Fransuā Trifo - režisors, kurš neatteicās no sapņiem

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Fransuā Trifo – viens no spilgtākajiem franču jaunā viļņa pārstāvjiem – vairs nebūt nav svešs Latvijas skatītājiem. Viņa radītās filmas ne reizi vien ieklīdušas gan kinofestivālu, gan speciālo kinodienu, gan arī televīziju programmās, pārliecinot, ka viss jaunais tomēr ir labi aizmirsts vecais un ka Holivudas štancētās filmas no iekšienes sagandējušas industriju, kas netaisnā kārtā vēl joprojām soļo zem izklaides cepures.

Fantastiski aktieri, oriģināli stāsti un autobiogrāfiski motīvi caurvij visu Trifo daiļradi, ko iepazīt piedāvā Francijas pavasara rīkotāji kinoteātrī K. Suns no šodienas līdz 22. aprīlim, dodot iespēju noskatīties deviņas filmas, kas atstājušas neizdzēšamas pēdas kino vēsturē.

Fransuā Trifo (1932–1984) bērnība pagāja drūmā ēnā, ko pavadīja apkārtējo ģimeņu likstas, nabadzība un zaudējumi – apstākļi, kas daudz vēlāk kļuva par ierastu darbības vidi viņa kinofilmās, kontrastējot emocionālajām varoņu attiecībām un nemīlīgajai, dažādu nenovēršamu sakritību galarezultātā tapušai dzīvestelpai. Personības veidošanās un neārstējama apmātība ar mākslu – tās ir tēmas, ko Trifo šķetina savās filmās, par alter ego izvēloties arī vizuāli sev ļoti līdzīgo aktieri Žanu Pjēru Leo un ne reizi vien apspēlējot autobiogrāfiskus motīvus. Trifo varēja tikai sapņot par mīlestību, ko sniedz ģimenes ligzdiņa un mīlošas mātes glāsti, tādēļ nepiepildītie sapņi realitāti ieguva filmās, atkal un atkal meklējot saknes, iemeslus nesaskaņām ar apkārtējiem un sievietēm. Kolumbiešu kinokritiķis Luī Alberto Alvarezs to formulējis vienā teikumā: "Visas Fransuā Trifo filmas ir zaudētās bērnības meklējumi."

Kinoteātris kā bēgšana no mājām bija vislabākās mazā Fransuā zāles pret vientulību un pelēko bērnību. Māte par viņu neinteresējās, tēvs bija zudis tālēs zilajās, bet patēvs neko vairāk par savu uzvārdu viņam netika devis. Aukles glābts, viņš pirmos dzīves gadus pavadīja ar vecmāmiņu – kundzi, kura aizrāvās ar mūziku un literatūru (kā vēlāk redzams filmās, īpaši mīļi Trifo ir franču klasiķi!), taču jau septiņu gadu vecumā bez atļaujas un naudas biļetei lavījās uz dažādiem Parīzes kinoteātriem, bet četrpadsmit gadu vecumā pameta skolu, lai sāktu strādāt, un neilgi pēc tam nodibināja savu kinoklubu, kas pievērsa ietekmīgā kinokritiķa un teorētiķa Andrē Bazēna uzmanību. Trifo dienas plānā bija noskatīties trīs filmas, bet nedēļas laikā izlasīt vismaz trīs grāmatas... Turpmākos gadus viņš pavadīja Bazēna paspārnē, kļūstot par viņa personīgo sekretāru, tiekot gan izglābts no cietuma par nodokļu nemaksāšanu, gan pasargāts no sabiedrības pazemojumiem, kad Trifo aizbēga no dienesta armijā, gan iepazīstināts ar Krisu Markēru, Alenu Renē un klasiķi Roberto Roselīni, kura filmēšanas laukumā Trifo pirmoreiz skatīja kino uzņemšanas virtuvi.

Fransuā Trifo ir viens no pieciem kinokritiķiem, kas savā ziņā audžutēva – A. Bazēna uzdevumā rakstīja prestižajam žurnālam Cahiers du Cinéma, kļūstot gan par savas paaudzes balsi, gan no sirds iemīlot kinofilmas nosacīto realitāti. Vienpadsmit gadu laikā vairāk nekā 700 nopietni raksti – vairākums no tiem intervijas ar režisoriem un filmu recenzijas – tas nudien nav maz! Krietni vēlāk viņš ar smaidu atzīsies, ka kinoskatītāji īsti veseli nudien nav, taču tas netraucē viņa – kinoskatītāja, kinokritiķa un kinorežisora – daiļradei, kurā dominē kaislības, sievietes, bērnības atmiņas un uzticība. Viņa teksti – skarbi un bieži vien pretrunīgi – tapa pēc paša Trifo formulētā virsuzdevuma, kas paslēpies apzīmējumā autora politika – skatpunkta, kas balstīts kinovēsturē un mākslas filmās, kuras radījuši īstie kino vīri, proti, francūži Žans Vigo, Žans Renuārs un Žaks Tatī, kā arī amerikāņu grandi Hovards Houkss, Džons Fords un Orsons Velss, uz ekrāna projicējot uzlabotu aiz kameras stāvošās personības spoguļattēlu un katrā no darbiem atstājot savu spilgto rokrakstu. Un, protams, Trifo sajūsma par suspense meistaru Alfrēdu Hičkoku, kas vēlāk pārtapa pabiezā grāmatā kā viena režisora versija – jautājumu un atbilžu sērija un piezīmes par otru.

Trifo gūto pieredzi nevēlējās aprobežot tikai ar kritiķa darbu, un, par spīti dažādām nelāgām sakritībām, arī pats ņēma rokās kameru. Tiesa, pirmais mēģinājums nebija veiksmīgs, taču līdz panākumiem ilgi nebija jāgaida. 1959. gads Francijas un pasaules kinovēsturē ir īpaši nozīmīgs – uz ekrāniem iznāca divas spilgtas un simboliskas filmas: Fransuā Trifo 400 sitieni un Žana Lika Godāra Līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņi, jaunā viļņa karognesēji, izmantoja rokas kameras un neierastu montāžu, amatieraktierus, lai iekļautos niecīgajā budžetā un ļautos arī turpmākajiem, studijās nepieejamajiem eksperimentiem ar kino valodu un savdabīgai šoka terapijai. Viņi – tie ir jaunā viļņa autori Žans Liks Godārs un Alens Renē, Žaks Rivets un Klods Šabrols, Luī Malls un Žaks Demī, kā arī Anjēza Varda un vēl daudzi citi. Tas viss – pateicoties Francijas Sinematēkas tēvam Anrī Langluā, kas pēc kino izslāpušos jauniešus iemācīja mīlēt kino kadru. Nav brīnums, ka paša Trifo režisētās filmas ir klasikas citātu piepildītas; viņš savu kinomāniju neslēpa un vēlējās dalīties ar citiem. Kinovēsturnieks Leslijs Halivels reiz jautāja, kādas filmas Trifo vēlējies veidot. Atbilde bija pavisam vienkārša: "Tādas, kādas redzēju, kad biju pavisam jauns." Un ir grūti noticēt, ka ir kāda (klasikai piederīga) kinolente, ko Fransuā Trifo būtu palaidis garām...

1959. gadā pieteicies kino pasaulei ar pirmo lielo filmu 400 sitieni, kas tika lutināta gan ar publikas, gan kritiķu mīlestību, gan arī komerciāliem panākumiem, Fransuā Trifo realitātē pierādīja iepriekš tikai abstraktās idejas dzīvīgumu, varoni Antuānu Duanelu iemetot morāli novecojušās Francijas sabiedrības katlā un tikai pašā finālā tam piešķirot brīvības elpu, kā arī izrādot cieņu savam skolotājam Andrē Bazēnam, kuru iepriekšējā gada nogalē piebeidza leikēmija. Turpmāko divdesmit gadu garumā Antuāns parādīsies vēl četrās filmās, bet Žans Pjērs Leo kļūs par visuzticamāko un saprotošāko no aktieriem, ar ko Fransuā Trifo sastrādājies divdesmit deviņus gadus garajā kinorežisora karjerā. Antuāns – sākotnēji dumpinieciskais tīnis, par kuru nevienam nav ne daļas, – iegūs neveikla un tomēr pievilcīga vīrieša aprises, viņš kārs pēc erotiskiem piedzīvojumiem, graciozām sievietēm un tāles vilinājuma. Gluži tāpat kā 400 sitienos, kas Fransuā Trifo – bijušajam Kannu kinofestivāla akreditētajam kinokritiķim – atnesa šā paša festivāla vislabākā režisora laurus.

Vēlāk Antuāns, jau nobriedis šķirtenis, kļūs par literātu, taču skatītājiem viņa ikdiena vairs nebūs tikai kinostāsts, ko uz ekrāna izspēlējis Leo. Duanels jau sen iemantojis lāga dvēseles un laba drauga statusu, kura dzīvesceļi gan nekrustosies ar skatītāja ikdienas gaitām, taču noskaņojums un piedzīvotās peripetijas daudz ko neatšķirsies no ierindas kinogājēja domu virzības un emocijām, ko pavada sociāli politiskā fona atskaņas. Nešķiramā trīsvienība – režisors Trifo, aktieris Leo un varonis Duanels – ir viens no uzskatāmākajiem kino vēstures piemēriem, kur visstiprākajām saitēm saistītas personīgās un profesionālās attiecības, neupurējot nevienas no tām, bet arvien radot pilnasinīgāku tēlu un intriģējošāku dramaturģiju, un vienlīdz fascinējot kā vienkāršus kinoskatītājus, tā kino studentus un intelektuāļus. Trifo reiz atzinās, ka Antuāns ir viņa paša un aktiera Žana Pjēra Leo personības koncentrāts, tiesa, piebilstot, ka Antuāns tā arī nekad nekļūst pieaudzis, jo Trifo atkal un atkal noliek viņu jaunā un kārdinošākā spēļlaukumā.

Arī pārējās filmas, kurās centrālais varonis nebūt nav Antuāns Duanels, ir Fransuā Trifo balansēšana uz trauslās robežas starp dzīvi un mākslu, kino un fikciju, taču varoņa raksturs paliek lineārs, nevis kā Antuāna gadījumā locīts līdzi vējiem, lai iegūtu arvien jaunas, nobriedušākas skaldnes. Par netveramu un gandrīz nereālu varoni kļūst Žannas Moro atveidotā Katrīna Žilā un Džimā un Šarla Aznavūra spēlētais Šarls drāmā Šaujiet uz pianistu, kad tie aci pret aci sastopas ar kādu nopietnu situāciju, kas maina varoņu dzīvi par 180 grādiem. Arī Reja Bredberija romāna 451 pēc Fārenheita ekranizācijā varoņi, nonākuši despotiska tirāna pavalstībā, kļūst par bezkaislīgiem un pagātni aizmirsušiem robotiem – staigājošām grāmatām, cenšoties saglabāt oriģinālu, taču tajā pašā laikā neizbēgami atstājot arī tajā savu personīgo pieredzi. Protams, Trifo atklājis arī kino radīšanas sarežģīto procesu, kas, producentu valgu sažņaugts, pilnībā degradē radošo garu. Amerikas naktis ir ironiska industrijas ilustrācija, kurā pats Trifo spēlē režisora lomu, traģikomiskā noskaņojumā atklājot priekus un bēdas, ar kurām jāsaskaras vai ikvienam kino autoram un ko Astoņarpus tikpat skaidri uzņēma Federiko Fellīni. Pēc pirmizrādes, demonstratīvi paziņojis, ka esot noguris no režisora amata, Trifo uz gadu pazuda, lai atgrieztos ar jauniem spēkiem. Diemžēl 52 gadu vecumā viņa – Oskara laureāta, Kannu kinofestivāla uzvarētāja titulu ieguvušā režisora – dzīvi pārtrauca smadzeņu audzējs, nākamajām paaudzēm atstājot filmas ar dumpinieciskas brīvības, provokatoriskas neatkarības un gandrīz taustāma jutekliskuma pieskārienu.

    Uz augšu