Audzināšanas darba programmā būs detalizētāk noteiktas katras bērna audzināšanā iesaistītās puses — arī klases audzinātāja — uzdevumi un pienākumi.
Klases audzinātājs «ārpus likuma»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kad Ziemeļvalstu ģimnāziju pameta 6. klases meitene, kuru klasesbiedri bija rupji nozākājuši portālā «draugiem.lv», aktualizējās arī jautājums par klases audzinātājas lomu un atbildību. Vai skolotājai vajadzēja pamanīt briestošo konfliktu un mēģināt novērst to? Cik tālu spēja un drīkstēja iejaukties klases audzinātāja, ja apcelšana notika virtuālā vidē, skolēniem izmantojot datorus mājās? Vai klases audzinātāju pienākumi ir galā, kad tiek novadīta audzināšanas stunda? Uz šiem un citiem līdzīgiem jautājumiem pagaidām neviens Latvijas likums atbildi nesniedz.
Nav tādas profesijas «klases audzinātājs»
Profesiju klasifikatorā, kurā uzskaitītas profesijas un to pamatuzdevumi, klases audzinātājs nav iekļauts. Arī nevienā likumā nav teikts, kādi ir klases audzinātājas pienākumi un atbildība. Par to ar audzinātājiem darba līgumā vienojas katras skolas direktors pats, skaidro Valsts jaunatnes iniciatīvu centra (VJIC) direktores vietniece Astra Aukšmuksta. Ministru kabineta noteikumos ir ierakstīta tikai audzinātāja darba samaksa, un tā ir 54–81 lats pirms nodokļu nomaksas atkarībā no skolēnu skaita klasē un no skolotāja darba stāža.
Lai novērstu atbildības mētāšanu starp skolu, vecākiem un dažādām valsts institūcijām, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) kopā ar pakļautībā esošo VJIC izstrādā Audzināšanas darba programmu 2008.–2013. gadam, kurā būs detalizētāk noteiktas katras bērna audzināšanā iesaistītās puses (arī klases audzinātāja) uzdevumi un pienākumi. Detalizētāku informāciju par šo programmu IZM sola sniegt maijā, kad darba programma varētu būt gatava.
Bet ko klases audzinātājs dara tagad? «Klases audzinātājam jāredz katrs bērns klasē un jāsaliedē klases kolektīvs. Viņam jāveic arī darbs ar klases dokumentāciju, jārunā par drošības jautājumiem, karjeras plānošanu, jāplāno sabiedriskās aktivitātes,» biežākos izdienas pienākumus uzskaita A. Aukšmukste, piebilstot, ka, protams, pie skolotāja lielās slodzes redzēt katru bērnu klasē var tikai audzinātājs ar misijas apziņu. Un arī pašiem vecākiem jāpalīdz audzinātājam strādāt, ziņojot viņam par kādām sava un arī sveša bērna nebūšanām vai problēmām.
Vecākiem vairāk jāiesaistās
Ko paši vecāki sagaida no savu bērnu klases audzinātāja? Latvijas vecāku apvienības «VISI» priekšsēdētājs Kārlis Boldiševics teic — lai arī vecāki nebūt negaida, ka klases audzinātājs pamanīs visas problēmas, tomēr signālus par to, ka ar bērnu notiek kas nelāgs, sagaida no skolas. Ja vecāki laikus nesaņem signālu, tad mums «uzaug spārni». Bet pēc tam problēmgadījumā ir pārsteigums,» saka K. Boldiševics, atbalstot domu, ka arī pašiem vecākiem vairāk jāiesaistās skolas dzīvē, jārīko vecāku sapulces un pašiem arī jākļūst par klašu audzinātājiem.
Kā paskaidroja A. Aukšmukste, klases audzinātājs skolēna ģimenes dzīvē nav tiesīgs iejaukties, bet komunicēt ar vecākiem gan viņš drīkst un tas viņam arī jādara. Bieži vien vecāki gaida, ka klases audzinātājs vajadzības gadījumā vecākiem piezvanīs, taču skolotāji iebilst — kas apmaksās viņu telefonsarunu rēķinus? Tas esot katras pašvaldības izvēles un finanšu iespēju jautājums. Bet biežākā atbilde no pašvaldībām esot, ka klases audzinātājs var lietot skolas telefonu.
Nevar iemācīties par audzinātāju
Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktors Jānis Gulbis stāsta, ka Rīgas skolās nupat veiktais pētījums atklājis, ka tikai aptuveni 10–12% klases audzinātāju šos pienākumu izvēlējušies aiz laba prāta. Daudzi tos uzņemas, direktora mudināti. «Pētījumā arī atklājās, ka ļoti bieži tieši 6.–8. klasēm mainās klases audzinātāji. Bērni pat nevar pateikt, kā sauc viņu audzinātāju,» sacīja J. Gulbis, piebilstot, ka par biežās maiņas iemesliem pirms pētījuma rezultātu pilnīgas apkopošanas spriest pāragri.
Bieži vien audzinātājiem neesot sava darba plāna un līdz ar to tā saturs ir miglā tīts. Būdams Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes lektors, J. Gulbis par vienu no šīs «miglas» iemesliem uzskata, ka paši klašu audzinātāji nav izaudzināti. «Vislielākā kļūda ir tā, ka pēc Latvijas neatkarības atgūšanas visu šo laiku augstskolās kā mācību programma vairs nav bijusi «klases audzināšana». Tas ir atstājis robu pedagogu zināšanās,» uzskata J. Gulbis, norādot, ka kvalifikācijas celšana ir pašvaldību jautājums. Līdz ar to šāds atbalsts var būt un var arī nebūt — atkarībā no pašvaldības labās gribas.
Arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas lektore Staņislava Marsone uzsver — tā kā pat profesiju klasifikatorā nav klases audzinātāja amata, augstskola nevar viņus sagatavot, jo nevar akreditēt šādu studiju programmu. «Būtībā tā ir skaista un spēcīga tradīcija, kuras daudzās valstīs vairs nav, jo tiek mācīts, ka jāstrādā visiem skolotājiem kā audzinātājiem. To, ko skolās dara klases audzinātājs, tagad lielā mērā nosaka tradīcija, nevis likums, tādēļ arī nevar piespiest audzinātāju likuma priekšā atbildēt,» stāsta S. Marsone, kura uzskata, ka «klases audzinātājs» ir tas skolotājs, kas «pieder skolēnam» un ne tikai stundās, bet visu laiku. Un tradicionālie audzinātāja pienākumi esot — sadarboties ar skolēnu, viņa ģimeni un atbildēt par to, lai skolēns skolā jūtas labi.
Tomēr, kamēr likumos nav skaidri noteikti klases audzinātāju pienākumi un atbildība, tikmēr tādi būtiski pasākumi kā ekskursijas, muzeju un teātru apmeklējumi kopā ar klasi atkarīgi no audzinātāju pašiniciatīvas. «Audzinātājs ārpus skolas ir pilnīgi atbildīgs par katru bērnu. Kas var piespiest to darīt, ja audzinātājs nav gatavs uzņemties šādu atbildību?» uzsverot, ka šis pienākums tomēr parasti tiek noteikts darba līgumā, saka S. Marsone. Turklāt lielajās skolās, kurās mācās 1000 bērni, neesot ko cerēt uz veiksmīgu klases audzinātāja funkciju pildīšanu. «Klases audzinātājs tradicionāli ir priekšmeta skolotājs. Vai bērnam vienmēr ir iespēja dienas laikā tikt pie viņa?» retoriski vaicā pedagogu lektore.
Bez talanta neiztikt
Runājot par konfliktu risināšanu klasē, S. Marsone stāsta par klases vides novērtēšanu, potenciālo problēmu noteikšanu, dažādiem paņēmieniem, kā palīdzēt klases «jauniņajiem» adaptēties, un uzsver, ka to visu māca pedagoģijas studiju programmās un skolotāji to visu lieliski zina. Bet kāpēc tad skolās ir tik daudz likstu? Un vai par labu klases audzinātāju vispār var iemācīties? «Jebkurā profesijā var iemācīt konkrētas lietas, bet jebkurā profesijā jābūt talantam. Un kā katrā profesijā arī klases audzināšanā jābūt talantam. Ir lietas, kuras var izkopt. Tomēr, ja cilvēks nespēj, viņam nevajadzētu likt audzināt klasi. Bet mūsu iespējas Latvijā šobrīd ir tādas, kādas tās ir…» vērtē S. Marsone. Tā kā klases audzinātājs nevar visu dienu izsekot savu audzēkņu problēmām, jānāk talkā arī pārējiem skolotājiem.
Jautāta, kas, viņasprāt, būtu jāietver topošajā Audzināšanas darba programmā pie klases audzinātāju pienākumiem, S. Marsone min — klases audzinātājs ir koordinators, kurš zina, kurā brīdī audzināšanā jāiesaista bāriņtiesa, probācijas dienests, municipālā policija vai cita institūcija, un to arī izdara. Otrs uzdevums — klases audzinātājs ir kā klases dzīves organizētājs, kurš rūpējas arī par katru bērnu klasē.