Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Brūveris

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Mazsalacā viņam bija dārziņš, kur viņš audzēja redīsus, salātus, pupiņas un kartupeļus. "Neviens diplomdarbs nav bijis grūtāks kā šī izrāde," atzīst Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Brūveris. Viņam šodien jāspēlē Klāva loma Teātra TT pirmajā izrādē bērniem Ķipars Pipars.

Nav izlasījis Karlsonu

Izrāde Ķipars Pipars (lugas autors ir Lauris Gundars, bet režisore – Kultūras akadēmijā studējošā Arnita Jaunzeme) domāta bērniem vecumā no diviem līdz desmit gadiem. Titullomā ir aktieris Miķelis Žideļūns, bet Mārtiņam Brūverim uzticēta zēna Klāva loma. "Īstenībā, spēlēt bērniem ir kaut kas baismīgs," smaida Mārtiņš un stāsta: ja izrāde precīzi tiek nospēlēta, bērni jau netur muti ciet – viņi ar visu sirdi dzīvo līdzi. "Bet laikam jau tas, kurš iziet kaut kam tādam cauri, ir varonis. Jā, spēlēšana bērniem prasa izturību, tāpēc labi, ka starpbrīdis ir pa vidu," viņš smej.

Aktieris atminas, ka viņa bērnībā pasaku lasīšana bija uz mammas pleciem, jo pašam nepatika lasīt. "Mēs ar vecāko brāli spiedām, lai mamma lasa mums priekšā. Mums patika visa Brīnumzemes sērija, Ganuzēns un velns, Mačatiņš palicis atmiņā. Kad pats sāku lasīt, tad jau pasakas vairs neinteresēja – uzreiz aizgāja Edgars Volless, Ķēniņa Zālamana raktuves. Un, lai cik dīvaini tas arī būtu, vēl joprojām neesmu izlasījis ne Karlsonu, ne Muminu..."

Mārtiņam patika multiplikācijas filmas, taču kā pats ģeniālākais viņa atmiņā palicis Miedziņš. "Kad sākās Miedziņš, visus Nu, pagaģi varēja kancelēt."

Dabūja Aleksi

Lai arī Teātra fakultātē viņš beidza Leļļu teātra kursu, jau otro sezonu Mārtiņš ir Nacionālā teātra aktieris. "Man piedāvāja, un es nevarēju atteikties – otrreiz taču man to nepiedāvātu," viņš spriež un piebilst, ka arī Leļļu teātris viņam ir ļoti mīļš.

"Es pat nezinu, vai kaut ko citu dzīvē varētu darīt," saka par darbu teātrī. Izrādās, savulaik izgājis cauri vairākām jomām. Sākotnēji aizrāvās ar dārzkopību, ar bioloģiju – vecāku mājās Mazsalacā viņam bija pašam savs piemājas dārziņš, kur skolas laikā audzēja redīsus, salātus, pupiņas, kartupeļus un visi viņam paredzēja lielu nākotni Bulduru dārzkopības tehnikumā. "Taču čiks, un tas pārtrūka. Tad aizrāvos ar grāmatu lasīšanu, pat stājos filologos, taču, kad pildīju iestājeksāmenus, sapratu, ka tas tomēr nav tas, ko gribu. Un iestājos filozofos – tas likās ļoti stilīgi. Iestājos maksas grupā, bet vecāki nebija tik turīgi, lai varētu apmaksāt. Un tad sapratu, ka tik ļoti tas mani neinteresē, lai ņemtu kredītus vai meklētu iespējas, kā studijas apmaksāt."

Mārtiņš atzīst, ka neviens viņu netika mudinājis iet uz aktieriem, drīzāk par klaunu un tirliņu esot saukts, taču jau skolas žetonu vakarā, kur kopā ar klasesbiedriem spēlēja Skroderdienās Silmačos – viņš gribēja spēlēt Joski, bet dabūja Aleksi –, pats uz mirkli iedomājās, ka teātris arī varētu būt interesanta nodarbošanās.

Jaunais aktieris gan nenoliedz – jau mācoties Teātra fakultātē, viņam bija sajūta, ka jāiet prom. Bija ļoti daudz jāmācās, studijas ar darbu apvienot nevarēja. Šodien visbiežākie sašūpošanās viļņi, kad liekas, ka jāiet prom, ir situācijās, kad gribas paņemt kādu lielāku pirkumu vai kredītu – tad atkal saprot, ka nav pasaulei derīgs. "Un tomēr es te esmu," viņš domīgi secina un spriež, ka laikam jau kaut kāds spēks ir, kas aktierim tik viegli no teātra neļauj aiziet.

Pie dabas ar makšķeri

Mārtiņš stāsta, ka mamma savulaik gribējusi mācīties par aktrisi, bet to nerealizēja – auga laukos, desmit bērnu ģimenē... "Esmu viņas nepiepildītais sapnis, savas mammas Latvijas lepnums," Mārtiņš smaidot saka un stāsta, ka nu jau arī tētis novērtējis viņa darbošanos teātra mākslā. "Sākotnēji viņam ne visai, tētis gribēja, lai eju uz policistiem. Bet nu domas ir mainījis. Nu jā, viņš arī tagad ir baigi lepnais."

Aktieris nebaidās atzīt, ka teātris viņam ir sava veida kompleksu ārstēšanas vieta, jo ikdienā nemaz nav tik drošs, tik atvērts. Daudz komfortablāk jūtas vai nu mājās pie kamīna, klausoties austrumu mūziku, vai klusā vientulībā pie dabas ar makšķeri. "Teātrī pierādu sev, ka varu tikt galā gan ar lampu drudzi, gan iemācīties tos tekstu blāķus, kurus, liekas, nevar iemācīties. Nu jā, laikam arī spītība ir tā, kāpēc šeit esmu."

Un tomēr vislielākā bauda jaunajam aktierim ir mirkļos, kad viņam ir laiks izrauties uz laukiem pie vecākiem, palīdzēt mammai izravēt burkānus, saskaldīt malku, tad paķert makšķeri un aizskriet uz upi. "Jā, tā ir bauda. Kādreiz mani nevarēja dabūt pie malkas skaldīšanas, bet tagad man to pat vajag. Jo teātrī, kamēr gatavoju lomu, es sevi dedzinu, dedzinu, līdz tā nogurstu, ka ir pat nepieciešams no tā visa kaut uz mirkli aizlaisties prom. Un saēsties daudz, daudz melnās šokolādes..."

***

Mārtiņš Brūveris

- Nacionālā teātra aktieris

- Dzimis 1981. gada 8. novembrī Mazsalacā, ir divi brāļi un māsa

- Beidzis Mazsalacas vidusskolu (2000); Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra fakultātes Leļļu teātra kursu (2005)

- Spēlējis izrādēs Karmena. Versija un Skroderdienas Silmačos (Leļļu teātrī); Līgava bez pūra, Hotel Kristina, Zilais putns, Karalis Līrs, Skats no tilta, Adata (Nacionālajā teātrī)

- Par Tiltila lomu izrādē Zilais putns nominēts Spēlmaņu nakts 2006 balvai kā Gada jaunais skatuves mākslinieks

- Neprecējies

- Vaļasprieki: mūzikā – Haralds Sīmanis, Džeimss Brauns, elektroniskie čigāni; fiziskajās aktivitātēs – pilates; laukos – makšķerēt, skaldīt malku, grābt lapas.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu