Šodien Īrijas vēstnieks Latvijā Tims Movs Rīgā svinēs savas valsts nacionālos svētkus – Svētā Patrika dienu.
Īrija nav lēta darbaspēka zeme (67)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
– Pašlaik Īrijā esot apmēram 20 tūkstoši viesstrādnieku no Latvijas un piedzimuši vairāki simti bērnu, kuri varēja piedzimt Latvijā. Vai jūsu rīcībā esošā statistika ir tāda pati?
– Cik zinu, pērn Latvijas vēstniecībā Īrijā Latvijas pilsoņu kodi ir pieprasīti 390 jaundzimušajiem. Tikmēr Īrijā 2006. gada aprīlī notika ļoti profesionāla iedzīvotāju zondēšana, gan atnākot pie cilvēkiem uz mājām, gan zvanot viņiem pa tālruni. Izpildīšanai tika izsniegta arī īpaša veidlapa 16 valodās. Tas prasīja daudz laika un līdzekļu, lai noskaidrotu, kas un cik daudz mūsu zemē ir ieceļojis, taču ieguldītais darbs attaisnojās. Protams, cik cilvēku no Latvijas pašlaik strādā Īrijā, pilnīgi precīzi pateikt nevar neviens. Aizpērn aprīlī, pēc veikto aptauju datiem, tādu bija 14 tūkstoši. Tā kā Īrijā nav pievienojusies Šengenas zonai, ir atšķirība starp Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, jo pēdējiem ir vajadzīga vīza iebraukšanai Īrijā. Tāpēc 2007. gadā mēs izdevām vairāk nekā 500 vīzu. Pamatā gan tās saņēma cilvēki, kuri vēlējās apciemot radiniekus, kuri strādā Īrijā. Kopumā Īrijā pašlaik varētu būt ap 20 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, taču pamazām sarūk to cilvēku skaits, kuri no Latvijas dodas meklēt darbu uz Īriju. To liecina Labklājības ministrijas pārskats par izdoto nodokļu maksātāju numuru skaitu. (Tāds numurs ir katram, kurš atradis darbu mūsu valstī.) Varbūt tas ir tāpēc, ka cilvēki pastrādā, piemēram, sešus mēnešus Īrijā, tad atgriežas Latvijā vai izceļo uz Lielbritāniju. Taču ir arī daudz jaunu cilvēku, kuri mācās vai strādā un pastāvīgi dodas no vienas Eiropas valsts uz citu.
No otras puses, ja palūkojamies uz pasažieru skaitu, kas lido uz Rīgu no Dublinas vai Londonas, tad redzam, ka lidmašīnas reisi vienmēr ir pilni un pārsvarā tie ir Latvijas iedzīvotāji, kas izmanto ES pilsoņu priekšrocības brīvi pārvietoties un strādāt citās valstīs.
– Ir dzirdēts, ka Īrijas valdība domājot, kā piesaistīt cilvēkus, kam ir darbs, jo, kā var saprast, ieceļotāju plūsma var izsīkt?
– Tādu speciālu programmu ieceļotājiem nav. Taču pastāv, piemēram, valsts dienests "FAS", kas būtu līdzvērtīgs Nodarbinātības valsts aģentūrai Latvijā. Tās uzdevums ir rūpēties par strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanu, kas pieejama arī ES pilsoņiem, kuri iebrauc no Polijas, Lietuvas vai Latvijas un strādā Īrijā. Vienlaikus ieceļotāji var papildināt savas angļu valodas zināšanas. Tas nav dārgi, jo Īrijas nodarbinātības dienestu atbalsta vietējās pašpārvaldes un nevalstiskās organizācijas. Mums nevajag augsti izglītotus sēņu lasītājus, bet gan, lai izglītoti strādnieki veiktu viņu izglītībai atbilstošu darbu. Un Īrija arī šādā virzienā attīstās, jo mēs jau neesam nedz Indija vai Ķīna, kas pasauli var iekarot ar lētu darbaspēku, mums tas jādara ar augstām tehnoloģijām un prasmīgiem strādniekiem.
Tāpat Īrija nav ieinteresēta, lai valstī veidotos iebraucēju geto, kuros var iztikt bez angļu valodas zināšanas, bet lai viņi integrētos gan vietējā darba tirgū, gan sabiedrībā. Protams, strādnieks no Latvijas centīsies uzturēt saites ar tautiešiem. Tā dara arī īri. Bet mūsdienās cilvēkiem tiek piedāvāti gan lēti avioreisi, gan saziņas iespējas ar mobilo telefonu īsziņām, un tad jau jūs fiziski varat atrasties Īrijā, bet vienlaikus būt saistīts ar mājām Latvijā.
Ja runājam par bērniem, kas piedzimuši Īrijā, – viņi var iegūt Īrijas pasi, lai gan ir iespējama arī dubultpilsonība. Tā ir tradīcija kopš 70. un 80. gadiem, kad sākās ekonomiskā augšupeja un mājās kā investori atgriezās īri, kuriem bija, piemēram, ASV pilsonība. Tam sava nozīme bija arī tīri psiholoģiski. Sākumā cilvēki vaicāja, kāpēc mums vajadzētu ieguldīt savu naudu Īrijā, bet ne Japānā vai Austrālijā, bet, redzēdami panākumus, vaicāja: "Kāpēc gan ne Īrijā?"
Tā pie mums ienāca daudzas pasaulē spēcīgas firmas.
– Kādi ir jūsu kā diplomātiskās misijas vadītāja galvenie uzdevumi Latvijā?
– Bij a laiks, kad mūs šķīra "dzelzs priekškars", taču katru gadu Īrijas koru festivālu apmeklēja kāds koris no PSRS. Lai gan oficiālais karogs bija cits, mēs zinājām, ka koris ir no Latvijas, kas pēc Otrā pasaules kara zaudēja neatkarību. Pēdējos piecpadsmit gados, protams, mūsu attiecības ir attīstījušās no nulles līdz pašam augstākajam līmenim, ir bijušas valsts vizītes. Domāju, ikviens Latvijā zina, kas ir Īrija, ka tur var atrast darbu un nopelnīt naudu.
Vēl viens attiecību līmenis ir sadarbība ES ietvaros. Lai gan uz daudzām lietām skatāmies dažādi, allaž mēģinām atrast kopsaucēju. Vēl es redzu, ka šeit, Latvijā, cilvēkus interesē Īrijas reformu pieredze. Mēs jums nevaram pateikt, kas un kā jādara, bet sakām, ko mēs darījām, lai sasniegtu labklājību. Tāpēc arī mans kā vēstnieka darbs ir savest kopā cilvēkus no dažādām ministrijām, lai viņi varētu pārspriest problēmas. Tas, kā izskatās, norisinās sekmīgi. Turklāt ieguvums ir abpusējs, jo arī Latvijas ierēdņiem ir svaigas idejas.
– Nedēļas sākumā īri svinēs Svētā Patrika dienu. Kāpēc tieši svētais Patriks ir kļuvis par nacionālo varoni?
– Īriem ir arī citi varoņi, piemēram, mītiskais varonis Kuhulins, kura statuja pēc neatkarības iegūšanas tika ievietota Dublinas pastā, kur, cīnoties par patstāvību, risinājās daudz svarīgu notikumu. Taču Sv. Patriks, kurš patiesībā nemaz nebija īrs, ir kļuvis par simbolu, kas vieno īrus visā pasaulē. Šo dienu pirmie sāka svinēt īri, kuri dzīvoja svešumā. Bostonā, Ņujorkā un citur tika svinēta Īru diena. Tā ir arī baznīcas svētku diena. Bet par Īrijas nacionālo dienu tā kļuva pēc tam, kad pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā kļuvām neatkarīgi no Lielbritānijas. Tagad, pateicoties svētajam Patrikam, mums ir lieliska iespēja atgādināt pasaulei par savu valsti.