Uz moča no sešu gadu vecuma

Iestājoties siltajam laikam, uz autoceļiem atgriežas motociklisti. Viņu vidū jau daudzus gadus ir arī SIA Autofavorīts valdes priekšsēdētājs Agris Bārda un viņa sieva Misis Elegance"99 un SIA Euroaptieka farmaceitiskās darbības vadītāja Sallija Bārda.

Velosipēda nebija

Lai arī Agris Bārda ar moču lietām nodarbojas profesionāli – viņš ir ne vien jaunā autocentra Autofavorīts vadītājs, bet arī līdzīpašnieks kompānijai Motofavorīts, kas Latvijā pārstāv un tirgo tādus pasaulē pazīstamu zīmolu produktus kā Harley-Davidson, Suzuki, Aprilia, Piaggio, Gilera un Vespa un ir viena no lielākajām motociklu tirdzniecības vietām Latvijā –, interese par mocīšiem viņam radusies jau agrā bērnībā. "Velosipēds man vispār nav bijis, uzreiz braucu ar moci – no sešu gadu vecuma," atceras Agris. Ar močiem braucis gan viņa onkulis, gan krusttēvs, savulaik pat piedalījušies motokrosā, un mazais Agris vienmēr ticis ņemts līdzi. "Arī mans tētis brauc ar motociklu no piecpadsmit gadu vecuma. Pat tagad viņš dažkārt paņem manu moci un izlaiž kādu līkumu..."

Pamazām Agris izauga līdz savai pirmajai javai. "Tai laikā jau neko citu nevarēja dabūt," Sallija paskaidro un stāsta, ka ar Agri iepazinusies sešpadsmit gadu vecumā, un tas arī bijis viņu pirmais transportlīdzeklis. "Es arī ar to iemācījos braukt, bet braucu tikai pa lauku ceļiem," viņa atceras. Šodien Sallija viena ar moci pa pilsētu nebrauc – Agris to negrib pieļaut. Starp citu, viņš nebija tas, kurš Sallijai iemācīja braukt ar javu – tie bijuši citi puiši... "Viņš vienmēr uzskatījis: lai ar motociklu izbrauktu uz ielas, tas jādara profesionāli. Jo tikai ļoti labs braucējs ir drošs braucējs. Un labs braucējs ir tāds, kuram ir jau pietiekami ilgs stāžs."

Agris un Sallija ir vienisprātis, ka nedrošībā uz ielām Latvijā vainojama braukšanas kultūra – gan no motociklistu, gan autovadītāju puses. Tāpēc arī rodas moto sezonas baisā statistika, jo motociklisti ir vieni no ceļu satiksmes neaizsargātajiem dalībniekiem. "Tieši tāpēc, ka braukšana ir nedroša, pati tajā piedalos tikai kā līdzbraucēja. Sēžu aizmugurē – tur jūtos ērti un droši."

Agris uz ceļa netrako, ir salīdzinoši godīgs braucējs. "Protams, ir jau arī paskriets – maksimālais ātrums bijis 230 kilometru stundā. Ātrāk gan neesmu gribējis braukt. Nav jau jēga baigi trakot..." viņš uzskata. Ar Ceļu policiju nekad nopietna darīšana nav bijusi. Agrāk stādināts biežāk, tagad – varbūt reizi divas pa sezonu. "Domāju, ka pirms gadiem desmit, piecpadsmit, kad parādījās pirmie ārzemju baiki, viņi stādināja, lai varētu apskatīties, kāds tas Suzuki izskatās..."

Skotu viskijs sasilda

Sallija atzīst – braukšana ar motociklu viņai ir kā relaksācija, gandrīz meditācija. "Kad dodamies tālajos izbraucienos, kur dienā jānobrauc līdz 500 kilometru un pa ceļam ir vienmuļš skats, es aizmugurē guļu..." Taujāta, vai tā nevar novelties, Sallija smej: "Nē! Agris mani vaktē. Kad mana ķivere atsitas viņam pret muguru, viņš uzsit man pa kāju, lai neguļu..." Nu abi nolēmuši iegādāties speciālas rācijas, ko ievietot ķiverēs – lai brauciena laikā var sarunāties vai vismaz mūziku paklausīties.

Līdz šim Sallija un Agris kopā ar draugiem – viņiem jau izveidojusies sava moto fanu kompānija – izbraukuši visus augstos Skotijas kalnus, Zviedriju, Norvēģiju. Šogad ir plāns doties, kur siltāks. Meitenes tā pieprasot. Sallija smaida un stāsta, ka parasti puiši viņas ved uz vietām, kur ir auksti. "Mūs jau parasti aizved uz tādām vietām, kur normāli cilvēki nebrauc. Skotijā bijām pie paša okeāna, uz klintīm. Džeki teica: "Mēs esam īsti moču braucēji, mēs te paliekam pa nakti!" Meitenes gandrīz apraudājās – pārgurušas, jau trešo nakti teltīs, siltā ūdens nav, vējš gaudo... Kad gājām gulēt, likās – es ķiveri nemaz nevilkšu nost. Bet izturējām – skotu viskijs mūs sasildīja..."

Gribas ielīst mašīnā

Abi motobraucēji ar sajūsmu stāsta, cik augstā līmenī ir braukšanas kultūra Skotijā un Norvēģijā – tur motociklistus ļoti ciena. "Pirmkārt, viņiem jau vēsturiski izveidojies, ka cits citu uz ceļa sveicina. Otrkārt, ja redz, ka esi ceļotājs, apkrāvies ar lielām somām, tev vienmēr uz ceļa ir priekšroka – autobraucēji momentā palaiž. Pie mums ir otrādi," stāsta Sallija.

Tālos pārbraucienos gadās arī salīt, un ādas drēbes nemaz tik ātri nežūst... Vai tiešām Sallijai šādos brīžos nekad nav gribējies pārsēsties siltā mašīnā? "Ir jau mums speciāli tērpi, ko lietus gadījumā velkam virsū ādas drēbēm, taču, protams, gadās, ka lietus uznāk pēkšņi un, kamēr uzvelc to tērpu, jau esi izmircis. Un, ja nav kur apstāties un drēbes izžāvēt... Nu jā, daži mirkļi tādi ir bijuši, ka gribas ielīst mašīnā... vai vismaz uz siltajām zemēm, kur saule... Taču, kad atbrauc mājās, ir liels gandarījums, ka zināmā mērā esi sevī kaut ko pārvarējis. Un iespaidi ir tik neaprakstāmi, ka jau drīz atkal gribas doties ceļā..."

Agris saka: nepatīkamais ātri aizmirstas. "Tas ir līdzīgi kā ar dienestu Padomju armijā – visi saka, ka tur bija drausmīgi slikti, bet, kad kompānijā satiekas un atceras to laiku, var dzirdēt tādus piedzīvojumus... Izrādās, ka visiem ir bijis ļoti jautri..."

Sallija atzīst: patiesībā, tālie izbraucieni ar motociklu ir lieliska atpūta no ikdienas darbiem un mājas rūpēm. "Tā ir arī ļoti liela divvientulība, un gribas jau kādreiz pabūt kopā, tikai divatā..."

Savā nākamajā tālajā braucienā – Agris domā, ka tas būs Francijas, Itālijas virzienā – abi šovasar dosies ar jauno 2007. gada ražojuma Aprilia Racing Tuono. Tas speciāli pasūtīts rūpnīcā Itālijā un varētu tikt piegādāts jau pēc nedēļas.