ka zviedru izmeklēšana bijusi dīvaina un amatieriska.
Titanic avarēja 1912. gada 14. aprīlī zem britu karoga. Uz klāja bija 2227 pasažieri. Boja gāja 1522, izdzīvoja 705. Avārijas iemeslus sāka izmeklēt amerikāņi, kas, protams, nepatika Lielbritānijai. Izmeklēšanas komisija toreiz intervēja visus pasažierus un apkalpes locekļus, kas bija palikuši dzīvi. Jau četrus mēnešus pēc avārijas slēdziens bija gatavs.
Prāmis Estonia veda 989 pasažierus, no viņiem 852 gāja bojā. 552 upuri bija Zviedrijas pilsoņi. Izglābās 137 cilvēki.
Patlaban vraks atrodas 80 metru dziļumā (Titanic vraks — 3810 metru dzelmē).
Atšķirībā no Titanic 1995. gada ekspertu komisiju (pēc igauņu prāmja avārijas) veidoja trīs ieinteresēto valstu pārstāvji. Tāpēc sēdes bija slepenas un daudzi dokumenti —nepieejami. Netika ņemtas vērā alternatīvās versijas, netika nopratināti cilvēki, kas izglābās. Tika uzklausīti tikai seši (!) no izglābtajiem. Pēc trim gadiem komisija vienoti nonāca pie slēdziena par avārijas iemesliem, un šajā gadījumā šāds unisons nav pat aplausu vērts. Alēniusa uzskata, ka līdzšinējais ekspertīzes slēdziens ir skandāls un grauj Zviedrijas kā drošas kuģošanas nācijas lepnumu. Viņa pieprasa jaunu, neatkarīgu ekspertīzi.
Pēc skaidrības Zviedrijā tikko bija ieradusies arī Igaunijas izmeklēšanas komisijas delegācija. Priekšsēdētāja vietniece Evelīna Sepa vēlējās noskaidrot, kā iespējams no jauna atsākt vraka izmeklēšanu, lai atklātu patiesos avārijas iemeslus. Delegācija tikās ar ministri Monu Salīnu, kas līdz šim noliedza jaunas ekspedīcijas iespēju un arī šoreiz pret igauņu priekšlikumu izturējās piesardzīgi. Sākt jaunu zemūdens ekspedīciju traucē starptautiskā vienošanās par Estonia vraka kā kapa vietas neaizskaramību. Vienošanos ir parakstījusi Zviedrija, Igaunija un Somija, kā arī dažas citas Baltijas jūras valstis.
Sepa neizrādīja sajūsmu par Salīnas priekšlikumu apmierināties ar datoru simulācijas eksperimentu. Viņai esot vajadzīga konkrēta zemūdens ekspedīcija ar reāliem piefilmējumiem un faktiskiem rezultātiem. Esot no jauna jādodas pie vraka un viss jānofilmē. Pēc tam varēšot izdarīt secinājumus. “Igauņu delegācija jautāja arī pazudušajiem dokumentiem Zviedrijā, taču Salīna no atbildes izvairījās,” ziņoja Svenska Dagbladet 2006. gada 3. jūnijā.
Igaunija ir saslējusies. Estonia avārija ir nacionāla trauma ne tikai zviedriem un igauņiem, bet lielā mērā arī mums Latvijā, jo trešais lielākais upuru skaits bija no mūsu valsts. Cerams, ka iniciatīvas autoriem pietiks spara, izturības un finansiālu līdzekļu iecerēto īstenot, lai beidzot atminētu prāmja avārijas iemesla noslēpumu.